Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

arhaisma ziņā likās pielīdzināma rakstīšanai ar pildspalvu uz papīra.

      To apliecināja arī divi burti Ebijas atbildē: “OK.”

      Tas nozīmēja, ka viņa samierinās, ja reiz tēvs tā uzstāj. “Acīmredzot viņa jau ir aizmirsusi manu skaidrojumu par darbu Velzlijas koledžā vai vispār nebija to dzirdējusi,” Denijs prātoja. “Rodas sajūta, ka es piedalos multiplikācijas filmā “Riekstiņi”, kur skolotājs vai tēvs runā ar Čārliju Braunu vai viņa draugiem. Skaidra valoda vispār nav dzirdama, ir tikai trombona pūtieni. Iespējams, ka Ebijai mana balss lielākoties skan tieši tā.”

      Denijs uzrakstīja: “Paņemšu tevi sešos.”

      “Paldies!” Tik īsa pienāca Ebijas atbilde.

      Pussešos, kad viņš grasījās braukt uz Vestonu, viedtālrunis iedžinkstējās, pavēstot, ka pienākusi jauna īsziņa. To sūtīja Ebija. “Es palikšu uz vakariņām, labi?”

      Kādu brīdi Denijs iegrima domās. “Aizliegt var vienmēr un aizbraukt viņai pakaļ sešos, kā bija norunāts. Ja es piekritīšu, man nebūs ticama iemesla uzrasties Gelvinu mājā, jo tik vēlu vakarā viņu atvest varētu Estevans.”

      Viedtālrunis atkal iedžinkstējās.

      Viņš nolēma neatbildēt vispār. “Sešpadsmitgadniece uzskata, ka vecāki viņai piekrīt, ja vien nav skaidri pateikuši pretējo.”

      Mirkli pirms sešiem Denijs stāvēja uz Gelvinu pils sliekšņa un piezvanīja pie durvīm. Kamēr viņš gaidīja, tālrunis atkal uzsāka disonējošo signālu. Viņš pat nepaskatījās ekrānā. “Tā noteikti ir Ebija. Īsziņas man raksta vien Lūsija un Ebija.”

      Pēc apmēram minūtes durvis atvēra Selina Gelvina. Viņa bija ģērbusies pieguļošos džinsos un violetā džemperī ar V veida kakla izgriezumu. Ap kājām viņai pinās vaukšķošie meksikāņu kailie suņi.

      – Denjel! Piedodiet… Vai Ebija nepateica, ka vakariņos pie mums?

      – Tiešām? – No virtuves atplūda pasakains aromāts. Denijs ļoti labi zināja, ko Selina teiks tālāk. Dažos namos tādus vārdus nemūžam nedzirdēt, taču Selina bija meksikāniete, un šī tauta bija slavena ar savu viesmīlību.

      – Vai paliksiet uz vakariņām? – viņa jautāja. – Lūdzu!

      Pie garā galda viņi sēdēja tikai četratā – Selina, Džena, Ebija un Denijs. Brendans bija atgriezies Bostonas koledžā, un Raiens uzturējās savā dzīvoklī Olstonā kopā ar draudzeni, kura joprojām nebija un varbūt nekad netiks iepazīstināta ar puiša vecākiem.

      – Es neiebilstu, – apgalvoja Selina. – Ja Raiens zina, ka šī meitene nav īstā, kāpēc man šķiest laiku un tēlot laipnību viņas klātbūtnē?

      Tuklā un sirmā pavāre Konsuelo pasniedza pupiņu zupu māla podiņos.

      – Piedod, tēt, bet es tiešām tev aizsūtīju īsziņu! – Ebija taisnojās.

      – Kad biju arhīvā, es izslēdzu telefonam skaņu. Acīmredzot būšu palaidis tavu īsziņu garām. Nekas. Tagad man vismaz radās iespēja vēlreiz paēst lieliskas vakariņas pie Gelviniem.

      – Ebij, – Selina sacīja, – tu taču zināji, ka Estevans var aizvest tevi mājās. Tēvam nevajadzēja braukt šo tālo ceļu tev pakaļ.

      – Nekādu problēmu, – Denijs attrauca. – Es šodien biju tepat netālu. – Iekams Selina paguva pajautāt par iemeslu, viņš piemetināja: – Vai Toms joprojām ir darbā?

      – Šovakar viņam ir lietišķas pusdienas ar kādu klientu. Ak, es nu gan esmu nepieklājīga namamāte! Jūs taču esat vīna cienītājs, vai ne? Konsuelo? Podría obtener una buena botella de vino tinto para el caballero?

      – Viss kārtībā. Katru vakaru es vīnu nedzeru.

      Pēc dažām minūtēm Denijs palūdza atļauju izmantot labierīcības. Virtuves tuvumā viņš tualeti nebija manījis, taču visādu telpu un durvju mājā netrūka, tātad pilnīgi drošs nevarēja būt.

      – Iesiet tālāk, un tur labajā pusē būs. – Selina pamāja uz tā gaiteņa pusi, pa kuru Gelvins bija vedis Deniju uz savu kabinetu. – Ak, labāk es parādīšu. Dažkārt cilvēki te apmaldās. Šajā mājā ikviens var apmulst.

      – Noteikti nē, – Denijs stingri atteica un pacēla savu viedtālruni. – Ja tomēr nespēšu orientēties, tad piezvanīšu.

      Vajadzīgā telpa atradās vien divdesmit vai trīsdesmit pēdas tālāk no virtuves. Tie, kas sēdēja pie garā galda, šīs durvis neredzēja. Aizsteidzies tām garām, Denijs nogriezās pa labi un pēc apmēram piecdesmit pēdām nonāca Toma Gelvina kabinetā.

      Durvis bija vaļā, apgaismojums izslēgts. Bālā saule meta dzintarkrāsas atblāzmu, un gaisā virmoja puteklīši.

      Medaļa atradās kastītē uz Gelvina rakstāmgalda malas – tajā pusē, kas tuvāk apmeklētājiem. “Interesanti, cik tādu ikdienā te mēdz būt? Un kas viņi ir? Vai šeit viņš kārto savus karteļa darījumus? Ja tādi vispār viņam ir.”

      Viņš iegāja kabinetā un bažīdamies gaidīja, ka varbūt iedarbosies kustību sensori un iedegsies prožektori. Nekas nenotika. Telpa joprojām slīga pustumsā. Viņš neriskēja un gaismas slēdzi nemeklēja, bet viedtālrunī aktivizēja kameru un veikli vairākās fotogrāfijās uzņēma rakstāmgaldu un tuvāko apkārtni. Pēc katra klikšķa uzmirdzēja blāva zibspuldze.

      Izrādījās, ka Gelvina medaļa ir mazāka, nekā Denijam palicis atmiņā. Atlika vien cerēt, ka atdarinājums viņam kabatā būs tādā pašā izmērā.

      Sirds šķita sitamies draudīgi skaļi.

      Drebošiem pirkstiem viņš pasniedzās un satvēra medaļu.

      Tā likās auksta un pabieza, turklāt cieši turējās kastītē.

      Satraukumā Denijs piepeši atskārta, ka dzird vien asiņu pulsēšanu ausīs un straujos sirdspukstus, kas rībināja arvien pieaugošā tempā. Pirksti sagrāba medaļu, mēģināja pagriezt un izkustināt, taču velti. Tā stingri turējās vietā. Pārāk stingri. “Vai tā speciāli iestiprināta, lai neviens nevarētu izņemt?” Denijs prātoja.

      Pakausī viņš sajuta aukstu, nepatīkamu dūrienu.

      Beidzot medaļa padevās. Tā bija bieza, smaga un vēsa. Denijs to ieslidināja žaketes labajā krūšu kabatā, bet no kreisās izņēma atdarinājumu, ko sasildījis viņa ķermenis un kas izrādījās daudz vieglāka par oriģinālu.

      Pirksti trīcēja arvien manāmāk.

      “Lūdzu, Dievs!” viņš nodomāja. “Kaut izmērs atbilstu!”

      Pūlēdamies ietūcīt medaļu sarkanajā samtā, Denijs atskārta, ka tā ir mazlietiņ par lielu.

      Un neietilpst paredzētajā vietā.

      Nu jau sirds pukstēja neprātīgā ritmā. Uzmācās nelabums.

      “Ko tagad? Padoties? Ielikt oriģinālu atpakaļ un pateikt narkotiku apkarotājiem, ka viņi salaiduši grīstē izmērus?

      Kad man atkal radīsies šāda izdevība?”

      Viņš ar abiem īkšķiem spēcīgi uzspieda uz medaļas, taču vieta patiešām bija par šauru. Tad viņš pastūma vēl stingrāk. “Vai es sabojāšu smalko elektroniku?” Un tanī mirklī medaļa iegrima vietā, tikai mazliet nostiepjot samtu.

      Izskatījās nevainojami. Sarkanais samts apkārt nedaudz sakrokojās – gluži kā grumbiņas ap vecīša muti.

      Medaļa likās ievietota nepareizajā pozīcijā. Romiešu cipariem iekaltajā gadskaitlī “MDCCCLXIII” burtam “D” vajadzēja atrasties pašā vidū, bet tagad tas