Bezdibeņa malā. Džozefs Fainders

atdarinājums tai Bostonas koledžas prezidenta medaļai, kāda Gelvinam jau ir, tikai šī ir no sveķiem.

      Pasvārstot plaukstā, Denijs secināja, ka medaļa ir smaga, vēsa un cieta, gluži kā īsta.

      – Tas ir raidītājs?

      Jeigers pamāja ar galvu.

      – Kontroles ierīce, kas darbojas globālajā mobilo sakaru sistēmā. To iedarbina skaņa. Tiklīdz telpā tiek fiksēta skaņa, mēs saņemam zvanu un varam noklausīties. Bet jums priekšā ir grūts uzdevums. Īstā medaļa ir jāapmaina pret šo.

      – Kā lai es to izdaru?

      – Izdomājiet, – Slokums atcirta.

      Denijs pagriezās un sacīja viņam:

      – Es Gelvina kabinetā biju tikai vienu reizi. Sauciet mani par traku, tomēr es uzskatu, ka šis iespējamais karteļa loceklis nevēlēsies, lai es viens pats klaiņoju apkārt pa māju.

      Slokums sāji pasmaidīja un novērsās, it kā garlaikotos.

      – Jums būs vajadzīgas tikai dažas sekundes, – Jeigers iedrošināja. – Jānogaida izdevība un jārīkojas.

      – Izklausās vienkārši, – Denijs novilka. “Savāds aģentu duets,” viņš nodomāja. “Jeigers šķiet centīgs līdz apmātībai, bet apakšā gluži kā vecas krāsas paliekas uz palimpsesta jaušams kaut kas skarbs, rupjš un nepatīkams.”

      – Atskaitīsieties, kad uzdevums būs izpildīts, – Jeigers piebilda.

      – Kā?

      – Ar drošu teksta ziņu. Izmantojiet savu Džeja Gūlda kontu.

      – Un tas būs viss?

      – Ja mēs dabūsim to, kas mums vajadzīgs, tad noteikti. – Slokums sakrustoja rokas uz krūtīm.

      – Ja nu viņš mani pieķers?

      – Nepieļaujiet to, – atbildēja Slokums.

      – Paldies, – Denijs norūca. – Taču es esmu amatieris un agrāk neko tādu neesmu darījis.

      – Tas nav grūti, – Jeigers teica. – Mēs dosim precīzas instrukcijas.

      – Brīnišķīgi, – Denijs drūmi sacīja. – Bet jūs neatbildējāt uz manu jautājumu. Ja nu mani pieķers?

      – Es nejokoju, – Slokums attrauca. – Tiešām pacentieties, lai jūs nepieķer. “Sinaloas karteļa” puiši ir ļoti piesardzīgi un nežēlīgi. Ne bez iemesla Gelvina šoferis ir arī miesassargs.

      – Viņš ir miesassargs? – Denijs brīnījās. – No kā Gelvins baidās?

      – No sāncensības, – atbildēja Jeigers. – No citiem karteļiem. Tie puiši velti laiku netērē.

      – Esiet uzmanīgs, – Slokums pamācīja, – un tad nevajadzēs uztraukties.

      19

      Kad Denijs atgriezās mājās, viņu sagaidīja Reksis, būkšķinādams asti pret grīdu. Suns bija saritinājies pie kājām Lūsijai, kura sēdēja dīvānā un strādāja. Saimnieka ierašanās nepamudināja dzīvnieku piecelties.

      – Es tūdaļ beigšu, – Lūsija teica. – Ceru, ka tu viņu nepārbiedēji.

      – Ko?

      – To savu draugu Ārtu, kas sagribējis kļūt par rakstnieku. Tikai pēc mirkļa Denijs atskārta, par ko draudzene runā. Nervi joprojām bija uzvilkti kā stīgas.

      – Ak, protams. Nē, viņš tikai gribēja zināt pašus pamatus, piemēram, kā tikt pie aģenta. Nekā būtiska.

      – Kādu grāmatu viņš grasās rakstīt?

      Melot šai sievietei nebija patīkami, taču attīstīt paša sagudrotās pasaciņas sižetu izrādījās vēl grūtāk.

      – Tā precīzi laikam pat nepateikšu. Pārāk skaidra tā ideja viņam nemaz nebija. Pag, es apsveicināšos ar Ebiju! – Viņš pamanīja meitas mugursomu uz grīdas.

      Meitene sēdēja savā gultā, uz ceļgaliem uzlikusi klēpjdatoru, un klabināja taustiņus.

      – Sveika, Būgij! Kā gāja skolā?

      – Sveiks, tēt! – Ebija atsaucās, pat nepacēlusi galvu. – Normāli.

      – Kā veicās ar ievadu matemātiskajā analīzē?

      – Izcili. Es dabūju Nobela prēmiju.

      – Ja? Lai balvu saņemtu, būs jābrauc uz Oslo vai Stokholmu? Es nekad nevaru atcerēties, kurā pilsētā to pasniedz, – Denijs teica. Ebija izklaidīgi papurināja galvu, pabeigusi spēli.

      – Vai es traucēju tev pildīt mājasdarbu?

      – Jā, bet nekas.

      – Tu gatavo pētījumu par feisbuku? – Denijs redzēja pietiekami lielu datora ekrāna daļu, lai pazītu šī sociālā tīkla logo.

      – Vai tu kaut ko gribēji, tēt?

      – Kā klājas Dženai?

      – Normāli.

      – Vai rīt tu plāno ciemoties pie viņas?

      Meita pacēla galvu.

      – Nezinu. Kāpēc tu prasi?

      – Tāpēc, ka es interesējos par tavu ikdienu.

      – Ha, ha! Vai patiesībā tu gribi aizrādīt, ka tur es pavadu pārāk daudz laika? Bet šodien es biju mājās uz vakariņām, turpretī tevis nebija. Tas tā, starp citu.

      – Kāds te ir pārāk jūtelīgs. – Denijs aptvēra, ka šī saruna var izvērsties par strīdu, tādēļ centās savaldīties. – Gelvini ir lieliski, vai ne? Es nebrīnos, ka tev gribas būt kopā ar viņiem.

      – Es ciemojos pie Dženas, nevis pie “viņiem”.

      – Nomierinies, meitiņ.

      – Nomierināties? Vai tu centies tēlot labo tēti?

      – Es biju domājis ironiski. Starp citu, kā tev patīk Estevans?

      – Gelvinu šoferis? Nezinu. Es pat neatceros, vai mēs jebkad esam sarunājušies. Bet neuztraucies, viņš ir labs šoferis. Denijs jau dzirās apjautāties, vai Estevans nēsā ieroci, taču apdomājās un teica:

      – Protams. Bet nevajadzētu pieļaut, ka viņš vienmēr ved tevi mājās. Dažreiz es varu aizbraukt tev pakaļ.

      – Agrāk tu apgalvoji, ka negribi braukt uz Vestonu, jo vakaros pie mūsu mājas ir grūti atrast stāvvietu.

      – Nē, man patīk tevi vizināt. Mums ar tevi vairāk laika jāpavada kopā.

      Ebija paraustīja plecus un atkal pievērsās datoram.

      – Vienalga.

      – Turklāt es veicu pētījumus Velzlijas koledžā, tātad Gelvinu māja sanāk gandrīz pa ceļam.

      Meitene pamāja.

      “Man kaut kā atkal ir jāiekļūst Gelvina mājā!” Denijs prātoja. “Pats uzprasīties ciemos es taču nevaru. Turklāt vēl būs jāizdomā ticams iegansts, lai ieietu viņa kabinetā. Pagaidām nav tādas atrunas, kas neizklausītos speciāli sagudrota vai apšaubāma. Cerams, ka izdevība drīz radīsies.”

      20

      Nākamajā dienā Ebija no skolas atsūtīja viņam īsziņu: “Es pēc nodarbībām pamācīšos kopā ar Dženu, labi?”

      Parasti Denijs paustu aizkaitinājumu, taču šoreiz sajuta savādu atvieglojumu. “Uz vakariņām būsi mājās?” viņš rakstīja atpakaļ.

      Atbilde pienāca zibenīgi.