Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

taču es zināju, ka arī viņu māc bailes.

      – Nesaprotu, par ko jūs runājat, – Raiens atzina.

      – Jūs abi esat jauni, tolaik jūsu vēl nebija pasaulē. Taču es dienu no dienas lasīju par tām katrā laikrakstā, ko vien atradu.

      – Par ko?

      – Par Retklifas lielceļa slepkavībām.

      Raiens un Bekers neizpratnē sarauca pieri, bet komisārs turpināja stāstīt.

Sestdiena, 1811. gada 7. decembris

      Tās nakts notikumi izraisīja līdz šim nepārspētu šausmu un baiļu vilni, kas vēlās pāri Anglijai. Tūkstoš astoņsimt vienpadsmitajā gadā Retklifas apkaimē skraidelēja papilnam žurku, un tajā valdošais izmisums gāja roku rokā ar netīrību.

      Katra astotā ēka tajā apvidū bija taverna. Ik uz soļa vīri nodarbojās ar azartspēlēm. Visu ielu stūros sevi piedāvāja prostitūtas. Zādzību sērga bija tik neapvaldīta, ka starp Retklifas lielceļu un Londonas dokiem nācās uzcelt cietokšņa mūrim līdzīgu sienu.

      Īsi pirms pusnakts audeklu tirgotājs Timotijs Mārs palūdza mācekli Džeimsu Gouenu palīdzēt viņam aizslēgt veikalu, kas ilgāk nekā parasti bija vaļā, lai apkalpotu jūrniekus. Tie nesen bija piestājuši ostā ar pilnām kabatām naudas, kura tiem gluži vai svila pirkstos. Kalponi Mārgaritu Džūelu tirgotājs sūtīja apmaksāt maiznīcas rēķinu un atnest svaigas austeres, izplatītu lētu ēdienu, ko notiesāt jēlu. Taču maiznīca un arī citas tirgotavas, kurās varēja iegādāties austeres, izrādījās slēgtas. Mārgarita vīlusies atgriezās audumu tirgotavā un atklāja, ka durvis ir aizbultētas no iekšpuses. Meitenes sparīgo klaudzināšanu pie durvīm izdzirdēja gan nakts patrulētājs, gan kaimiņš, kam šī rīboņa bija iztraucējusi vēlās vakariņas.

      Kaimiņš pārrāpās pāri žogam, kas atdalīja abu īpašumu pagalmus, iegāja mājā pa neaizslēgtajām sētas puses durvīm un gaitenī ieraudzīja mācekļa līķi. Jauneklim bija ielauzts galvaskauss, sienas – nošķiestas asinīm. Iztrūcinātais kaimiņš iegāja dziļāk namā un pamanīja netālu no ielas puses durvīm zemē guļam misis Māru. Viņa bija saņēmusi vairākus sitienus pa galvu, pa plaisām galvaskausā bija izplūdušas smadzenes. Šausmu pārņemtais vīrietis atbultēja ārdurvis. Ļaudis, kas tikām bija sapulcējušies nama priekšā, atgrūda viņu sānis un iebrāzās mājā. Līdz ar citiem ieskrēja Mārgarita Džūela. Viņa ielūkojās aiz veikala letes un, ieraudzījusi Timotija Māra izkropļoto līķi, iekliedzās.

      Taču šausminošie atklājumi tikai sākās. Rūpīgāk aplūkojot līķus, kļuva skaidrs, ka Māram, viņa sievai un māceklim ir pārgrieztas rīkles. Turklāt Māram griezums bija tik dziļš, ka varēja redzēt kakla skriemeļus. Dibenistabā meklētāji ieraudzīja sadragātu šūpuli un zīdaini ar ielauztu galvaskausu – mazulim, tāpat kā visiem pārējiem, bija pārgriezta rīkle.

      – Nauda no Māra veikala kases nebija paņemta, – komisārs Meins turpināja. – Guļamistabā tika uziets kuģa namdara āmurs ar iniciāļiem Dž. P. Tā sitējvirsmu klāja asinis un mati.

      – Bet… – Bekers saminstinājās; viņam prātā valdīja juceklis. – Līdzīgi notikumi norisinājušies arī te. Šoreiz gan nogalināti divi bērni.

      Komisārs pat nepamanīja protokola pārkāpumu – Bekers bija uzrunājis viņu pirmais, nenogaidot, kamēr to izdarīs detektīvinspektors Raiens.

      – Retklifas lielceļš atrodas tikai ceturtdaļjūdzes attālumā, – teica Raiens. – Tas notika sestdienā, tūkstoš astoņsimt vienpadsmitā gada septītajā decembrī, jūs sakāt?

      – Pirms četrdesmit trim gadiem, – komisārs nočukstēja. – Šodien ir desmitais decembris, nevis septītais. Taču slepkavības notika sestdienā, tāpat kā šodien. Tas sakrīt.

      Meins pamāja. – Es uzaugu Īrijā, mans tēvs Dublinā ieņēma tiesneša amatu.

      Raiens nebija zinājis, ka Meins ir īrs un spējis gandrīz pilnībā atbrīvoties no īru akcenta.

      – Tajos laikos, vēl pirms dzelzceļa, Londonas laikrakstus un žurnālus pārvadāja pasta karietēs. Uzlabotie ceļi ļāva tām traukties ar pārsteidzošu ātrumu, desmit jūdzes stundā, – Meins stāstīja. – Ziņas par mežonīgajām slepkavībām nepielūdzami izplatījās, un visur tās uzņēma ar lielām izbailēm. Kad karietes nonāca Holihedā, pastu pārvietoja divmastu buriniekos, kas aizpeldēja uz Dublinu. Pirms tvaikoņu izgudrošanas šādi kuģīši bija vēja un negaisu varā. Brīžiem nelielie pasta kuģi burāja pāri Īrijas jūrai veselas divas dienas. Mans tēvs bija iecerējis nodarboties ar politiku, tāpēc ziņas no Londonas viņam bija svarīgas. Vēstis par Retklifas lielceļa slepkavībām sasniedza viņu piecas dienas pēc zvērību pastrādāšanas.

      Nams, kurā atradās pieci līķi, šķita gluži vai spiežamies sarunbiedriem virsū.

      – Ciktāl tēvs spēja atminēties… ciktāl ikviens spēja atminēties, nebija tāda gadījuma, kad tik daudz cilvēku būtu nogalināts vienlaikus, – komisārs turpināja. – Jā, gadījās, ka laupītājs naktī nošāva ceļotāju. Garāmgājēju varēja ievilkt šķērsielā un nodurt, lai iegūtu viņa zuteni. Dzērāju kautiņš varēja beigties ar kāda nāvi. Taču noslepkavoti trīs pieauguši cilvēki un vēl bērns… nekas tāds nebija iedomājams. Nogalēts zīdainis! Un visi gājuši bojā tik varmācīgā nāvē! Vēstis izplatījās no pilsētas uz pilsētu, valodas pieņēmās spēkā, jo vietējie laikraksti pārpublicēja sīkākas ziņas par šo noziegumu. Bija grūti aptvert, cik jukušam jābūt cilvēkam, lai pastrādātu kaut ko tādu. Saņēmis laikrakstus piecas dienas pēc slepkavības, mans tēvs ieminējās veikala partnerim, kurš mūs tobrīd apciemoja, ka slepkava jau varbūt paguvis aizceļot. Patiesi, tikpat labi varmāka varēja atrasties uz pasta kuģa, ar kuru šīs vēstis atveda uz Īriju. Slepkava pat varētu būt Dublinā. Tajā brīdī tēvs attapa, ka es klausos pie durvīm, un tās aizvēra.

      Nāves māja likās kļūstam vēl dzestrāka. Milzīga satraukuma pārņemts, komisārs uzlūkoja Raienu un Bekeru.

      – Ļaudis baidījās iziet no mājām, turēja aizdomās ikvienu svešinieku. Es dzirdēju stāstu par kādu bagātnieci, kas likusi pierīkot slēdzenes visām durvīm viņas namā. Katrs troksnītis naktī šķita vēstām par slepkavnieku, kas katrā ziņā grasās visus nogalināt. Panika norima pamazām, taču drīz atgriezās ar vēl lielāku spēku. Divpadsmit dienas pēc pirmā vairāku cilvēku slaktiņa tika sarīkots otrs.

      – Tiešām? – Raienu ziņa acīmredzami pārsteidza. – Vēl viens? Pēc divpadsmit dienām?

      – Tikai pusjūdzi no Māra veikala. Turpat Retklifas lielceļa apkaimē.

      – Šoreiz tas norisinājās ceturtdienā, – komisārs stāstīja. – Nedēļu pēc Ziemassvētkiem. Pie tavernas, kas piederēja kādam Džonam Viljamsonam, īsi pirms slēgšanas, cerēdams uz krūku alus, piesteidzās apmeklētājs un izdzirdēja kādu saucam: “Slepkavo!” Kliedzējs bija kāds puskails vīrietis, kurš tavernā īrēja istabu un nu karājās saplēstu palagu virvē no augšstāva loga. Krītošo cilvēku uztvēra piesteidzies naktssargs. Īrnieks nerima klaigāt, un naktssargs sita pie aizslēgtajām ārdurvīm, kamēr uz ielas strauji sapulcējās ziņkārīgie. Kādam izdevās atraut vaļā lūku, pa kuru piegādāja alus mucas. Nonākuši pagrabā, viņi atrada Viljamsona līķi. Traktierniekam bija iedauzīta galva ar lauzni, kas, asinīm notriepts, mētājās līdzās. Arī rīkle bija pārgriezta. Labās rokas īkšķis izrādījās gandrīz nošņāpts – acīmredzot vīrietis bija mēģinājis aizstāvēties. Uzskrējuši pa kāpnēm virtuvē, ļaudis atrada Viljamsona sievu guļam asins peļķē, un arīdzan viņai bija pārgriezta rīkle. Blakus gulēja līdzīgi izkropļota kalpone. Izbēgušais īrnieks stāstīja, ka izdzirdējis skaļu troksni un zadzies lejup