Название | Jasmīna smarža |
---|---|
Автор произведения | Džūda Devero |
Жанр | Исторические любовные романы |
Серия | |
Издательство | Исторические любовные романы |
Год выпуска | 2015 |
isbn | 978-9984-35-798-0 |
– Vai kāds Čārlstonā zina, ka tu tur dzīvo? – Vīrietis pārbaudīja pie zirga segliem piestiprinātos saiņus.
– Vairāki cilvēki pazīst manu ģimeni. Mans tēvs šeit bieži ciemojās, un mani brāļi…
– Mani neinteresē tavas ģimenes vēsture. Tu nevari atgriezties mājās, jo tā ir pirmā vieta, kur viņi tevi meklēs pēc Konora iztaujāšanas.
– Es nevaru atgriezties mājās? – Keja pasmaidīja un piegāja pie ķēves. – Vai tu zini, kas ir mans tēvs?
– Šobrīd viņš tev nevar palīdzēt. Kāp zirga mugurā un centies apsegt kājas. Tās novērš manu uzmanību.
Keja nesaprata, vai tas ir kompliments, bet jebkurā gadījumā komentārs viņai nepatika. Viņa dzīvi iztēlojās Houpas stāstīto par to, ko šis vīrietis nodarījis savai sievai.
– Kur mēs dosimies? – viņa jautāja. – Manam tēvam ir daudz paziņu, un viņš varētu…
Vīrietis apturēja zirgu blakus Kejai.
– Tavs tēvs ir Maktērnu klana muižnieks, vai ne?
– Jā, – Keja lepni piekrita.
– Vai viņš aizstāv savu ģimeni?
– Protams. Viņš ir labākais…
– Vai tu gribi, lai tēvs uzsāk karu ar Čārlstonas iedzīvotājiem?
– Protams, ka ne.
– Ja dosies mājās un slēpsies tēva paspārnē, viņš tevi aizstāvēs līdz nāvei. Vai gribi, lai tavi ģimenes locekļi iet bojā?
– Nē, – Keja atbildēja, aizturējusi elpu. Tēvs un brāļi rīkotos tieši tā. – Es to negribu. Kad tēvs uzzinās…
– Tīsijs Konors parūpēsies par to, lai tavs tēvs neko neuzzinātu. Mums jāatrod droša paslēptuve, kur tev uzturēties līdz brīdim, kad pierādīšu savu nevainīgumu. Kad būšu brīvs, arī tu kļūsi brīva.
– Bet… – Keja gribēja teikt, ka vīrietis ir vainīgs, tomēr apklusa. – Kā tu vari pierādīt, ka neesi vainīgs, slapstoties pa Floridas džungļiem?
– Ir jāpaiet kādam laikam, līdz vīri nomierināsies. Tiesas sēdē sapratu, ka manī neviens neklausās. Pārāk daudziem patika… – Izskatījās, ka vīrietim trūkst elpas.
– Tava sieva? – Keja jautāja. – Vai viņa cilvēkiem patika?
– Vai tu domā, ka apprecēju sievieti, kura nevienam nepatīk? – viņš atcirta.
– Tu esi neiedomājami nepateicīgs. Pēc visa, ko darīju tevis labā, tu… – Keja ievilka elpu. Šajā situācijā nācās savaldīt mēli. – Ko teica ārsts?
– Nelietis nomira no sirdstriekas nākamajā dienā pēc Lilitas… aiziešanas. Un pēc tam es redzēju sievu tikai bērēs.
– Ja Lilita bija patīkams cilvēks un ārsts nomira no šoka, nebrīnos, ka ļaudis grib tevi pakārt par viņas slepkavību.
Vīrietis nelikās ne zinis par šo apsūdzību.
– Cilvēku, kurš viņu nogalināja, sagaida ļaunāks liktenis par karātavām, – viņš nomurmināja. – Seko man un nerunā pretī!
Keja sekoja vīrietim un domāja, kā izkulties no ķezas. Viņa nevarēja atgriezties pie tēvoča, nevarēja doties pie citiem ģimenes draugiem un nedrīkstēja atgriezties mājās… Cik ilgi būs jābēguļo? Varbūt iesēsties kuģī, doties uz Skotiju un padzīvot pie tēva ģimenes? Cik ilgu laiku – pusgadu, gadu? Skots teica, ka Čārlstonas iedzīvotājiem “jānomierinās”, pēc tam viņš meklēs sievas patieso slepkavu. Cik daudz laika tas prasīs? Ja nu viņš pats bija slepkava? Tādā gadījumā viņš netiks attaisnots. Aleksandrs vienmēr būs bēglis, un tāds pats liktenis gaidīja arī Keju.
Viņa joprojām sekoja vīrietim, tomēr juta vilinājumu atgriezties Čārlstonā. Atcerēdamās vīrus uz ceļa, kuri meklēja Keju, zināja viņas vārdu un vietu, kur sievieti meklēt, viņa tomēr to nedarīja.
Keju iespaidoja arī skota teiktais par viņas ģimenes reakciju. Ja viņa atgrieztos Čārlstonā, dotos uz Tīsija māju un padotos, tad, bez šaubām, tiktu arestēta. Ģimenes locekļi būtu ārkārtīgi dusmīgi. Keja gara acīm redzēja, kā tēvs un četri brāļi ar šaujamieročiem izcīna ceļu līdz cietumam un viņu atbrīvo. Vai kāds no viņiem tiktu nogalināts?
Pār Kejas vaigiem sāka ritēt asaras, un viņa nepūlējās tās notraust. Viņa centās iztēloties kaut ko labu, bet prātā rosījās vienīgi domas par savu muļķīgo rīcību. Šajā ciemošanās reizē Keja pirmo reizi ceļoja vienatnē, bez kalpones un sulaiņa Kadija sabiedrības, un šādu atļauju viņai nācās izcīnīt ar lielām grūtībām.
“Bez mums tu iekulsies nepatikšanās,” apgalvoja Tallijs.
“Tu satiksi citus vīriešus, un jau esošajiem trim precību kandidātiem pievienosies jauni,” Ītans jautri piebilda.
Neits iedeva māsai sarakstu ar grāmatām, kas jāatved atpakaļ, un jautāja: “Vai tu būsi piesardzīga?”
Atvadas no Ādama bija visgrūtākās. Viņš noskūpstīja Keju uz pieres, paziņoja, ka uzticas viņai un zina, ka māsa ir pietiekami gudra, lai pieņemtu pareizos lēmumus jebkurā situācijā.
Keja palūkojās lejup un ieraudzīja, ka viena kāja bija atkailināta līdz celim. Viņa mēģināja to apsegt ar apmetni, tomēr tas neizdevās.
Viņas tēvs, izdzirdējis meitas lūgumu ceļot vienai, teica: “Nē.” Un viss. “Nē.”
Māte teica: “Neraizējies, es viņu pierunāšu!” Un viņai tas izdevās.
Tagad Keja bija pievīlusi viņus visus – izņemot Talliju, kurš uzskatīja māsu par niekkalbi.
– Ņem! – skots sacīja un sniedza netīru kabatlakatiņu. Keja svārstījās, tāpēc vīrietis piebilda: – Tavs deguns tāpat sasmērēs lakatu. Kāpēc tam jābūt tīram?
Kad Keja sāka atbildēt uz jautājumu, vīrietis nicīgi paslēja degunu gaisā un aizjāja tālāk.
Keja izšņauca degunu un turēja netīro auduma gabalu pirkstos, nezinādama, ko ar to iesākt.
– Nemet zemē, – skots brīdināja. – Mums sekos suņi.
To dzirdot, Keja izbīlī nometa auduma gabalu. Skots parāva pavadu un satvēra lakatiņu, pirms tas piezemējās.
– Es tev nepatīku, tomēr šajā ķezā esam iekūlušies kopā, – vīrietis dusmīgi atgādināja un ielika netīro lakatiņu seglu somā. Viņš turpināja maigākā balsī: – Piedod, meitenīt. Negribēju tevi iesaistīt, tomēr es nebūtu uzticējis meitenei…
– Ja vēlreiz teiksi “nebūtu uzticējis meitenei vīrieša darbu”, es pati tevi nodošu policijai.
Šķita, ka zem kuplās bārdas pavīdēja smaids.
– Nu, nu, meitenīt, – vīrietis teica, – nebozies. Ja mani noķers, varēsi noskatīties manu pakāršanu.
Viņš mudināja zirgu doties tālāk. Keja atbildēja:
– Vai mani pakārs tev blakus?
– Nē. Saki, ka es tevi nolaupīju. Viņi noticēs.
– Es tam ticu, – viņa nomurmināja un mudināja ķēvi sekot vīrietim.
Trešā nodaļa
Kejai sāpēja kājas un galva, un viņa bija tik miegaina, ka ar grūtībām noturēja zirga