Slepkavība kā smalkā māksla. Deivids Morels

vilnas zeķu pāri.”

      – Nebalinātu zeķu pāri? Kā de Kvinsijs par tām uzzināja? Telpā tobrīd atradās tikai upuris un slepkava.

      “Preču izkārtojumu slepkava jau bija iegaumējis. Lai tiktu pie konkrētā saiņa, Mārs bija spiests uzgriezt pircējam muguru un papūlēties aizsniegt plauktu, kas atradās astoņpadsmit collu virs paša galvas.”

      – Astoņpadsmit collu? Kā de Kvinsijs var apgalvot tik precīzi? – Raiens izsaucās.

      “Šāda veikalnieka poza slepkavniekam bija pilnīgi parocīga – brīdī, kad Mārs pavērsa pret viņu pakausi, noziedznieks veikli izrāva no sava platā mēteļa apakšas smagu kuģa namdara āmuru un ar vienu vienīgu sitienu pilnīgi apdullināja upuri, laupot tam spēju pretoties.”

      – Tieši tāpat notika vakar. Uz grīdas mētājās nebalinātu zeķu pāris. Veikalnieks noteikti sniedzās pēc tām, – Bekers sacīja. – Paskatieties šajā vietā, kur rakstīts par mazuli!

      “Šeit acīmredzot slepkavu apgrūtināja divas lietas: vispirms pusapaļais pārsegs šūpuļa galvgalī, kuru viņš ar āmuru sadauzīja gabalos, un pēc tam sedziņas un spilventiņi, kas bija sakrauti mazulim ap galvu un daļēji pasargāja to no āmura belzieniem. Tālab viņš pabeidza iesākto, ar bārdas nazi pāršķeldams mazajai, nevainīgajai radībiņai rīkli. Pēc tam, itin kā apmulsis, viņš uzlūkoja paša pastrādātās zvērības un tad rūpīgi sakārtoja gultasveļu virsū mirušajam bērniņam.”

      – Tieši tādu ainu ieraudzījām mēs.

      – Otrā reize, – pēkšņi ieteicās Raiens.

      – Par ko jūs runājat?

      – Viljamss noziegumu pastrādāja divreiz, – Raiens atgādināja, un, pāršķīris lappusi, sāka lasīt par šaušalīgajām tavernas īpašnieka, viņa sievas un kalpones slepkavībām, kas norisinājās pēc divpadsmit dienām.

      – Ievērojāt tavernas īpašnieka vārdu? – Bekers vaicāja.

      – Kas tajā īpašs?

      Bekers iebakstīja ar pirkstu kādā vietā grāmatā: – Viņa vārds bija Džons Viljamsons.

      – Un tad? – vaicāja Raiens.

      – Slepkavu sauca Džons Viljamss. Otro slepkavību upuri sauca Džons Viljamsons.

      Raiens neizpratnē pavērās uz konsteblu.

      – Džons Viljamss. Džons Viljamsons. It kā viņi nāktu no vienas un tās pašas ģimenes, – Bekers skaidroja. – It kā tēvs nogalinātu dēlu.

      – Tā noteikti ir sagadīšanās. – Raiens iebilda. – Ja slepkava un upuri būtu radnieciski saistīti, komisārs to pieminētu. Turklāt šāda versija nav iedomājama dzīvē. Viljamss bija jauns, drīzāk viņš varētu būt tavernas īpašnieka dēls, nevis tēvs. Tamlīdzīga spriedelēšana pie jēgpilna gala nenoved. Būtiskāk ir tas, cik detalizēti Opija lietotājs apraksta slepkavības.

      “Kalpone tobrīd tupēja uz ceļiem pie kamīna, pabeidza tīrīt restes un brīdī, kad istabā ienāca slepkava, krāva kamīnā malku un ogles. Misis Viljamsone sagadīšanās pēc bija uzgriezusi durvīm muguru. Iekams kāds viņu ieraudzīja, Viljamss ar spēcīgu zvēlienu pa pakausi apdullināja un noguldīja tavernas saimnieci uz grīdas. Sitiens ar lauzni sadragāja uz mutes guļošās sievietes pakauša apakšējo daļu. Kritiena izraisītais blīkšķis pievērsa kalpones uzmanību – viņa paguva vienreiz iekliegties, kad slepkavnieks jau uzbruka, pacēlis savu darbarīku, un zvēla tik spēcīgi, ka viņas galvaskausa kaula šķembas iedūrās smadzenēs. Abas dzīvības bija neglabājami izpostītas, tāpēc turpmākās zvērības būtu nevajadzīgas – tomēr slepkavnieks nerimās un ar vienu kustību katrai sievietei pārgrieza rīkli. Spriežot pēc pozas, kalpone bija bez pretošanās pavērsusies pretī sitienam, un vēlāk ļaundarim atlika vien atgāzt mirušās sievietes galvu un viegli piekļūt kaklam.”

      – Jūtos tik nelāgi, it kā es pats atrastos tai istabā, – Bekers klusi novilka. – Pagājuši četrdesmit trīs gadi pēc slepkavībām, bet Opija lietotājs par tām raksta kā par vakardienas notikumu.

      – Ar kādu tīksmi viņš raksta par asinīm! – Raiens paķēra grāmatu un pietrūkās kājās. – Mums ar viņu jāparunā.

      – Ar ko jūs gribat runāt? – ievaicājās grāmatu pārdevējs. – Ar de Kvinsiju? – Lejup pa pakāpieniem nodipēja soļi, vecais vīrs, pārģērbies un ar baznīcas grāmatu rokā, bija gatavs doties uz dievkalpojumu.

      – Jūs minējāt, ka viņš bija sestdien ienācis, – Bekers atgādināja.

      – Sēdēja tur, tajā krēslā. Nejutās ērti. Piere viņam bija sviedriem noplūdusi. Un viņš cilāja kājas, itin kā soļodams. Droši vien alka opija tinktūras. Taču de Kvinsija meita ik pa laikam pienesa tasi tējas, viņš atbildēja uz pircēju jautājumiem, un jāatzīst, ka es pārdevu daudz grāmatu. Starp citu, vai jūs domājat iegādāties pašu sabojāto sējumu?

      – Policijas vajadzībām. Ar atlaidi. – Par atlaidi mums nebija runas.

      Raiens nolika uz galda naudu, pusi grāmatas cenas. – Vai jūs zināt, kurp viņš devās?

      – Es zinu tikai to, ka viņš dzīvo Edinburgā.

      – Viņš taču nedevās visu šo gabalu atpakaļ uz Skotiju?

      Tikai ne to!

      – Man radās iespaids, ka visu nākamo nedēļu viņš kopā ar meitu paliks tepat, Londonā.

      – Kur? – Raiens noprasīja.

      – Nav ne jausmas. Atšķirībā no policijas… – Večuks nievājoši palūkojās uz Raiena apvalkātajām drānām. – …es neuzdodu cilvēkiem personiskus jautājumus. To varētu zināt viņa izdevējs.

      – Kur lai meklējam viņa izdevēju?

      – Adrese ir grāmatā, par kuru samaksājāt tikai puscenu. Taču, ja gribat visdrīzākajā laikā aprunāties ar Opija lietotāju, šī adrese jums diez vai līdzēs.

      – Kāpēc ne?

      – Arī izdevējs atrodas Edinburgā.

      Raiens un Bekers izsteidzās no grāmatu veikala un iekāpa policijas ratos.

      – Uz dzelzceļa staciju pie Vaterlo tilta! – Raiens uzsauca kučierim.

      Rati aiztraucās pa ielu, un baznīcēni, kas devās Sv. Pāvila katedrāles virzienā, ar nepatiku nopētīja Raienu raupjajā, vienkāršajā apģērbā, acīmredzot noturēdami viņu par arestantu.

      – De Kvinsijs rakstīja par divām slepkavību virknēm, vai ne? – Bekers ierunājās.

      Raiena skatiens liecināja par neizpratni, kāpēc Bekers atgādina tik pašsaprotamu faktu.

      – Jā, Retklifas lielceļa lietā tika pastrādātas divas slepkavību virknes. Mēs taču to zinām.

      – Vai, jūsuprāt, tagad varētu notikt vēl viena virkne slepkavību?

      Kad rati piebrauca pie Vaterlo tilta, namu rindas beidzās, un skatienam pavērās platā upe ar tvaikoņiem, baržām un vieglām laiviņām, kuru saceltie viļņi saplūda ar augstajiem upes viļņiem.

      Bekers pamanīja, ka Raiens lūkojas sev pie kājām, nevis veras uz plašo, vareno ūdeņu klaju. Detektīvs sēdēja, cieši pieķēries ratu malai. Tikai tad, kad rati nobrauca no tilta otrā pusē un upe palika aiz muguras, Raiens atslābināja tvērienu un pacēla galvu.

      – Vai jums kaut kas kaiš? – Bekers apvaicājās.

      – Kāpēc jūs tā domājat?

      – Šķita,