Kurš no klasesbiedriem esi tu? Saziņas noslēpumi ar vienaudžiem. Edgars Auziņš

starp citu, Fedja savā stāstā jautāja, kāpēc Miļņikovs raud. Bet patiesībā viņš raudāja, bet neviens, izņemot Fediju, to nepamanīja. (Un labi. Citādi tas būtu vēl viens iemesls izsmieklam.)

      Un Miļņikovs raudāja, jo jau sen bija uzvilcis jestra masku, lai vismaz šādā veidā tiktu ārā no izolācijas. Taču viņa spēlētā loma ir ļoti nepateicīga. Izrādās, ka visi smejas nevis par viņa jokiem, bet gan par viņu. Un tas viņu vēl vairāk atsvešina no klases.

      Tāds ir izstumto neapskaužamais liktenis – viņus velk pie visiem, bet neviens nevēlas ar viņiem tikt galā.

Vieniem viss un citiem nekas?

      Piekrītu, es tikai gribu iesaukties: kur ir taisnība? Kāpēc vieniem (tiem, kas iet uz pirmajiem soļiem) ir viss: gods un cieņa, bet citiem (tiem, kas iet uz pēdējiem soļiem) nav nekā?

      Bet paskatīsimies, kas apdzīvo šos soļus? Sāksim ar pēdējiem.

      Uz tiem ir tie, kas:

      • nav pārliecināti par sevi;

      • slikti mācās;

      • neprot sazināties;

      • neinteresē nekas;

      • vienmēr ar kaut ko neapmierināts;

      • dažreiz agresīvs;

      • ģērbies nevīžīgi;

      • lipīgas lietas, no kurām minūti pēc saziņas sākuma vienkārši gribas atbrīvoties.

      Turklāt absolūti nav nepieciešams, lai vienai personai būtu viss šis īpašību kopums. Dažreiz pietiek ar vienu, lai nonāktu ne pārāk prestižā vietā.

      Tagad salīdzināsim tos ar tiem, kas atrodas uz pirmajiem soļiem. Jūs jau zināt, ka viņi:

      • pašpārliecināts;

      • labi mācīties;

      • zināt, kā sazināties;

      • ir daudz draugu;

      • interesē daudzas lietas;

      • jābūt glītam, koptam izskatam;

      • draudzīgs;

      • labi attīstīts fiziski.

      Vai ir kāda atšķirība? Izrādās, ka viss ir godīgi?

      Šī salīdzinājuma priekšrocība ir tāda, ka jūs jau zināt, KĀDAM jums jābūt, lai paceltos augstāk. Un, ja jūs vēl neesat tur, tad to var pilnībā labot.

Pieaugušajiem, dzīvniekiem un putniem… arī ir pakāpieni

      Bet lūk, kas ir interesanti.

      Jebkurā grupā, pat pieaugušo, ir tieši tādi paši pieci soļi kā klasē.

      Dīvaini, vai ne? Šķiet, ka pieaugušie varētu vienoties un būt vienādos apstākļos. Bet nē, viņiem ir vadītāji un vidējie zemnieki, un pelēkas peles, un atstumtie.

      Ko lai saka – bērnudārzā visi grib spēlēties ar dažiem bērniem, bet neviens negrib spēlēties ar citiem. Un galvenais iemesls tam ir emocionāla pievilcība vai nepievilcība. Nu, tas šķiet skaidrs. Bet kā mēs varam izskaidrot, ka tādi paši soļi pastāv arī dzīvniekiem?!

      Piemēram, vistu kūtī katrai vistai ir tiesības knābāt visus, kas ir zemāki par viņu. Bet galveno vistu neviens nevar knābāt. Bet tiem, kas ir uz pēdējā pakāpiena, vispār nav tiesību nevienu knābāt. Bet visi viņus knābā.

      Kāpēc?

      Fakts ir tādsjebkurā grupā ir tie, kas valda – līderi, un tie, kas pakļaujas. Šis likums vienlīdz attiecas gan uz cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

      Tikai ar vienu atšķirību: dzīvnieki (tostarp putni, kukaiņi) neattīsta līdera īpašības. Tās vai nu pastāv, vai nav. Cilvēks var iegūt šīs īpašības.

      Kurš šajā gadījumā kļūst par līderi dzīvnieku pasaulē?

      Stiprākais. Visizturīgākais. Izveicīgākais. Zinošākais.

      Piemēram, starp ziloņiem līderis parasti ir vecāka gadagājuma ziloņu mātīte. Viņa labāk nekā jebkurš cits zina, kur atrast pārtiku un kur atrodas dzirdināšanas vieta.

      Un vājākie kļūst par atstumtajiem jeb nepiederīgajiem. Tādas, kuras var knābāt ikviens. Nu gluži kā cilvēku komandā!

      Izrādās, uz visiem attiecas dabas likums: izdzīvo stiprākais.

      Līdz ar to secinājums:

      Esi stiprs, citādi tevi noknābs!

      Lai kur jūs atrastos: vistu kūtī vai klasē.

      Svarīga piezīme:

      Būt stipram nenozīmē būt agresīvam. Būt stipram nozīmē būt pārliecinātam par sevi, neapvainoties un aizsargāt vājos.

Un starp līderiem veidojas līderi…

      Bet šeit ir vēl viens interesants fakts.

      Ja, pieņemsim, mēs savācam 30 līderus un ievietojam tos ierobežotā telpā, tad…

      Varētu domāt, ka vadītāji uzreiz apvienotos un sāktu domāt par kādu kopīgu ideju. Bet nē! Pavisam drīz līderu vidū izcelsies līderi, vidējie, peles un izstumtie.

      Ja savāksi 30 nepiederošos, drīz notiks tas pats. Viņu vidū būs vadītāji, vidējie zemnieki, peles un atstumtie. Tas ir, neatkarīgi no tā, kur un no kā tiek veidota grupa, hierarhija nekavējoties ķeras pie lietas, sadalot šo grupu mums jau zināmās apakšgrupās.

      Labas ziņas:

      Cilvēks, kurš vienā komandā ieņem vienu no zemākajiem pakāpieniem, var būt līderis citā.

      Un otrādi. (Šīs vairs nav labas ziņas.)

      Bet kopumā,vairums cilvēku ieņem pozīciju starp dažiem līderiem un dažiem atstumtajiem.

      Un vēl divas ziņas: viena laba, otra ne tik laba.

      Labi:

      Tas vai cits solis komandas biedram nav piešķirts uz visiem laikiem. Tāpēc, ja atrodaties uz kāda no zemākajiem pakāpieniem, tas nenozīmē, ka jums tur būs jāpaliek līdz skolas beigšanai vai pat visu mūžu. Tas irpat no zemākā pakāpiena var uzkāpt uz augšu. Un pat līdz augšējam. Būtu vēlme!

      Nav ļoti labs:

      Tas vai cits solis komandas biedram nav piešķirts uz visiem laikiem.

      Atkal, ja atrodaties pašā augstākā pakāpiena, tas nenozīmē, ka jums būs jāguļ uz lauriem līdz skolas beigšanai vai pat visas dzīves garumā.

      No tā var noslīdēt uz leju. Un ļoti ātri. Tāpat kā šajā smieklīgajā stāstā.

Par to, kā viņi pārtrauca cienīt Serjozu

      Seryozha savā klasē bija cienījama persona, jo viņš bija spēcīgākais. Un to apstiprināja atzīme fiziskajā izglītībā – nemainīgs A pluss.

      Visi vērsās pēc padoma pie Serjožas. Piemēram, ko darīt ar dienasgrāmatu, kurā parādās divnieks? Kā ar skolotāju, kas viņam iedeva sliktu atzīmi? Kā ir ar vecākiem, kuri nepērk datoru? Kā ar Serebertsevu?

      Un Seryozha vienmēr labprāt sniedza bezmaksas padomu. Piemēram, izšķīdiniet dienasgrāmatu Pepsi-Colā, lai vecāki nesaslimtu ar cūciņu, pagrūdiet Serebercevu, kā parasti, tā, lai tas grab, un piparojiet skolotāja kabatlakatiņu un ielieciet kaktusu viņa mēteļa piedurknē.

      Tad Seryozha pierada un pārstāja baudīt savu stāvokli. Tad viņš rakstīja: "Es nedodu bezmaksas padomu." Un viņš piekāra zīmi uz krūtīm.

      Bet neviens nevarēja iztikt bez Serjožas padoma. Viņi nopūtās, kurnēja un, ko lai dara, sāka maksāt. Nevienam nebija naudas – sāka maksāt sviestmaizes.

      Serjoža