Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

man patīk, – Gelvins atzina. – Dzirdējāt, bērni? To sauc par darba ētiku. Neviens netiek piespiests strādāt. Cilvēks gluži vienkārši katru dienu apsēžas un raksta, patīk tas viņam vai nepatīk.

      Denijs mulsi palocīja galvu.

      Piepeši ieaurojās skaļa mūzika. Denijs pazina pirmos ģitāras akordus no rokgrupas Lynyrd Skynyrd dziesmas “Mīļās mājas Alabama”, kas ne pārāk veiksmīgi pārtaisīta par tālruņa zvana melodiju. Gelvins piecēlās un no krēsla atzveltnei pārmestās žaketes krūšu kabatas izņēma savu viedtālruni. Paskatījies uz numuru, viņš nospieda atbildēšanas taustiņu.

      – Es esmu vakariņās, – viņš strupi paziņoja. Iestājās ilga pauze. – Šis ir vakariņu laiks, un es to pavadu kopā ar ģimeni. – Vēl pēc brīža viņš izgrūda: – Nē… es teicu “nē”… Es nevaru.

      Radās iespaids, ka visi tikko ieraudzījuši tādu Gelvina iezīmi, ko viņam nepatika izrādīt.

      Gelvins izbeidza sarunu.

      – Katram noteikti gadās dienas, kad šķiet, ka visai pasaulei kaut kas no tevis ir vajadzīgs.

      – Nemitīgi. – Denijs smagi norija siekalas. “Varbūt aizdevuma lūgšana nav nemaz tik prātīga doma.”

      – Kā veicas ar darba meklējumiem, Brendan?

      Jauneklis paraustīja plecus.

      – Nezinu.

      – Pasaki, ja vajadzīga mana palīdzība.

      – Ir jau labi.

      – Tu taču negribēsi atkal pavadīt vasaru Nantaketas pludmalē, vai ne? – Gelvins jautāja. Acis viņam iemirdzējās. – Negribēsi būt viens no tiem neveiksminiekiem, kas nemitīgi sērfo un staigā apkārt slapjā kostīmā.

      – Es jau cenšos, – Brendans īgni novilka.

      – Izbeidz, Tomij, viņš vēl studē koledžā! – Selina aizrādīja. – Gan vēlāk atradīs darbu.

      – Kas tur slikts, ja cilvēks grib pavadīt vasaru Nantaketas pludmalē? – sašutuma pilnā balsī pavaicāja Džena. – Un kāpēc viņam vispār jāmeklē darbs?

      – Tiešām, – piekrita Selina. – Kāpēc?

      Gelvins plati pasmaidīja.

      – Tagad meitenes dodas uzbrukumā. Palīgā, Denij, piesedz mani!

      Denijs papurināja galvu, jo negribēja iejaukties ģimenes strīdā.

      – Piedod, vecīt, tev būs jātiek galā pašam.

      – Jūs, Denij, katru vasaru pavadāt Keipkodā, vai ne? – painteresējās Gelvins. – Cik ilgi jūs dzīvojat Velflītā?

      – Velflītā? – Denijs nebija stāstījis Gelvinam, ka viņa vecāki dzīvo Velflītā un viņš tur ir uzaudzis. Un par vasarām viņi noteikti nebija pļāpājuši.

      – Jūsu vasaras mājā. Ebija par to stāstīja.

      – Ak tā. – Denija balsī ieskanējās ironija. – Jā, kaut mums… – Piepeši viņš pamanīja, ka Ebija nervozi sagrozās krēslā un pietvīkst. Acīmredzot meitene bija pūlējusies atstāt iespaidu uz Gelviniem un tādēļ vecvecāku pieticīgo tipveida māju Velflītā pārvērtusi par namu, kur viņa pavada katru vasaru. Tāpēc Denijs teikumu pabeidza citādi, nekā pirmīt bija iecerējis: – …kaut mums nebūtu turp tik ilgi jābrauc.

      – Jā, nedēļas nogalēs satiksme Keipkodā ir briesmīga, – Gelvins piekrita.

      Bet Denijs ievēroja viņa acīs dzirkstošās uguntiņas. Namatēvs bija pieķēris viesi melos. Viņš allaž pamanīja visu.

      Pēc vakariņām Gelvins atvainojās un devās uz kabinetu piezvanīt. Kalpone nekur nebija manāma. Denijs sprieda, ka varbūt šis viņai ir brīvs vakars. Iebūvētajos skaļruņos atskanēja dziesma – kaut kas par “ballīti”, kas “šovakar notiks pie mums”. Brendans un abas meitenes pietrausās no krēsliem, šļūkāja un augstu cilāja kājas, griezās un virpuļoja, pieliecās un tad lēca gaisā, slidinājās un atdarināja iešanu uz vietas. Brendans paķēra vienu suni un ritmā kustināja tam ķepas, taču suns cīnījās pretī un draudīgi ierūcās. Ebija un Džena izplūda smieklos.

      “Izskatās, ka meita šeit jūtas laimīga,” Denijs atskārta. “Tagad ir skaidrs, kas viņu tā velk pie Gelviniem. Tā ir nevis bagātība, bet lielā, sirsnīgā, haotiskā un labvēlīgā ģimene, kurai viņa tā alkst piederēt. Viņa grib būt ģimenes locekle.”

      Pēc dažām minūtēm Gelvins atgriezās virtuvē un kādu brīdi pastāvēja blakus Denijam, lai pavērotu bērnus.

      – Burvīgi, vai ne? – Denijs pamāja ar galvu, un namatēvs turpināja: – Tava meita ir lieliska, palīdz atraisīt Dženā tādas lietas, ko mēs nekad agrāk neesam manījuši.

      – Hm, – Denijs norūca un atkal palocīja galvu. – Abas izskatās laimīgas.

      – Tieši to es gribēju sacīt. Klau, varbūt nozudīsim no šejienes? Gribi malciņu viskija?

      Kādu mirkli Denijs vilcinājās. Viņš jau bija izdzēris glāzi slikta sarkanvīna, un priekšā vēl bija ātrgaitas šoseja – ceļš uz mājām.

      Iekams viņš paguva atbildēt, Gelvins sacīja:

      – Es gribētu lūgt tev palīdzību.

      11

      Toms Gelvins stāvēja pie bāra kabinetā ielēja abiem mazliet viskija no pudeles, kam uz etiķetes bija rakstīts The Macallan, 1939. Visapkārt pie sienām slējās plaukti ar grāmatām, kas šķita iepirktas dekorācijai un varbūt nekad nav lasītas.

      Telpā oda pēc cigāru dūmiem.

      – Ne visiem tiek labas mantas.

      Atskanēja kluss klauvējiens. Abi vīrieši pagriezās. Durvīs stāvēja šoferis Estevans. Piepeši Denijs atskārta, ka nekad nav dzirdējis šo cilvēku runājam.

      – Gelvina kungs, vai es vedīšu jūsu viesus mājup? – Balss likās klusa, vārdi izskanēja aprauti. Estevans bija neparasti garš un plecīgs, taču melnais uzvalks viņam derēja kā uzliets. Viņam bija liela galva, bakurētaina seja ar augstiem vaigu kauliem, Bembija acis un kakla labajā pusē milzīga dzimumzīme, kas atgādināja Austrālijas aprises.

      “Savāds puisis, ne pārāk neglīts, ne arī pievilcīgs, tomēr šķiet patīkams un laipns,” prātoja Denijs.

      – Ej gulēt, mi amigo.

      – Pateicos, kungs. – Estevans viegli paklanījās, palocīja galvu un prom bija.

      Ielējis dzērienus, Gelvins pasniedza Denijam slīpēta stikla glāzi. Abi saskandināja.

      – Par mūsu sievām un draudzenēm, – namatēvs sacīja.

      – Lai viņas nemūžam nesatiekas!

      Denijs pasmaidīja un pamāja ar galvu. Prātu neatstāja minējumi par “palīdzību”, kāda nepieciešama Gelvinam.

      – Tava meita ir Dženas vienīgā draudzene, – Toms atgādināja.

      – Jā, zinu.

      – Un atstāj lielisku iespaidu uz Dženu, kura tagad obligāto skolas literatūru izlasa bez gaušanās un vaidēšanas. Piemēram, tikko viņa izlasīja “Kas nogalina lakstīgalu”, un mums nevajadzēja uz to mudināt nevienu reizi.

      – Es to Ebijai skaļi lasīju priekšā jau tolaik, kad viņa varbūt bija pārāk jauna, lai saprastu sižetu, bet… Jā, viņa ir lasītāja. Prieks dzirdēt, ka viņas runā arī par grāmatām, ne tikai par hiphopu, dabstepu vai tamlīdzīgām lietām.

      – Protams…