Īpaši. Ceļš uz izcilību. Edgars Auziņš

jābūt. Uz redzēšanos.

      * * *

      – Rīs, tu vienkārši esi ģēnijs savā jomā! – kāds nepazīstams puisis kādā vakarā Kūperu slavēja par vitamīnu izdalīšanos.

      – Paldies, bet tu pārspīlē.

      "Mani sauc Rens Trests, es esmu kolekcionārs," puisis iepazīstināja ar sevi.

      – Vai jūs vācat tabletes?

      Rens iesmējās.

      – Nē, par ko tu runā! Mana aizraušanās ir monētas.

      – Tātad jūs esat numismāts?

      "Jā, mani tas interesē kopš bērnības," sacīja Trests un iedzēra malku ūdens no glāzes.

      Viņu ļoti interesēja tikšanās ar Kūperu. Viņš jau ilgu laiku bija dedzīgs fans un sekoja visiem izgudrojumiem. Un, kad viņi pieskārās viņa sāpīgajai tēmai – alerģijām, Rens nekavējoties steidzās uz aptieku un nopirka pāris vitamīnu iepakojumus. Viņš gribēja beidzot justies veselam un neniezēt, ja ēdīs apelsīnus.

      – Un ko šajā vakarā dara kolekcionārs? – Kūpers jautāja.

      "Man ir alerģija, es nolēmu izmēģināt jūsu brīnumaino vitamīnus," Ren atbildēja.

      Rīss pasmaidīja. Šodien viņam tiek pievērsta liela uzmanība, viņš pat ir pārstājis izjust diskomfortu kā agrāk. Pierod.

      – Tātad tu jau esi tos izmēģinājis?

      – Nē, es nolēmu to darīt jūsu priekšā. Ceru, ka neiebilsti?

      "Man ir tas gods skatīties, kā jūs glābjat sevi no alerģijām."

      Rens pasmaidīja un izņēma no jakas kabatas tableti. Viss viņā saspiedās bumbā, un viņš juta adrenalīna pieplūdumu asinīs. Viņš ļoti baidījās. Kas? Un tas, ka šie vitamīni viņam var nepalīdzēt.

      Puisis nomazgāja tableti ar ūdeni un priecīgi skatījās uz Kūperu, kurš bija neticami laimīgs. Arī Rens neko nejuta.

      * * *

      Divi smejoši pusaudži izskrēja no aptiekas ēkas un aizskrēja ap stūri. Tur viņi apstājās, lai atvilktu elpu un uzkrātu spēkus tālākai skriešanai.

      – Dievs, Dāvij, tu mani drīz ar tādiem piedzīvojumiem iedzīsi zārkā! – tumšmatainā tievā meitene smejoties saka. Viņa stāv ar muguru pret mājas sienu un cenšas normalizēt elpošanu. Viņas mati bija izspūruši un ar tādiem matiem viņa izskatījās ļoti jocīgi.

      Dāvijs pasmaidīja un izņēma no kabatas kastīti ar vitamīniem. Viņš priecājās, ka plāns izdevies.

      "Mīļā, es drīz kļūšu vesela," puisis saka un sakrata paciņu viņas acu priekšā. Meitene samiedz acis, mēģinot paskatīties uz vārdu, bet ātri padodas, jo viņai ir vienalga. Tā nav viņa, kas tos pieņems.

      – Vai esat pārliecināts, ka viņi palīdzēs?

      – Nē. Bet es esmu gatavs eksperimentēt.

      Puisis atver kastītes vāku un izņem divas tabletes. Viņš tos virpina rokās un smejas. Tie izskatās normāli priekš tik foršām zālēm. Dāvijs iemet tos mutē un norij. Viņš nebaidās, ne no kā nebaidās.

      – Vai jūs tiešām varētu izdzert divus no tiem? Vai esat izlasījis instrukcijas? – meitene uztraucas.

      – Žanet, tev nevajag būt tādai gļēvai, viena papildu tablete to nepasliktinās, es apsolu.

      Dāvijs apskauj savu pavadoni, nogludina viņas izspūrušos matus un noskūpsta viņas kuplās lūpas. Žanetai vēderā plīvo tauriņi, viņa uz minūti kļūst viegla kā spalva… Deivijs atraujas no viņas un apmierināti pasmaida. Viņam ir kaut kāds grandiozs plāns. Patiesībā viņam tas vienmēr ir.

      "Tātad, Dāvij, mums jāizlemj, kur šonakt nakšņosim," Žaneta noraizējusies sacīja.

      Puisis nobola acis un sāk domāt. Viņš ir viņu dueta smadzenes.

      – Iesaku doties uz pamestu pludmali. Laiks jau ir silts un varam tur pārnakšņot.

      Žaneta par to domāja, viņa izsvēra plusus un mīnusus. Bet kā gan var pretoties šī puiša piedāvājumam? Viņa apstiprinoši pamāj, un Deivijs satver viņas roku. Viņi ātri aiziet līdz autobusa pieturai, pa ceļam rēķinot, vai viņiem pietiek naudas.

      Divdesmit minūšu laikā pusaudži izkāpj no autobusa un dodas lejā uz neapdzīvotu pludmali. Nelieli Mičiganas ezera viļņi sitās krastā, tālumā sarkanā saule noriet aiz apvāršņa… Deivijs skatās laimīgās Žanetes acīs, un viņi skrien uz ūdeni cik vien ātri var, nometuši mugursomas un noguruši. drēbes pa ceļam. Viņi ienirst aukstā, dzidrajā ezera ūdenī un nopeld pāris metrus. Ķermeni caururbj simtiem adatu – ūdens vēl diezgan auksts. Protams, ārā ir tikai pavasara vidus. Dāvijs iznāca pirmais un sāka meklēt meiteni ar acīm. Viņas galva parādījās pāris metru attālumā no puiša, un viņš piepeldēja viņai klāt. Deivijs cieši apskāva nosalušo Žaneti un piespieda viņu sev klāt, cenšoties sasildīt ar atlikušo siltumu. Viņa trīcēja it kā no drudža. Viņas zobi klabēja no aukstuma, bet viņa smaidīja sirsnīgāko smaidu pasaulē. Tāpat arī Dāvijs.

      Žaneta izdarīja izvēli. Neviens viņai nepiespieda pamest skolu, pamest mājas un klīst pa pilsētām. Pati meitene nolēma kļūt par brīvu putnu, nebūt atkarīga no citiem un dzīvot pēc saviem noteikumiem. Dāvijs vienmēr bija viņai blakus, pat visgrūtākajos dzīves brīžos. Tāda patiesībā ir viņas ģimene, nevis viņas māte un tēvs ir narkomāni.

      Puisis un meitene no ūdens izkāpa tikai tad, kad bija tik ļoti nosaluši, ka neizturēja. Dāvijs savu jaku atdeva Žanetai, bet pats palika sporta kreklā, kuru tieši vakar nozaga no veikala. Viņi uzklāja paklāju uz smiltīm un apsēdās uz tā. Šodien ir pilnmēness, viņi zināja, ka viņus sagaida pasakaina nakts.

      Deivijs uz minūti devās prom, lai paņemtu zarus ugunij. Viņš kļūdījās par silto laiku. Kāds muļķis ir šis puisis. Viņš sev nepiedos, ja viņa saslims. Ātri savācis sausos zarus, viņš atgriezās pie Žanetes, kura sēdēja, pabāzusi kājas zem viņas, un kaut ko rakstīja savā dienasgrāmatā. Dāvijam ir stingri aizliegts tur skatīties. Un viņš īsti negribēja. Pusaudzis aizdedzināja uguni kā īsts profesionālis. Izdzīvošanas ziņā viņš vienmēr ir augšgalā.

      Uguns patīkami sildīja viņu ķermeni. Dāvijs skatījās uz liesmām, nenovērsdams skatienu. Viņš mīlēja uguni un uzskatīja to par savu elementu. Meitene viņam devusi iesauku Fēnikss, bet pati Žanete vairāk mīlēja ūdeni, tāpēc viņu sauca par Nāru. Tā divi pretēji elementi spēja mīlēt viens otru.

      Arī Dāvijs šovakar neko nejuta. No rīta viņu gaidīja viss interesantākais…

      * * *

      – Dakter Pīters, pagaidiet! Mēs nevaram viņu vienkārši atstāt likteņa varā! – rudmatainā meitene lūdzās, panākdama vīrieti klīnikas gaitenī.

      – Elīna, saproti, mēs viņu neglābsim. Sākotnēji bija maz iespēju,” ārste mierīgi saka, apstājoties.

      Elīnas acīs parādījās asaras, viņa nevarēja to izdarīt, viņa nevarēja aukstasinīgi novērsties no pacienta.

      – Tu neesi Dievs, lai izlemtu likteni. Viņa laiks ir beidzies.

      – Nē nē nē. "Es nepadošos," meitene protestē, aktīvi kratot galvu.

      Doktors Pīters aplika viņai roku ap pleciem un meitene sāka raudāt vēl vairāk.

      "Jūsu asaras viņam nepalīdzēs." Neviens viņam nepalīdzēs. Tātad, Elīna, nomierinies, noslauki puņķus un ej uz darbu. “Mācieties būt atturīgākam,” iesaka ārsts un atbrīvo trauslo meiteni no apskāvieniem.

      Elīna