Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

vari noticēt, ka šovakar bija slēgts “Divdesmit trešais grils”? – jautāja Toms Gelvins.

      21

      Denijs nodrebēja un izgrūda nevilšu kliedzienu, kas vairāk atgādināja smilkstu.

      Gelvins iesmējās.

      – Es negribēju tevi pārbiedēt.

      – Sveiks! Tev taču… manuprāt, tev bija vakariņas ar klientu.

      – Puisim sirdī bija iekritis “Divdesmit trešais grils”. Kāds viņa draugs apgalvojis, ka tur pasniedzot labāko steiku Bostonā. Es gan centos iestāstīt, ka ar “Eibu un Lūiju” mēs noteikti nekļūdīsimies, ka man daudz labāk garšo turienes steiki un ka patīkami apkalpo arī “Galvaspilsētas restes”, bet viņš iecirtās, jo sieva neatļaujot sarkano gaļu ēst biežāk kā reizi mēnesī un šo iespēju viņš gribot izmantot tikai “Divdesmit trešajā grilā”. Tādēļ mēs tikai izdzērām pa glāzītei un nolēmām tikties citreiz.

      – Tā kā esi pieķēris mani ielavāmies tavā kabinetā, arī es varētu lūgt to pašu.

      – Lūgt? – Pustumsā Gelvina acis bija neizdibināmas.

      – Es vēlējos tevi pārsteigt. Tie satriecošie cigāri… kā tos sauca? Es gribēju tev uzdāvināt tādu pašu kasti, lai vismaz kaut kā tev pateiktos.

      Gelvins ieslēdza griestu lampu, paspēra dažus soļus dziļāk kabinetā un tad greizi pasmīnēja.

      – Tie nav kustināti. – Viņš ar rokas mājienu aicināja apsēsties polsterētajos ādas krēslos līdzās rakstāmgaldam.

      Denijs pamanīja, ka uz galdiņa pie viena no tiem stāv melnā lakotā kaste ar zeltīto uzrakstu Cohiba Behike. Tas uzmirdzēja spožajā apgaismojumā. – Es pateicos par taviem centieniem, tomēr… Tu taču negribēsi pusi no aizdevuma iztērēt par cigāriem, vai ne? Tā kaste maksā gandrīz divdesmit tūkstošus dolāru, Denij. Tā bija dāvana. Arī es neatļautos pirkt tik dārgus cigārus.

      – Jā, saprotu. Laikam gan. – Denijs iesmējās.

      – Vienalga – paldies. Ceru, ka paliksi uz vakariņām.

      Denijs nespēja izlemt, vai jūtas iepriecināts vai nobijies par to, cik gludi viss izdevās. Varbūt abējādi.

      Taču šīs savādās emocijas ātri vien pārmāca nemiers. “Gelvins zina, ka es meloju. Par to es esmu pārliecināts.”

      22

      – Tu atstāji ieslēgtu gaismu, – Ebija aizrādīja.

      Iebāzis atslēgu slēdzenē, Denijs spraugā zem durvīm pamanīja spožu strēli.

      Tanī brīdī viņš atcerējās, ka Lūsija bija apsolījusies atnest visiem vakariņās suši Kalifornijas gaumē un bez jēlas zivs Ebijai.

      – Nolādēts!

      Lūsija sēdēja pie ēdamgalda un strādāja ar klēpjdatoru. Apkārt bija salikti caurspīdīgas plastmasas šķīvīši ar dekoratīviem zaļas plastmasas zāles stiebriņiem un sagrieztiem suši rullīšiem. Glāzē vēl bija palicis mazliet baltvīna.

      – Kā noprotu, jūs jau esat paēduši.

      – Es visu salaidu grīstē. Piedod, Lūsij!

      Viņa neizskatījās ne dusmīga, ne īpaši aizkaitināta, tad pasmaidīja, it kā slepeni par kaut ko uzjautrinātos, un papurināja galvu. Varbūt nedaudz aizkaitināta viņa tomēr bija.

      – Drusku vēl ir palicis, bet rīt viss jau būs sabojājies. Saldūdens zuti, Ebij? Tas nav jēls.

      – Paldies, es negribu. Tēt, vai tu nepateici viņai, ka šodien brauksi uz Velzlijas koledžu?

      – Kāpēc uz Velzliju? – Lūsija vaicāja.

      – Tur ir arhīvs… – Denija balss apsīka. “Jau atkal jāmelo,” viņš drūmi secināja.

      – Džeja Gūlda arhīvs, – Ebija paskaidroja.

      “Paldies, meitiņ,” Denijs klusībā noteica. “Tu patiesībā pat nenojaut, ko es daru, lai nopelnītu, bet pēkšņi nāc klajā ar tik iederīgu repliku!”

      – Tu joko? – Lūsija vaicāja. – Es nemūžam neiedomātos, ka Velzlijā ir Džeja Gūlda arhīvs. Elizabetes Beretas Brauningas un Džeja Gūlda vēstules zem viena jumta! Brīnumu brīnumi!

      – Tās ir vēstules, ko rakstīja Gūlds un viena no viņa sievām, – Denijs paskaidroja un veikli piebilda: – Kā tev šodien klājās?

      – Jauki, – Lūsija atturīgi noteica, taču sarauktā piere nepārprotami apliecināja, ka viņa pārāk labi pazīst Deniju. Viņam uzmācās nelabums.

      Kad mājās bija gan meita, gan draudzene, iespēju palikt vienam nebija daudz. Denijs nogaidīja, kamēr Ebija nozudīs savā istabā un Lūsija ieies dušā, un apsēdās pie rakstāmgalda dzīvojamā istabā, ielādēja programmu “Adiums”, ko viņam iedeva Narkotiku apkarošanas pārvaldes aģenti, un reģistrējās kontā [email protected].

      Viņš sacerēja ziņu lietotājam [email protected] – tikai trīs vārdus: “Ierīce ir vietā.” Kādu sekundi viņš raudzījās ekrānā.

      Atvērās logs. Off-the-Record pirkstu nospieduma verifikācija. Šifrētais “pirkstu nospiedums” Narkotiku apkarošanas pārvaldes aģentiem. Elektroniskā pasta vietnes lapā uzradās lodziņš ar specifiskiem terminiem un frāzēm. Par laimi, Denijam nevajadzēja iedziļināties programmēšanas niansēs un saprast, kā darbojas saziņas programma. Atlika secināt, ka teksti tiek automātiski šifrēti. Viņš noklikšķināja uz ikonas “Pieņemt”.

      “Šifrētā saruna sākusies.” Citiem vārdiem sakot, teksts veiksmīgi nokļuvis galā.

      Tad viņš atcerējās par Gelvina kabinetā uzņemtajām fotogrāfijām un nosūtīja tās sev uz elektronisko pastu, saglabāja uz datora darbvirsmas un pēc tam nosūtīja uz adresi [email protected].

      Darbiņš bija paveikts.

      “Pārvaldes aģenti dabūs pierādījumus, lai varētu arestēt Tomu Gelvinu, Selinas vīru, Dženas, Raiena un Brendana tēvu.”

      Denijs nevēlējās par to domāt. “Izvēle ir ārkārtīgi vienkārša – Gelvina ģimene vai manējā. Lēmumu pieņemt nemaz nav tik grūti, vai ne?”

      Par to, kas notiks ar Gelvinu, Denijs pārāk neuztraucās, jo tik tikko pazina šo cilvēku. Arī viņa sievu un bērnus nepazina pārāk labi. “Ja Gelvins ir iesaistīts kriminālnoziegumā, tad ir pelnījis cietumu.”

      Denijs aizvēra saziņas programmu.

      Bet viņam nepatika melot divām viņa dzīves svarīgākajām sievietēm.

      Ebijai viņš netika melojis kopš Sāras nāves. Diemžēl toreiz viņam nebija izvēles. Sāra uzstāja.

      Bijusī sieva gribēja, lai Ebija arī tajā pēdējā vasarā dodas uz Pokapavmetas nometni Keipkodā – ievērojot tradīciju kopš meitas vienpadsmit gadu vecuma. Un Denijs neiebilda, tikai ieminējās:

      – Tu laikam negribi, lai viņa būtu klāt, kad…

      Tobrīd Sāra asaru pilnām acīm atcirta:

      – Es nevēlos, lai viņa atceras savu mammu tādu. Kāpēc lai par māti pēdējais iespaids būtu kā par slimu, mirstošu sievieti? Es gribu, lai viņa izbauda bērnību. Vismaz pāris nedēļu ir tikai parasts bērns. Kad manis vairs nebūs, meitai viss mainīsies uz mūžīgiem laikiem. – Denijs negribēja melot Ebijai, taču Sāra neatlaidās: – Sauc to par pasargāšanu. Uzskati, ka tādējādi tiek pasargāta viņas bērnība. Es negribu, ka tik tumša ēna priekšlaikus krīt pār mūsu meitu.

      Un