Glābiet raganu, vai nekromanti šeit ir kautrīgi. Edgars Auziņš

tādu patvaļu un atkāpās. "Jūs zināt tik maz par nāvi un vēl mazāk par tās metodēm." Es tikai piedāvāju jums derības. Lai gan nē… Teiksim tā, ka tev pietiks, ka es dzeršu indi no tavām rokām? Tikai šodien pēcpusdienā tu apsolīji mani pacienāt…

      Viņš atvēra kastīti un pieskārās pirmajai pudelei.

      Protams, man ļoti gribējās iesist šim pašapmierinātajam burvim pa degunu. Taču mirklis pašapmierinātībai nav nekas pirms morālās dilemmas – ticēt vai nē. Šis piemērs tikai atrisina jautājumu par vīrieša uzticēšanos burvei, bet ne otrādi. Un tomēr Alisija nolēma. Viņa pieliecās pie galda, izvēloties pudeli. Ar peldošu rokas kustību viņa izvilka no samta pudeli un nejauši jautāja:

      – Vai tu vēl ieliesi tēju?

      Stenlijs zinoši pasmaidīja un pievērsās tējkannai. Vienā mirklī korķis izdalīja smaržīgu aromātu ar pīrāgu skābumu uz mēles. Vilku oga ir tik līdzīga lauram, ka, saskaņā ar leģendu, tā kļuva par svētu koku vienam no dieviem, kurš iemīlēja mirstīgo meiteni, bet pēdējā, slēpjoties no savām jūtām, lūdza pārējos debess cilvēkus pārvērt viņu par koku, un viņa kļuva par mūžzaļo, nezūdošu lauru. Tomēr kāds likteņa pagrieziens.

      Daudzi cilvēki sajauc šos divus augus leģendas dēļ, piešķirot pirmo ar destruktīvām īpašībām tieši ar dievu dekrētu, taču viss ir vienkāršāk. Auga ar garenisku lapotni un spilgtām sarkanām, baltām vai melnām ogām destilācija pati par sevi ir indīga, bez mitoloģijas. Nokļūstot cilvēka organismā, sākas vemšana un gļotādu apdegumi, tad dehidratācija un tā rezultātā iekšējo orgānu audu nekroze.

      Kad burvis pagriezās, par nozieguma pēdām vēstīja tikai smalkā brendija šūpošanās un meitenes plaukstā satvertā kolba. Gregorijs iespaidīgi piegāja pie galda, nolieca galvu uz sāniem, it kā cerēdams saskatīt šķidrumu atšķirību, un tad ar ātru kustību paņēma kreiso glāzi, pielika to pie lūpām un, paskatījies pāri stikla malai, jautāja. :

      – Dzert?

      Alise vienaldzīgi paraustīja plecus un pavisam nepiederošā balsī, kurā pavīdēja aizsmakusi notis, mierīgi atbildēja:

      – Kā vēlies…

      Vīrietis, pat nesaraujoties, iedzēra malku dzēriena. Viņa seju pārskrēja apjukuma ēna. Viņš ar mēli nobrauca gar apakšlūpu, atpazīdams garšas notis, bet neko nevarēja pamanīt.

      Ilga mokoša gaidīšana. Pulksteņa zvans, kas atspīdēja no akmens sienām.

      – Kurā glāzē bija inde? – Gregorijs aizsmacis un novēloti jautāja.

      Ragana lēnām piecēlās un apstaigāja galdu, apstājoties pretī vīrietim. Viņa pati pienāca tik tuvu, ka neķītrā deja šķitīs šķīstības zvērests. Viņa piecēlās uz pirkstgaliem, lai sasniegtu vīrieša seju, ieelpotu viņa aromātu ar sāls un vetivērijas notīm un izelpotu viņa lūpās, gandrīz pieskaroties:

      – Uzminiet… – Gregorija plaukstā iekrita indes pudele, kura, kā jau sarunas sākumā, bija pilna.

      Meitene lēnām atkāpās.

      "Dodiet man nedēļu," burvis klusi jautāja. – Ja mēs nesadarbosimies kopā, es jūs nosūtīšu uz pirmo dirižabli. ko tu saki?

      – Dirižablis? – ragana noskaidroja. Tas, ka viņi atrodas kaut kur karalisko zinātnieku attīstībā, jau sen tiek baumots, bet mazā pilsētiņā. Vainags ieliek dzelzceļu šķembā, pa tējkarotei. Un šeit ir vesels dirižablis. – Vai viņi jau ir atbrīvoti?

      "Viņi jūs izlaidīs jūsu dēļ," burvis apliecināja.

      "Nedēļa…" viņa klusi atkārtoja un, paņēmusi līdzi krūzi, devās ārā no virtuves.

      "Alise," Gregorijs sauca gandrīz pie sliekšņa. Rokās viņš turēja indes pudeli. – Kā man vajadzētu novērtēt jūsu rīcību?

      Maģisko ugunspuķu mirdzumā šķidrums mirgoja zeltainā dūmakā. Ragana pacēla uzaci un nopietnā tonī teica.

      "Neizgudrojiet neko nevajadzīgu, man vienkārši nebija līdzi pretlīdzekļa."

      14. nodaļa

      Trīs dienas ir pagājušas. Tad vēl četras. Un tad divas nedēļas. Un mēnesi.

      Burvis un ragana iemācījās dzīvot pēc jauniem noteikumiem. Viņš viņai netraucēja, viņa no viņa izvairījās. Bet vakaros viņi satikās virtuvē. Tā ir kļuvusi par nelielu tradīciju. Un tad burvji pārcēlās uz bibliotēku. Viņa ar tēju, viņš ar brendiju. Meitene novilka kurpes, pabāza kājas zem sevis dziļā atpūtas krēslā, stāvēja nekustīgi ar vēdervēderu lielo krūzi rokās un ieelpoja cepumu aromātu no skārda. Vīrietis paņēma no dīvāna atzveltnes vilnas segu un pasniedza to viņai. Viņš pats izstiepās uz tā paša dīvāna, lasīja grāmatu un nolika glāzi alkohola tieši uz grīdas.

      Visvairāk viņi gribēja runāt. Reizēm viņai vajadzēja sastādīt eliksīru sarakstus, un tad tējai pievienoja palagu kaudzi. Un ik pa laikam viņš sēdēja viņai pretī krēslā un šķiroja kādus papīrus mapēs.

      Nebija bieži tā, ka kāda meitene bibliotēkā sēdēja viena. Un viņš nepavadīja nakti mājās. Viņš aizbrauca karietē vai vienkārši pazuda. Un tādos vakaros arī nebija slikti, bet ar viņu bija labāk. Jo dažreiz viņš aizmiga, un tad raganai vajadzēja piecelties un mest burvim segu. Un arī klausieties savu elpošanu. Atgriezieties pie krēsla, uzkāpjot uz gludā paklāja, iztaisnojiet svārkus, lai kājas nenosaltu.

      Kādu pēcpusdienu Grēta atnesa uz bibliotēku vēl dažas segas un cepumu kastītei pievienoja pāris bļodas ar konfektēm un ar cukuru pārklātiem augļiem. Viņi pieņēma saldumus un turpināja dalīt segu.

      Viņš arī stāstīja stāstus. Pāris reizes. Viņi bija laipni un nedaudz naivi. Burve zināja īstās beigas, bet viņam par to nestāstīja. Es negribēju tevi apbēdināt. Un tad viņš lūdza viņai kaut ko pastāstīt. Viņas stāsti bija daudz reālistiskāki un skumjāki: par divām māsām, no kurām viena noslīcināja otru savu pielūdzēju dēļ. Par jūras sirēnu, kura iemīlējusies jaunā jūrniekā, kurai viņas dziesmas nebija vajadzīgas. Tur jūrnieks nomira, un sirēna turpināja dziedāt, ietriecot kuģus klintīs. Pēc tādām pasakām viņš klusēja.

      Viņi abi bija pieraduši. Meitene mēģināja aizmirst naktī redzēto, ko dzirdējusi no kalēja, viņa pārliecināja sevi par kļūdu, jo viņa pasakas toreiz nevarēja būt tik laipnas. Viņa cieši skatījās, klausījās un drīz vien nepamanīja, ka uzskata, ka bailes ir nepatiesas. Un viņš vienkārši samierinājās ar meitenes medmāsas lomu. Nesamulsināja, neapvainoja. Man bija bail atkal runāt, lai neapvainotos. Iemācījos novērtēt lēnos vakarus ar aromātiskiem augiem un segu.