Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

kuriem stacijās mainīja zirgus. Tagad, kad valstī krustu šķērsu stiepās dzelzceļi, cilvēki attālumu varēja pieveikt ar vēl nesen neaptveramu ātrumu – sešdesmit jūdžu stundā.

      Tomēr, lai šāda kārtība funkcionētu, vilcienu pienākšanas un atiešanas laikiem bija jāiekļaujas striktā grafikā. Tas izraisīja krasas pārmaiņas sabiedrības laika un attāluma uztverē. Pirms dzelzceļa izbūves kādā ciematā ziemeļrietumu Anglijā pulkstenis rādītu desmit minūtes pāri septiņiem, bet simts jūdžu attālajā ciematā – par divdesmit minūtēm vairāk. Šāda nesakritība nebūtu būtiska, ja cilvēks ceļotu karietē un ceļā starp šiem ciematiem paietu vairāk nekā desmit stundas.

      Toties mūsdienās, kad vilcieni traukdamies pieveic šīs simts jūdzes vienā stundā un četrdesmit minūtēs, pulksteņu rādījumu atšķirības dažādos ciematos bija svarīgi novērst. Ja neliela laika nobīde rastos visās apdzīvotajās vietās, saskaņots saraksts būtu neiespējams. Visos dzelzceļa un drīz visos pārējos Anglijas pulksteņos tika uzstādīts vienāds laiks, ko noteica Karaliskās Griničas observatorija Londonā – ātri vien to nodēvēja par Dzelzceļa laiku.

      Pārsteidzošā kārtā ziņas spēja traukties vēl straujāk nekā vilciena pasažieri, mērojot simtiem jūdžu garu attālumu nevis dažu stundu, bet – apbrīnojami! – dažu sekunžu laikā; tas tādēļ, ka, dzelzceļu tīkliem paplašinoties, gar sliedēm ierīkoja telegrāfa līnijas. Operatori, klabinādami taustiņus, nodeva tālāk ziņas neiedomājamā ātrumā.

      Iegājis dzelzceļa stacijas telegrāfa kantorī, Raiens lika nosūtīt telegrammu Džeimsa Hoga izdevniecībai, kas atrodas Skotijas pilsētā Edinburgā, Nikolsonstrītā 4 – tā vēstīja grāmatā ievietotā adrese.

      Cilvēki briesmās. Nekavējoties atsūtiet Tomasa de Kvinsija Londonas adresi.

      – Telegrammas teksts liek domāt, ka briesmas draud pašam de Kvinsijam, – ieteicās Bekers.

      – Tā mēs varētu drīzāk saņemt atbildi.

      Kamēr viņi sarunājās, vēsts nonāca Edinburgas telegrāfā. Pēc dažām minūtēm kurjers ar aizlīmētu aploksni tika nosūtīts uz Hoga biroju; ja izdevējs nebūs tur sastopams (un svētdienas rītā tas ir ļoti ticams), kurjers iztaujās visus kaimiņus, līdz noskaidros Hoga mājas adresi.

      Otru telegrammu Raiens nosūtīja uz Edinburgas policijas iecirkni.

      Slepkavības izmeklēšana. Steidzami sameklēt Džeimsu Hogu. Nepieciešama Tomasa de Kvinsija Londonas adrese.

      – Tagad varētu nodomāt, ka de Kvinsijs ir aizdomās turamais, – Bekers atzīmēja.

      – Vai tad nav? Salīdzinot ar Londonu, Edinburga ir maza pilsēta. Viena telegramma vēl šodien noteikti sasniegs mērķi. Pirms divdesmit gadiem, kad biju tāds pats konstebls kā jūs, uz Edinburgu nestiepās pat dzelzceļš, kur nu vēl telegrāfa līnija. Tad mums šai darbā paietu vairākas nedēļas.

      – Ja nu Hogs ir izbraucis no pilsētas? – Bekers prātoja. – Iespējams, viņš pat ieradies Londonā.

      – Tad es likšu patrulētājiem ievākt ziņas visās Londonas viesnīcās. Tā vai citādi, es esmu iecerējis noskaidrot, kur šis de Kvinsijs, jupis rāvis, atrodas.

      Slepkavības vietā ņudzēja kā bišu stropā.

      Kad Raiens un Bekers izlēca no policijas ratiem, kāds konstebls ziņoja:

      – Inspektora kungs, kaimiņi, ar kuriem es aprunājos, neko nav pamanījuši.

      – Man arī neko nav izdevies noskaidrot, – otrs piemetināja. – Miglas un aukstuma dēļ neviens nav rādījies ārā no mājas.

      – Runāju ar naktstauriņu, kura esot redzējusi kādu svešinieku, – trešais piebilda.

      – Jābūt lielas bezcerības māktai, lai vakar tādā aukstumā stāvētu uz ielas, – Raiens sacīja policistam.

      – Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa to ievērojusi. Neviens cits neesot redzēts.

      – Viens no iemesliem? – Raiens pārvaicāja.

      – Sieviete apgalvoja, ka esot devusies klāt šim vīrietim, bet viņa skatiens it kā brīdinājis par briesmām, ja viņa ies tuvāk. Bargāku skatienu viņa savā mūžā neesot redzējusi.

      – Vai viņa varēja vīrieti aprakstīt?

      – Gara auguma. Platiem pleciem. Jūrnieka mētelī un cepurē. Dzeltena bārda.

      – Dzeltena? Nav daudz vīru ar tādas krāsas bārdu. Izskatīsim katalogu, varbūt kāds līdzinieks trāpīsies.

      Raiens zināja – ja pēdējo desmit gadu laikā šis vīrs kaut reizi arestēts, viņa pieņemtie vārdi, vecums, garums, svars, tetovējumi, dzimumzīmes, rētas un citas pazīmes ir rūpīgi ieviestas katalogā.

      – Vai viņa pamanījusi, kurp vīrs devies?

      – Viņa apgalvo, ka rīkojusies prātīgi un uzgriezusi muguru un viņš aizsoļojis uz pretējo pusi.

      – Turpiniet izklaušināt kaimiņus. Paplašiniet meklējamo loku!

      Atgriezušies tavernā, Raiens ar Bekeru nonāca dibenistabā, kur divi patruļnieki pieskatīja rokudzelžos saslēgto vīrieti.

      Joprojām pastāvēdams uz to, ka bijis piedzēries, arestētais nedz atcerējās to, kur iepriekšējā vakarā bijis, nedz arī spēja nosaukt kādu, kurš varētu galvot par viņa atrašanās vietu laikā, kad tika pastrādātas slepkavības.

      – Viņam kājās ir nagloti zābaki, – Bekers norādīja Raienam. – Pēdu nospiedumi bija citādi.

      – Skaidrs, ka tie ir nagloti. Nav naudas jaunām zolēm, – apcietinātais atņurdēja.

      – Allaž var gadīties, ka pārauti citi apavi, – Raiens iebilda. – Taču izmēru mainīt gan nav iespējams.

      – To noskaidrosim. – Bekers novilka gaudulīgajam arestantam zābaku no kājas un izgāja samērīt to ar nospiedumiem, kuru atlējumi jau bija sacietējuši. – Pārāk mazi, – viņš atgriezies pavēstīja.

      Raiens paberzēja skaustu. – Gandrīz vai esam nonākuši strupceļā.

      – Detektīvinspektor Raien? – Uzrunātais pagriezās pret konsteblu, kurš stāvēja uz sliekšņa. – Jūs meklēja kāds puika. Viņam esot telegramma.

      Atvēris aploksni, Raiens pasmaidīja. – De Kvinsija Londonas adrese.

EMĪLIJAS DE KVINSIJAS DIENASGRĀMATA. TURPINĀJUMS

      Maniem piedzīvojumiem ar tēvu es nu varu pievienot vēl vienu – arestu. Konstebls Bekers un tas huligāns, kurš sevi nodēvēja par detektīvinspektoru Raienu, gan apgalvo pretējo, taču abu drūmās, nopietnās sejas izteiksmes un steiga, ar kādu mūs veda uz policijas ratiem, viņu teikto atspēkoja.

      – Doties kopā ar jums uz Skotlendjardu? Kālab? – tēvs noprasīja, kamēr mūs ietina miglas plīvuri.

      – Mums ir jautājumi, – atteica tas, kurš izskatījās pēc huligāna.

      – Par ko?

      – Par Retklifas lielceļa slepkavībām.

      – Visu, ko esmu gribējis par tām pateikt, esmu ierakstījis savā jaunākajā grāmatā. Kādēļ jums ir svarīgi četrdesmit trīs gadus veci notikumi?

      – Es nerunāju par četrdesmit trīs gadus veciem notikumiem, – iebilda huligāns. Man grūti viņā saredzēt policijas detektīvinspektoru.

      – Protams, ka slepkavības notika pirms četrdesmit trim gadiem, – tēvs iebilda. – Vai detektīvi skolā nemācās? Atņemiet tūkstoš astoņi