Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

viņai pa kājām. Es nezinu, ko es tādu īpašu daru. Drīzāk jau es visu allaž salaižu grīstē.

      Gelvins pasmaidīja.

      – Tātad tu viens pats audzini Ebiju? Kā, pie velna, tev tas izdodas?

      – Hm… – Denijs pakasīja vaigu, tad pacēla galvu un domīgi sacīja: – Vai esi redzējis kādu no tām katastrofu filmām, kurās pilotu ķer sirdstrieka un stjuartei jāvada lidmašīna?

      – Karenu Bleku “Lidostā tūkstoš deviņsimt septiņdesmit pieci”? Vai varbūt “Lidmašīnu!” ar kādu tur Džūliju…

      Denijs pasmaidīja.

      – Tieši tā. Vienalga. Tātad piepeši cilvēkam ir jāzina, kā vadīt to lidmašīnu, un turklāt viņam nav izvēles.

      – Vecīt, tu esi pelnījis uzslavu! – Gelvins papurināja galvu. – Ja nebūtu Selinas, es pats diez vai… – Viņš ar rokas mājienu aicināja Deniju pie diviem polsterētiem ādas krēsliem pie apkrauta senlaicīga rakstāmgalda. Abi apsēdās. No zema galdiņa blakus krēslam Gelvins pavilka tuvāk spīdīgi melnu kasti ar uzrakstu zelta burtiem Cohiba Behike. Pacēlis vāku, viņš izņēma divus cigārus – resnus kā cīsiņus – un vienu piedāvāja Denijam.

      Sākās svinīgs rituāls. Gelvins pasniedza viesim cigāru griezni. Denijs nošņāpa cigāram galu un atdeva instrumentu namatēvam atpakaļ. Gelvins aizdedzināja savu cigāru ar šķiltavām, kuru zilganā liesmiņa šķita tik spēcīga, ka varētu pāršķelt tēraudu. Tad viņš ievilka dūmu un pasniedza šķiltavas Denijam.

      Apmēram minūti viņi smēķēja klusējot. Tikmēr Denijs atcerējās, kāpēc viņam nepatīk cigāri, taču prātoja, ka varbūt vajadzētu izteikt Gelvinam komplimentu. “Bet nekas pieklājīgs nenāk galvā, tikai viegls nelabums.” Viņš norādīja uz greznu kastīti, kur uz sarkana samta mirdzēja bronzas medaļa ar uzrakstu “Bostonas koledža” latīņu valodā.

      – Tu esi koledžas izcilnieks?

      Gelvins pamāja.

      – Tā ir prezidenta medaļa “Par mežonīgas summas ziedošanu”.

      Denijs sirsnīgi iesmējās. Gelvins necentās lielīties ar šo sasniegumu, taču joprojām glabāja piemiņas medaļu.

      – Zini ko? – viņš domīgi pavaicāja. – Man gluži vienkārši laimējas. Jā, izklausās pēc muļķīgas pieticības, taču tas ir tiesa. – Viņš paskatījās griestos. – Vai esi kādreiz briesmīgi steidzies un atskārtis, ka pa ceļam tev luksoforos spīd tikai zaļā gaisma? Tu tikai brauc un uzreiz šķērso krustojumus. Tāda veiksme! – Denijs palocīja galvu, un Gelvins piebilda: – Tā notiek ar mani. Goda vārds! Lieku roku uz sirds. – Viņš tieši tā izdarīja. – Vārdnīcā pie šķirkļa “īstajā vietā un īstajā laikā” tu atradīsi manu portretu.

      – Šaubos, bet… skaidrs.

      – Es negribu, lai tu visu pārproti. Bet paklausies. Reiz es biju bagāts, un reiz es biju nabags.

      – Ļauj minēt, kuri laiki izrādījās labāki.

      – Šajā jautājumā neviens ar tevi nestrīdēsies, – Gelvins sacīja, plati smaidīdams. No žaketes iekškabatas viņš izvilka salocītu papīra lapu un pasniedza Denijam. – Lūdzu, pieņem to un neliec lūgties. Tu man ļoti palīdzēsi.

      Tas bija čeks par piecdesmit tūkstošiem dolāru, izrakstīts no Gelvina personīgā konta Dž. P. Morgana privātbankā.

      Denijs pacēla skatienu.

      – Ko tas nozīmē?

      – Gada maksu sasodīti dārgā meiteņu skolā un nelielu rezervi.

      – Ko… ko tu… – Piepeši Denijs bija zaudējis valodu.

      – Laimena akadēmija ir Dženas ceturtā skola trīs gadu laikā. Mēs viņu esam izņēmuši no Vinzoras un Miltonas, kā arī no Bakingemas Brauna un Nikolsa skolas, tāpat… Jēziņ, visas es nemaz neatceros. Viņa allaž iepinās nelāgā kompānijā. Vai arī viņu uzskatīja par augstprātīgu… Tiklīdz paklīda baumas, ka Dženas tētim ir drusku naudas, bērni izgāza pār viņu visneiedomājamākās nekrietnības. To es nesaprotu. Tagad viņa beidzot ir ieguvusi labu draudzeni, un es negribu, ka abām jāšķiras.

      – Bet… kāpēc… kā tu zināji…

      – Man ir savi avoti.

      Denijam reiba galva. “Pirms dažām minūtēm es vēl prātoju, vai lūgt Gelvinam sešpadsmit tūkstošus… Droši vien Ebija kaut ko pastāstījusi Dženai. Jā, acīmredzot.” – Es nevaru to pieņemt. Redzi… Un tas ir vairāk, nekā man vajadzīgs.

      – Tad neiztērē visu.

      – Es nezinu, kad varēšu atdot parādu. Protams, izdevējs man kaut ko samaksās… kaut kad… bet es…

      – Samaksāsi, kad varēsi.

      – Nezinu… Es nejūtos ērti. – Domās Denijs piebilda: “Bet ne tik neērti, lai atteiktos. Taču pieklājība prasa tā runāt. Cik skumja pirmīt virtuvē izskatījās Ebija! Kā raudāja, kad atvēra Laimena akadēmijas vēstuli!”

      – Dieva dēļ, izbeigsim šīs smalkās runas! Mēs taču neesam no tās sabiedrības. Es ar tādiem sadarbojos katru dienu. Es varu nopirkt un pārdot lielāko daļu no tiem uzpūtīgajiem stulbeņiem finanšu rajonā, tomēr viņi nemūžam neielaidīs mani savā lauku klubā.

      Uzsmaidījis Denijs pamāja ar galvu un nosprieda, ka Gelvins runā par elitāro klubu netālu no Bostonas. No šīm frāzēm varēja spriest, ka viņš pieteicies kļūt par biedru un atraidīts vai izbalsots.

      – Kad Markam Tvenam pastāstīja, ka Endrū Kārnegija nauda ir nopelnīta negodīgā ceļā, viņš atbildēja: “Tā nav ne jūsu, ne mana.”

      Gelvins skaļi iesmējās.

      – Tā gan! Jā, mums ar tevi ir vienas saknes. Mans tēvs nežēlīgi smagi strādāja, lai uzturētu desmit bērnus. Tavs tēvs bija celtnieks. Neviens no mums nav piedzimis bagātībā.

      – Tu esi ļoti dāsns.

      – Redzi, ar šiem piecdesmit tūkstošiem nepietiktu, lai uzpildītu degvielu manā jahtā. Ja Ebija aizies no Laimena akadēmijas, es tiešām nezinu, kas notiks ar Dženu. Ja tu uzskati, ka es neiztērēšu piecdesmit tūkstošus, lai mana meita būtu laimīga, tad tu mani nepazīsti. – Skatiens šķita dedzinām Denijam acis, un Gelvins runāja teju dusmīgi. Balss tonis rādījās svinīgi nopietns. – Man būtu liels gods, ja tu pieņemtu šo čeku.

      Denijs aplūkoja zilo papīra lapiņu. Acīs sariesās asaras. Tā mēdza notikt, ja viņš atcerējās Sāras pēdējās dienas.

      – Vai drīkstu kaut ko pajautāt?

      – Protams.

      – Vai tu varētu šo naudu nosūtīt internetbankā? – Denijam dega vaigi.

      12

      Nākamās dienas vidū piecdesmit tūkstoši dolāru nonāca Denija bankas kontā.

      Viņš pārbaudīja bilanci, vairākkārt atjaunojot datus, jo vēlējās pārliecināties, ka nauda tiešām ir pārskaitīta un tā nav ilūzija. Jā, viss noticis realitātē. Toms Gelvins bija turējis vārdu. “Piecdesmit tūkstoši dolāru. Kaudze naudas! Protams, nepietiks, lai samaksātu visus parādus. Tad jau degošu māju varētu paglābt ar glāzi ūdens. Taču ar šiem resursiem pietiks, lai apdzēstu liesmas līdz ārdurvīm un es varētu izskriet svaigākā gaisā. Un – vēl svarīgāk – pasargāt Ebiju.”

      Denijs piezvanīja uz Laimena akadēmiju un lūdza savienojumu ar kasieri Liju Vinokuru. No sarunas ar šo sievieti viņš bija izvairījies vairākas nedēļas.

      Kasiere