Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

es gribētu tevi nomierināt. Es visu nokārtoju skolas kasē.

      Viņa nopūtās.

      – Ak Dievs, ak Dievs! Paldies, tēt! Ak… Paldies Dievam…

      “Nē, paldies Gelvinam,” Denijs domās attrauca.

      – Es mīlu tevi, tēt! – Ebija klusi izdvesa.

      – Es arī mīlu tevi, Būgij.

      Mājās Ebija nozuda savā istabā, lai izpildītu mājasdarbus, savukārt Denijs apsēdās pie klēpjdatora un mēģināja pievērsties savai grāmatai, taču nespēja koncentrēties un ierakstīja interneta meklētājā Gelvina smēķēto cigāru marku.

      Izrādījās, ka šī ekskluzīvā partija nākusi no Kubas. “Varbūt vajadzētu nopirkt vienu kasti Gelvinam kā pateicības dāvanu.” Tad viņš pārdomāja, jo uzzināja, ka saražoti tikai četri tūkstoši tādu cigāru. Un katrs maksāja vairāk nekā četrsimt dolāru. “Es smēķēju cigāru par četriem simtiem, un man tas nemaz nepatika!”

      Tad viņš pameklēja informāciju par Gelvina piedāvāto viskiju. Pudele tāda dzēriena maksāja vairāk nekā desmit tūkstošus dolāru. Arī šo dāvanu viņš nevarēja atļauties.

      Ap septiņiem Ebija iznāca no istabas un pajautāja:

      – Kas būs vakariņās?

      – Varbūt makaroni?

      Meitene paraustīja plecus.

      – Vienalga. – Iezvanījās tālrunis, un Ebija pietraucās pie aparāta. – Prasa tevi, tēt. – Viņa aizklāja klausuli ar plaukstu. – Kaut kas par… pastmarkām?

      – Jā? – Denijs sacīja, paķēris klausuli.

      – Vai Denjels Gudmens? – Vīrietis izklausījās sirsnīgs, taču lietišķs.

      – Kas runā?

      – Es esmu Glens Jeigers no Amerikas Savienoto Valstu pasta filiāles Bostonā.

      – Hm… Jā? – Denijs brīnīdamies norūca. – Kas noticis?

      Jeigers iesmējās.

      – Es strādāju pasta priekšnieka birojā, un viens no maniem pienākumiem ir vadīt Pilsoņu konsultatīvo komiteju pastmarku izdošanai. Varbūt esat dzirdējis par tādu?

      – Diemžēl ne.

      – Mūsu komiteja pulcējas četras reizes gadā, lai izlemtu, kādus tematus atspoguļosim uz pastmarkām.

      – Tam vajadzīga vesela komiteja?

      – Visnotaļ izcila turklāt. Tajā iecelti piecpadsmit sabiedrībā slaveni pilsoņi, piemēram, mākslinieki, mūziķi, korporāciju vadītāji, rakstnieki, vēsturnieki. Sapulces notiek Vašingtonā, visi izdevumi tiek segti, un paredzēta arī dāsna dienasnauda.

      – Piedodiet, bet es nesaprotu. Kāpēc jūs zvanāt man?

      – Tā kā Dorisa Kērnsa Gudvina pēdējā brīdī atteicās, jo esot steidzami jāpabeidz grāmata, tika piedāvāta jūsu kandidatūra, Gudmena kungs. Mums nepieciešams rakstnieks ar zināšanām Amerikas vēsturē.

      – Jūs noteikti jokojat.

      – Jautājums ir neatliekams, jo vakantā vieta jāaizpilda nekavējoties, tādēļ es zvanu tik vēlā stundā. Varbūt rīt no rīta jūs varētu aiziet uz mūsu filiāli Bostonā?

      – Es… rīt? – Denijs brīnījās. – Protams, jā. Cikos?

      – Teiksim, vienpadsmitos. Tas neaizņems vairāk par pusstundu. Jāapkopo informācija preses relīzēm, veidlapām un tamlīdzīgi. Piekrītu, ka sanācis steigā, taču… ja būtu iespējams…

      – Bez problēmām, – Denijs attrauca.

      – Brīnišķīgi, – Jeigera kungs sacīja. – Mēs priecāsimies ar jums iepazīties. Man, ziniet, ļoti patika jūsu grāmata par Kenedijiem.

      – Tad jau esat vienīgais, – Denijs atbildēja. Tas bija viens no viņa standarta jokiem.

      Jeigers iesmējās un piebilda:

      – Vēl pēdējā lieta. Lūdzu paturēt šo sarunu slepenībā līdz brīdim, kad mēs nāksim klajā ar oficiālu paziņojumu. Tāda ir kārtība.

      Tiklīdz Denijs nolika klausuli, Ebija pavaicāja:

      – Kas zvanīja?

      – Kaut kāda valdības komiteja, – viņš paskaidroja. – Grib iesaistīt mani lemšanā par pastmarkām. – Viņš paraustīja plecus.

      “Varbūt taisnība tiem, kas apgalvo, ka labs nāk ar gaidīšanu. Kur ir, tur rodas.”

      13

      Nākamajā rītā Denijs uzrakstīja vairāk nekā iepriekš gada laikā. Viņu bija pārņēmusi iedvesma. Pirksti steidzīgi klabināja tastatūru, teikumi virknējās mežonīgā ātrumā. Dažas minūtes pēc pusdienas viņš secināja, ka ir tapušas astoņpadsmit lappuses.

      Lai to sasniegtu, bija pieticis iedzert kopā ar Gelvinu.

      Paklausīties, kā Gelvins stāsta par augstprātīgajiem zilasiņu tipiem, kas nicināja viņa naudu. Santehniķa dēls Gelvins bija sapelnījis bagātību, taču uzskatīja un vienmēr uzskatīs sevi par autsaideru.

      “Kaut kas ir noklikšķējis manās smadzenēs, jo es beidzot saprotu Džeju Gūldu,” Denijs secināja. “Izrādās, ka man nepatika temats, jo es neizpratu galveno varoni. Patiesībā Gūlds nav sliktāks par jebkuru citu tālaika biznesa titānu. Viņš ziedoja labdarībai, maksāja saviem strādniekiem un dažādiem trūcīgajiem, tikai neafišēja to. Džeja Gūlda karjera bija klasisks piemērs tam, kā nabags kļuvis par bagātnieku. Viņš piedzima Ņujorkas štata ziemeļos un uz Ņujorkas pilsētu devās ar pieciem dolāriem kabatā. Sapelnījis naudu, viņš tika noniecināts avīzēs, taču pat necentās sevi aizstāvēt un ļāva, lai ienaidnieki uzraksta viņa biogrāfiju. Stratēģiska kļūda.”

      Apmierināts ar paveikto, Denijs izsauca taksometru un aizbrauca uz Bostonas centru – uz milzīgo un neglīto ēku “Pirmais centrs”, kur atradās pastmarku komisijas birojs un daudzas citas valdības iestādes. Viņš ieradās piecpadsmit minūtes par agru, bet bija paņēmis līdzi klēpjdatoru – gadījumam, ja vajadzētu strādāt.

      Birojs bija otrajā stāvā. Pie durvīm neredzēja plāksnīti ar nosaukumu, bija norādīts vien trīssimt divdesmit otrais numurs. Pelēkais paklājs rādījās netīrs, un pie kabineta durvīm vīdēja milzīgs traips.

      Pie sekretāres galda – pēc izskata lēta, valdības vajadzībām ražota sarkankoka lamināta galda L formā – sēdēja glīta jauna afroamerikāniete. Pasmaidījusi viņa pacēla rādītājpirkstu un tādējādi brīdināja, ka tūdaļ pievērsīsies klientam. Apmēram pēc minūtes viņa sacīja:

      – Piedodiet… Gudmena kungs, vai ne? – Viņš pamāja ar galvu un pasmaidīja. Sekretāre mudināja: – Vai apsēdīsieties?

      Es paziņošu, ka esat ieradies.

      Denijs iekārtojās krēslā pie sienas ar Narkotiku apkarošanas pārvaldes logo, kurā bija redzams stilizēts zeltaini melns ērglis. Viņš nopētīja plakātus ar meklētākajām personām un piesolītajām naudas prēmijām ziņotājiem.

      Pēc pāris minūtēm sekretāre teica:

      – Viņš tūlīt būs klāt.

      Atvērās kādas durvis, un tajās parādījās drukns, sagumis vīrietis slikti pieguļošā uzvalkā. Kailā galva šķita pārmēru liela tādam augumam, kakla tikpat kā nebija, un sirmie mati sniedzās līdz apkaklei. Šauro lūpu kaktiņi tiecās lejup, un viņš atgādināja vardi. Apmēram piecdesmit gadus vecajam vīrietim bija kuplas ūsas,