Ko Alise aizmirsa. Laiena Moriartija

atrasties pašā mūzikas lādītē un vārtīties pa sārto atlasu. – Es esmu sajūsmā par savu kāzu kleitu. Tā izskatās līdzīga zeltainam, maģiskam saldējumam, vai ne? Vai to nevarētu gandrīz apēst?

      – Parastos apstākļos es būtu ķēries pie ēšanas, – Niks atteica, – taču mans vēders ir pilns ar torti. Es apēdu trīs gabaliņus. Torte bija izcila. Visi vēl daudzus gadus runās par mūsu kāzu torti. Gandrīz visas kāzu tortes ir garlaicīgas, toties mūsējā! Es tik ļoti lepojos ar mūsu torti. Es gan neesmu to cepis, tomēr lepojos ar to. Lai dzīvo mūsu torte!

      Izskatījās, ka arī Niks bija izdzēris krietni daudz šampanieša.

      Nolikusi glāzi uz naktsgaldiņa, Alise atgūlās uz muguras, krāšņi nočaukstinādama audumu. Niks noslīdēja viņai blakus. Viņš bija noraisījis kaklasaiti un atpogājis balto kreklu. Uz viņa vaigiem bija manāma viegla bārdas rugāju ēna, viņa acis bija nedaudz sasarkušas, toties mati ar kalnu korei līdzīgu vilni pie šķirtnes vēl aizvien izskatījās nevainojami. Alise tiem pieskārās un atvilka roku.

      – Gluži kā salmi!

      – Māsas, – Niks paskaidroja. – Bruņojušās ar matu želeju. Viņš noglāstīja Alises matus un piezīmēja:

      – Ir sajūta, ka tie ir jauki sintētiski, sieva.

      – Matu laka. Daudz matu lakas, vīrs.

      – Vai patiešām, sieva?

      – Jā, nudien, vīrs.

      – Cik interesanti, sieva.

      – Vai mēs tā runāsim visu laiku, vīrs?

      – Nekā nebija, sieva.

      Abi apklusa un sāka raudzīties griestos.

      – Kā tev patika Ellas runa? – Alise ieminējās. – Manuprāt, tā bija iecerēta kā aizkustinoša.

      – Ak tā.

      – Kā tev patika tavas tantes, kā viņu tur sauca, kleita?

      – Manuprāt, tā bija iecerēta kā, nu… stilīga.

      – Ak tā.

      Viņi klusi ieķiķinājās.

      Alise pagriezās uz sāniem un sacīja:

      – Iedomājies tikai, – un viņai acīs saskrēja asaras. Ikreiz, sadzeroties pārāk daudz šampanieša, viņa kļuva sentimentāla. – Iedomājies, ja mēs nekad nebūtu satikušies.

      – Tas bija liktenis, – Niks atteica. – Tātad mēs būtu satikušies nākamajā dienā.

      – Bet es neticu liktenim! – Alise iešņukstējās, izbaudīdama izmeklēto sajūtu, ko radīja pār viņas vaigiem ritošās karstās, slapjās asaras; trīs kārtās uzklātā skropstu tuša noteikti bija notecējusi pār visu viņas seju. Nudien biedējoši, ka viņa ar Niku bija sastapusies patiesi nejaušas sagadīšanās dēļ. Tas taču pavisam viegli būtu varējis nenotikt, un tad viņu gaidītu ēnaina, pusdzīva eksistence kā tādam meža radījumam, kurš nekad nav redzējis saules gaismu. Viņa nekad pat neuzzinātu, cik stipri spēj mīlēt un cik stipri var tikt mīlēta. Reiz Elizabete bija sacījusi – ļoti noteikti un bargi –, ka īstais vīrietis nepadara sievieti pilnīgu, viņai pašai ir jāatrod sava laime, un Alise bija apstiprinoši pamājusi ar galvu, vienlaikus nodomādama: “Ak, bet padara gan.”

      – Ja mēs nekad nebūtu satikušies, – Alise turpināja, – tad šī diena būtu tāda pati kā citas un mēs šobrīd skatītos televizoru katrs savās mājās, un es būtu uzvilkusi sporta bikses, un… un rīt mēs nedotos medusmēneša atvaļinājumā. – Viņa pēkšņi aptvēra, cik šausmīgi tas būtu. – Mēs ietu uz darbu. Uz darbu!

      – Panāc šurp, mana dārgā, apreibusī līgava. – Niks pievilka Alisi sev klāt tā, ka viņas galva nogūla uz Nika krūtīm, un viņa sajuta pēc skūšanās lietojamā losjona smaržu; tā bija daudz stiprāka nekā parasti – no rīta viņš noteikti bija lietojis papildu devu, un doma par to šķita tik neizturami jauka, ka viņa apraudājās vēl vairāk.

      Niks sacīja:

      – Vissvarīgākais ir tas – pagaidi, tas ir ļoti nozīmīgi un svarīgi: vai esi gatava?

      – Jā.

      – Mēs tomēr satikāmies.

      – Jā, – Alise atzina. – Mēs patiešām satikāmies.

      – Tātad viss ir beidzies labi.

      – Tiesa gan, – Alise nošņaukājās. – Viss ir beidzies labi.

      – Viss ir beidzies labi.

      Un tad viņi abi ieslīga dziļā, pārguruma pilnā miegā, Alises “Ziloņkaula zīda hercogienes atlasa” kāzu kleita bija sagriezusies viņiem apkārt, un Nikam pie vaiga bija pielipis viens vienīgs sarkans konfeti punktiņš. No tā palika sarkans plankumiņš, kas izgaisa tikai ceturtajā medusmēneša dienā.

      – Mēs noteikti esam tikai nelāgi sastrīdējušies, – Alise uzrunāja Elizabeti. – Patiesībā mēs nemaz nešķiramies. Mēs taču nemūžam nešķirtos.

      Vārds “šķiršanās” bija tik neglīts; izrunājot otro zilbi, viņa savilka lūpas kā zivs. Šķir-ša-nās. Nē. Tikai ne viņi. Viņi – nemūžam, nekad.

      Nika vecāki bija šķīrušies, kad viņš vēl bija mazs. Viņš vēl aizvien visu skaidri atcerējās. Ikreiz, kad nācās dzirdēt par kādu pāri, kas gatavojās šķirties – pat par kādu lētu, smieklīgu slavenību pāri, – Niks vienmēr sacīja tik skumji kā veca īriete: “Tā nu gan ir kauna lieta.” Viņš bija laulību piekritējs. Viņš uzskatīja, ka ļaudis pārāk viegli atsakās no savām attiecībām. Reiz viņš pateica Alisei: ja viņu laulībā kādreiz rastos nepatikšanas, viņš sagrieztu kopā zemi ar debesīm, lai tikai vērstu visu par labu. Alise šos vārdus nespēja uztvert nopietni, jo zemi un debesis nemaz nevajadzēja griezt kopā; visas viņu attiecību problēmas taču allaž varēja atrisināt, pavadot dažas stundas katram savā istabā, apskaujoties priekšnamā, klusi pabāžot otram zem elkoņa šokolādes tāfelīti vai pat tikai viegli, daudznozīmīgi iebikstot ribās. Tas nozīmēja: “Paklau, beigsim strīdēties.”

      Šķiršanās Nikam bija kā fobija, viņa vienīgā fobija! Ja tā bija taisnība, viņš noteikti jutās satriekts, nomākts. Tas, no kā viņš baidījās visvairāk, bija noticis. Domājot par to, Alisei sirds vai lūza.

      – Vai mēs par kaut ko patiešām nelāgi sastrīdējāmies? – Alise noprasīja Elizabetei. Viņa bija nolēmusi aizrakties līdz pašai saknei, pielikt visam punktu.

      – Manuprāt, tas nebija tikai viens vienīgs strīds. Laikam gan tā droši vien bija vesela problēmu virkne, bet, godīgi sakot, tu man par to gandrīz neko neesi stāstījusi. Nākamajā dienā pēc tam, kad Niks bija izvācies no mājām, tu man tikai piezvanīji un pateici…

      – Viņš izvācās? Izvācās no mājām?

      Tas bija neaptverami; Alise mēģināja iztēloties, kā tas būtu varējis notikt – Niks samet mantas koferī, aizejot aizcērt durvis, ārā gaida dzeltens taksometrs. Taksometram bija jābūt dzeltenam, gluži kā Amerikā, jo tā taču nevarēja būt patiesība, tā bija aina no kādas kinofilmas ar sirdi plosošu mūziku. Tā nebija Alises dzīve.

      – Alise, jūs jau sešus mēnešus nedzīvojat kopā. Zini, tiklīdz tava atmiņa atkal būs atgriezusies, tu sapratīsi, ka viss ir kārtībā, jo tev nav nekādu iebildumu. Tu pati tā gribēji. Vēl tikai pirms nedēļas es tev par to pajautāju. Es teicu: “Vai tiešām tu to vēlies?”, un tu atteici: “Pilnīgi noteikti. Šī laulība jau sen ir beigta un apglabāta.”

      Mele,