Jasmīna smarža. Džūda Devero

negrasījās viņai atklāt, ka dotu priekšroku baltajam tērpam. Viņš bija pieradis pie tā uzmirdzēšanas saules gaismā. Tomēr viņu pārsteidza atklāsme, ka meitene kādā neizprotamā, sievišķīgā veidā nojautusi viņa nepatiku pret vienkāršo brūno kleitu.

      – Tev jānomazgājas.

      – Apsolu. – Alekss smaidīja. – Neesmu mežonis, kaut gan tu mani par tādu uzskati.

      Keja atkal ielūkojās spogulī. Viņa turēja skaisto tērpu piespiestu sev klāt. Vēl pēdējo reizi sevi nopētījusi, viņa paskatījās uz Aleksu un izkāpa no kleitas. Alekss bija pagriezis viņai muguru. Viņa lūkojās uz savu augumu garajā korsetē, uz biksēm, kas sniedzās līdz ceļgaliem, un saplēstajām zeķēm virs novalkātajiem, netīrajiem apaviem. Šī bija pēdējā reize, kad viņa redzēja sevi kā meiteni.

      Vēl sliktāka bija apziņa, ka vajadzēs vīrieša palīdzību, lai novilktu korseti. Kalpone bija to sasējusi pirms vairākām dienām, un kopš tā brīža Keja to nebija novilkusi.

      – Tev nāksies atraisīt saites, – viņa sacīja.

      – Tādā gadījumā vajadzēs pagriezties. Vai arī nēsāt acu apsēju?

      – Acu apsējs būtu nepieciešams, ja tu atsietu sievietes korseti bez viņas atļaujas, jo tad tevi nošautu. Es tevi aicinu pati, tātad nekas slikts nenotiks.

      Alekss smiedamies pagriezās, un Keja apmierināta redzēja, ka viņš spēji ievelk elpu.

      Viņš bija vienīgais, kurš jebkad redzējis Keju apakšveļā. Tēvu un brāli varēja neņemt vērā. Tallijs reiz iebēra kodīgu pulveri viņai korsetē pirms tikšanās ar mātes seno draugu Tomasu Džefersonu, kurš kļuva par Virdžīnijas štata gubernatoru. Atceroties savu atriebību Tallijam, Keja nespēja apvaldīt smaidu.

      – Ar ko man jāsāk? – Alekss jautāja, piekalis skatienu korsetes muguras daļai.

      – Iztēlojies, ka tas ir zirga iejūgs, un atraisi.

      – Varu izmantot nazi un…

      – Nē! – Keja iesaucās. – Negriez.

      Alekss gandrīz jau pajokoja, ka pagaidām neķersies pie naža, jo vēlāk to vajadzēs izmantot matiem, bet pārdomāja. Saites bija savītas tā, ka dažu dienu laikā sapinušās mezglos, un pagāja laiks, kamēr viņš tās atraisīja.

      Pavelkot saites, viņš juta, ka meitene dziļi ieelpo.

      – Balles dēļ kalpone savilka saites ciešāk nekā parasti, – Keja paskaidroja, izpūšot elpu.

      – Vai tas nesagādā sāpes? – Alekss pūlējās atraisīt mezglu un ļoti gribēja izvilkt nazi, lai atvieglotu darbu.

      – Protams, bet vīriešiem patīk šmaugs viduklis.

      Alekss pieliecās tuvāk. Izskatījās, ka meitenes kalpone sasējusi mezglus ne vien galos, bet arī vidū.

      – Kleitas, ko jūs pēdējā laikā nēsājat, paslēpj vidukli.

      – Vai tiešām? – Keja nevainīgi painteresējās.

      Alekss parāva saites vēl vaļīgāk, atkāpās un pasmaidīja. Kejai bija taisnība – tērpi ar augsto vidukli neko nenoslēpa.

      – Nē, tās patiesībā daudz atklāj. Ja sieviete nostājas iepretī degošai svecei, var redzēt… – Alekss iekāsējās. – Gatavs.

      Keja paraustīja plecus, atbrīvojoties no korsetes. Viņš nebija atraisījis apakšējās saites, tāpēc viņai vajadzēja izkāpt ārā. Alekss grasījās novērsties, bet viņa pagriezās tā, ka viņš nespēja atraut skatienu… un iesmējās.

      – Es varu elpot! – Viņa pacēla rokas aiz muguras un pakasījās caur garo kokvilnas kreklu. Ar to nepietika, tāpēc viņa piegāja pie sienas un berzējās gar to, sejai svētlaimē starojot.

      – Nevajadzēja baidīties no lāča, tas tevi uzskatītu par savu ciltsmāsu.

      – Apklusti, – viņa labsirdīgi noteica. – Ja tu būtu pavadījis vairākas dienas korsetē, pat naktī to nenovelkot, tu… – Keja uzgrieza viņam muguru. – Esi noderīgs un pakasi man muguru. Man niez tik ļoti, ka tūlīt sajukšu prātā.

      Alekss brīdi vilcinājās, tomēr paklausīja un saudzīgi pakasīja viņai ādu zem krekla.

      – Es zinu, ka esi vārgulis, bet noteikti vari labāk.

      Viņš kasīja spēcīgāk. Ar nagiem nepietika, tāpēc viņš paņēma nazi un tā rokturi berzēja pret Kejas muguru, līdz šķita, ka drīz jau noplēsīs viņai ādu.

      Pēc ilga brīža Keja beidzot spēra soli sānis.

      – Tā ir labāk. Daudz labāk. – Viņa turpināja grozīties, raustīt plecus un vicināt rokas.

      Alekss atkal apbrīnoja viņas pievilcību. Kāpēc Neits to nepieminēja nevienā vēstulē?

      – Vai tagad tu varētu apģērbties, meitēn?

      – Protams. Kas man jāvelk mugurā?

      – Jebkas, ja vien tas tevi apsedz, – Alekss noņurdēja un turpināja pārmeklēt veikalu, lūkojot pēc visa, kas varētu noderēt. Uz letes bija pudele, ko meitene tur bija nolikusi dejojot. Etiķete vēstīja, ka tā ir jasmīnu eļļa. Acīmredzot Keja gribēja jauki smaržot pat zēna drānās. Protams, nāksies pateikt, ka viņa nedrīkst to lietot, bet pagaidām Alekss negribēja sabojāt viņas labo omu un novietoja eļļu atpakaļ uz plaukta.