Replikants. Edgars Auziņš

visticamāk, ir deklasificētas, killhunters lidojumā mainīja taktiku. Viņi nogaidīja, līdz mēs ieradīsimies, lai sakoptu, un ielika šeit tārpu caurumu, savienojot salu ar citu planētas reģionu, kurā klīst bars. Tā viņi ar mūsu rokām spēja salauzt lielāko daļu mehānismu…

      Domas bija smagas.

      Klusi gulēt, slēpjoties aiz maskēšanās tīkla gabala, bija apzināts lēmums, taču to noteica nevis bailes, bet gan auksta niknuma un veselā saprāta sajaukums. Izrāpieties virspusē, nogaliniet pāris medniekus un nokļūstiet mirušā vai sagūstītā – drošs veids, kā atņemt sev dzīvību. Varbūt pirms pāris dienām viņš būtu darījis tieši to. Bet ne šodien. Jūs joprojām varat palīdzēt puišiem. Bet šim jums ir jāizdzīvo.

      Ignāts nedomāja par to, ka turpmāk atriebība kļūs par viņa ceļvedi. Viņš zināja, ka tārpa caurumu var izsekot. Šāda veida informāciju glabāja mākslīgie neironu tīkli. Vismaz divas līdz trīs dienas īpaša ierīce var noteikt un analizēt viņas pēdas. Jautājums ir, vai mūsdienās ir saglabājušies šādu iekārtu darba piemēri?

      Vēzis droši vien zina atbildi.

      Gulēt zem gruvešiem, dzirdēt ienaidnieku balsis un aizturēt degošas emocijas bija neizturami. «Nekas cilvēcisks replikantiem nav svešs,» frāze, ko Maksims nejauši atmeta, guva pēkšņu un nepārprotamu apstiprinājumu. Veselais saprāts sāka ātri zaudēt pozīcijas. Aukstās dusmas ātri deģenerējās, kļuva burbuļojošas, degošas no iekšpuses, un lēmumu pieņemšanas loģika tagad izskatījās apkaunojoša.

      «Kāpēc es kavēju? Sips nomira, bet mēs esam replikanti… Nanīti var mūs atjaunot…» domas traucās kā traki dzīvnieki šaurajā būrī. Ignāts sāpīgi piedzīvoja ārkārtēju prāta stāvokli. Tas dedzināja manus nervus un prasīja vismaz kādu tūlītēju rīcību.

      Viņš sakustējās, apgāzās sāņus, pastiepa roku pie mirušā un ar pieskārienu atvēra savu personīgo pirmās palīdzības aptieciņu. Cita starpā bija ducis vienreizējās lietošanas inžektoru, kas izgatavoti pēc šļirču tūbiņu principa.

      Ignāts satvēra visu.

      Pa šo laiku lietus bija mitējies un saule lūrēja starp mākoņiem virs salas. Vairāki tās stari iekļuva ar betona gruvešiem nokaisītajā puspagraba telpā. Nācās izkāpt no maskēšanās tīkla apakšas un, aizā lokoties, pāris metrus rāpot.

      Gaisma, kas iekļūst nelielā spraugā, ļāva saskatīt marķējumus.

      Tika izgatavots tikai viens iepakojums. Pārējā bija rokdarbu pēdas. Marķējumi uz tiem runāja par nanītu līmeni, kam sekoja specializācijas kodi, kurus Ignats vienkārši nezināja.

      Labi… Nomierinies. Elpot…

      Viņš apspieda savas kvēlošās emocijas, atgūstot kaut nedaudz pašsavaldības, jo bīstamajam solim vajadzēja pilnībā apzināties savas darbības.

      Tikai vienai šļirces caurulei (rūpnieciski ražota) bija skaidrs un, pats galvenais, situācijai atbilstošs marķējums.

      Mazi, tikko salasāmi burti veidoja paskaidrojošu uzrakstu:

      «Nanotex. Kaujas reanimācijas komplekss. Izmantojiet tikai tad, ja ir tiešs savienojums starp pārvadātāju un prototipu.

      Pēdējā frāze iedvesa šaubas, taču Ignats to ignorēja, novēloti pārmetot sevi par pieļauto kļūdu. Bija nepieciešams injicēt šīs konkrētās zāles, nevis «atbalstot nanītus», kad partneris vēl elpoja. Vienalga. Kā es to uzzināju? Jūs nevarat atsaukt izdarīto. Es mēģināšu viņu atdzīvināt.

      Rāpodams viņš atgriezās pie Sipa, izņēma no apakšdelma bruņu gabalu un injicēja viņam mikromašīnu devu.

      Balsis un soļi augšā jau sen bija apklusuši. Acīmredzot killhunters apskatīja citu salas daļu. Vai arī viņi vispār pazuda no šejienes. Viņu uzbrukuma moduļi bija aprīkoti ar antigraviem, kas darbojas praktiski klusi.

      Paredzētais efekts no ieviestajiem nanītiem joprojām nenotika. Ignāts bija nervozs, bet nezaudēja cerību.

      Vēl viena akūta, pretrunīga sajūta, kas mantota no cilvēkiem kopā ar ķermeņa un smadzeņu bioķīmiju. Spēja saglabāt cerību pat ekstremālās situācijās ir pretrunā loģikai. Bet aukstā pasaules uztvere, kas «iesaistīta» mākslīgos neironu tīklos, vairs nespēlēja tādu pašu izšķirošo lomu.

      Sipa ķermenis pēkšņi krampji nodrebēja.

      «Vai tas tiešām strādāja?!» «Ignātu neviļus izplūda auksti sviedri.

      Partneris neelpoja, taču zem viņa ekipējuma nepārprotami norisinājās daži aktīvi procesi, viņa muskuļi nemitīgi trīcēja, seja zaudēja bālo ādas toni, un tad no krūtīm izplūda konvulsīva nopūta.

      – Malku? Sip, vai tu mani dzirdi?!

      Viņa acis atvērās. Nāves dubļainā vilkšana lēnām izkusa. Vaibsti saasinājās, muskuļi saspringa.

      – Es esmu Ignāts! Vai tu mani atpazīsti? Vai tu atceries?

      Vienā neticami spēcīgā kustībā replikants izvilka kaujas nazi un sita.

      Ignats tik tikko paguva noreaģēt uz zibens uzbrukumu, asi izvairījās, un asmens sita tikai dzirksteles no betona.

      – Traks?!

      Pagraba tumsā notika klusa aina. Viņa partneris Ignatu nepazina, viņš paskatījās uz viņu ar tukšu, aukstu skatienu, atkal domādams uzbrukt.

      – Sip, tas esmu es, Ignat!

      Atkal sekoja uzbrukums, bet nu jau ne tik asi un precīzi.

      Satvēris mirkli, viņš satvēra roku ar nazi un izgrieza ieroci no saviem vājajiem pirkstiem.

      – Nomierinies! Jūs bijāt nopietni ievainoti! Malks, nu?! Aiziet! Atcerieties!

      «Tu… kurš?…» viņš izspieda, tik tikko kustinot mēli.

      – Es tev saku – Ignat!

      – Es neatceros… Kur es esmu?

      «Viņš ir manekens» – acīmredzamais secinājums aizdegās. Vēlu. Nanites lietoju vēlu. Mākslīgās neiročipus satur tikai pamatzināšanas un prasmes, savukārt personība veidojas bioloģiskajos neironu tīklos. Līdz ar smadzeņu nāvi tas neatgriezeniski pazūd, un to nevar mainīt.

      – Labi, nomierinies. Es neesmu tavs ienaidnieks!

      Mans partneris trīcēja.

      «Ir auksts… Sāp…» viņš čukstēja ar zilām lūpām.

      – Uzgaidi. Es uzkāpšu augšā, pārbaudīšu situāciju un atgriezīšos pēc tevis. Vai tu mani dzirdi? Saproti? Pamāj, ja saproti!

      Viņš vāji pakratīja galvu.

      – Labi, es būšu pēc minūtes. Galvenais nezaudē samaņu!

      Ignāts, saritinājis vairākas betona lauskas uz sāniem, strauji paplašināja bedri. Cenšoties neradīt nekādu troksni, viņš izrāpās ārā un sastinga, skatīdamies apkārt.

      Killhunters pameta salu. Viņi paņēma līdzi lielāko daļu iznīcināto ordas dzimtcilvēku, kā arī replikantu līķus. Apkārtnē valdīja apdullinošs klusums. Saule rietēja, gubumākoņu krastu pie apvāršņa iekrāsojot tumšsarkanā krāsā.

      – Tīrs. Jūs varat izkļūt. Es tev tagad palīdzēšu.

      Sips neatbildēja. No cietuma vispār nenāca skaņa.

      Man atkal bija jāatgriežas caur šauru, līkumotu caurumu. Maskēšanās vairs nebija vajadzīga, un Ignats ieslēdza lukturīti.

      Replikants ielīda dziļi spraugā un gulēja tur bez dzīvības pazīmēm. Miris? Atkārtoti? Vai nanīti neizdevās, vai arī viņu darbs neizdevās kritiski?

      Viss