Kļūsti par pēdējo. Edgars Auziņš

ka Najas pusmūža ķermenis nav tādu pūļu vērts: tiklīdz atbrīvoju roku, es viņus uzreiz saplēsu ar nagiem. Es ļoti ceru, ka man izdevās sabojāt vienu aci. Viņš rēca, iesita man pa seju, tad iebāza nazi man zem atslēgas kaula. Tāpēc viņi mani pameta – es joprojām nomirtu no asins zuduma. Un sāpēm nav nozīmes. Es paskatījos debesīs, kas bija pārklātas ar dūmiem, un pēc katras sievietes sauciena lūdzu, lai meža labie gari iznāk uz šīs plikās zemes un liek māsām klusēt.

      Kāds gāja garām, pēc tam atgriezās un apsēdās uz zemes. Ļaujiet viņam mēģināt – man atliek tikai spēks vēl vienai acij. Bet vīrietis man nepieskārās – viņš vienkārši sēdēja man blakus, rokas salicis uz ceļiem, un skatījās uz priekšu.

      – Kāpēc tu sēdies, vadoņa dēls, pasteidzies, pirms es atdziestu.

      Viņš bez ziņkāres paskatījās uz manu saplēsto kleitu. Viņš pasmaidīja, atbildot uz manu ļauno smīnu:

      «Es nevaru pieņemt sievietes, kuras ir paņēmuši citi.» Manām sievietēm jābūt labākajām un neskartajām.

      – Tu esi stulbs, es paskatīšos.

      – Neesiet ķēpā, sieviete. Tā ir tradīcija. Jo vairāk tiesību, jo vairāk pienākumu.

      «Nabaga, nabaga vadītāja dēls,» es aizsmakusi iesmējos. – Vai ir garlaicīgi skatīties, kā viņi rotaļājas bez tevis?

      «Viņi…» viņš domāja par atbildi, «viņi nebēdā.» Tas ir savādāk. Militārās varonības otra puse. Bezbailība kaujā ir līdzvērtīga kontroles trūkumam visā pārējā, tāpēc karotājs nodedzina ienaidnieka māju, paņem ienaidnieka lietas, paņem ienaidnieka sievieti. Tā pasaule ir strādājusi kopš laika sākuma. Un es neesmu tas, kurš mainīs gadu tūkstošiem iedibināto kārtību.

      Galu galā Naja bija ļoti spēcīga sieviete – dzīve negribēja viņu pamest, lai gan viņai jau bija ļoti reibonis.

      – Izklausās tā, it kā jūs viņus tiesātu, it kā jūs būtu labāk par viņiem…

      – Es netiesāju. Un es neesmu labāks.

      – Nē, vadoņa dēls, tu esi sliktāks. Jo tieši jūs pieļaujat zvērības. Un jūs pats par ienaidniekiem saucat tos, kuri nekad nav bijuši jūsu ienaidnieki. Barbaru cilts, kas vispirms aprīs pasauli un pēc tam pati sevi.

      – Nav ienaidnieki? Jums vajadzētu mirt jebkurā brīdī, un tomēr jūs runājat par politiku. Vai vēlaties, lai es izsaucu ārstu? Varbūt es kļūdījos, un plaušas nav pārdurtas, tad ir niecīga iespēja jūs glābt.

      Nē, atpakaļceļa nebija – es to jutu. Jā, man tas nav vajadzīgs.

      «Es neko nesaprotu no politikas… Bet es varu atšķirt radījumu no cilvēka simts metru attālumā.» Ārpus nāves tevi sagaida ļaunie gari, tie atriebsies par visiem.

      – Tā ir tava ticība, sieviete, mēs ticam kaut kam citam.

      Man vēl ir palicis nedaudz sarkasma:

      – Un kas ar tik labiem cilvēkiem notiek pēc nāves?

      – Mēs ticam atdzimšanai. Un varbūt tāpēc mēs nebaidāmies no nāves tik ļoti kā jūs.

      «Tad tu piedzimsi viena no tām sievietēm, kas kliedz zem taviem karavīriem.»

      – Tas ir iespējams. Kas zina? Bet pat tas ir labāk nekā aiziešana uz visiem laikiem. Pasaule ir brīnišķīga vieta, lai gan jūs šobrīd varētu man nepiekrist.

      «Es uzminēju pareizi, vadītāja dēls, es nepiekrītu,» runāt kļuva arvien grūtāk. – Bet es padalīšos ar tevi tavā ticībā – es ļoti daudz atdotu, lai tu paskatītos uz pasauli no otras puses.

      Viņš rūpīgāk ieskatījās manās blāvās acīs:

      «Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

      – Kāpēc tu gribi zināt? Es nenodzīvošu līdz rītam.

      – Es gribu tevi atcerēties. Un, ja mums būtu šamanis, es liktu viņai dziedināt tevi no tavas brūces.

      – Turpināt mocīt? – iesmējos, lai gan varbūt smiekli vairs nelauzās caur manām baltajām lūpām. Slava labajiem gariem, ka viņiem nav šamaņa! Ak, šī ir mana uzslava… Sāpju dēļ es pārstāju skaidri domāt.

      Viņš domīgi atbildēja:

      – Nē. Lai tev būtu laiks man parādīt pasauli no otras puses.

      «Ja tev ir kaut pilīte žēlastības, vadoņa dēls, izņemiet nazi un pabāziet to nedaudz zemāk.» Man ir apriebies šī pļāpāšana…

      Viņš noliecās un satvēra rokturi. Vēl tikai pāris sekundes un viss būs beidzies.

      «Kādu vārdu tev deva tēvs, sieviete?»

      – T… Tesa.

      – Atpūties mierā, Tesa. Nepiedzimstiet no jauna, ja nevēlaties.

      Viņa balss bija maiga un sitiens precīzs.

      Atvēru acis un izmisumā gaudoju. Raudošā meitene ratos gaidīja spārnos, un es, lai arī novēloti, izpildīju viņas lūgumu.

      3.nodaļa. Tali

      Es bezpalīdzīgi sabruku uz grīdas un aizvēru acis. Sāpes un smagums, ko es jutu Najas ķermenī, bija pazudis, bet šai meitenei šķita pilnīgi bez enerģijas: viņa cieta no bada un slāpēm, bet kas cits bija vēl ļaunāk – šķita, ka viņas muskuļi nebija pat pielāgoti ķermeņa atbalstam. Noteikti viņa nebija medniece vai zemniece. Ko jūs varat darīt tik trauslā izskatā?

      Manā mutē kaut kas traucēja. Sākumā šķita, ka viņas mēle ir ievainota – pilnīgi iespējams, ka viņa ierastās histērijas laikā to bija stipri sakodusi. Bet tad es kaut kā to atradu. Meitenes mēle bija caurdurta ar tievu metāla stieni, kas beidzās gludā akmenī. Zilā pērle – es uzreiz uzminēju. Un tas daudz ko izskaidroja. Priesteriene, visticamāk, ir no Alaidas tempļa, kas atrodas tālu austrumos. Galvenās labo garu dievietes kalpone, kas agrā bērnībā tika izvēlēta šai misijai. Par šādiem tempļiem zināju tikai no dzirdamām liecībām, tāpēc neko nevarēju pateikt par viņas darbu vai iepriekšējo likteni. Bet vismaz valodas pērle izrādījās ne daiļliteratūra. Es droši varu teikt vienu, šī meitene nebija gatava īstajai dzīvei un, iespējams, nekad nebija gaidījusi, ka viņa būs tik tālu no sava altāra. Es gribēju ticēt, ka viņas dieviete nepametīs šo gliemežvāku, jo iekšpusē bija mainījies īpašnieks. Es varētu izmantot jebkuru palīdzību no augšas.

      Es gulēju tur, nekustīgi, stundām ilgi, pat manas domas palēninājās, zaudējot pēdējo virzienu.

      – Vai viņa ir mirusi? – vīrieša balss skanēja ļoti tuvu, bet es nesaņēmos. «Mums vajadzēja to sadedzināt, pretējā gadījumā tas tika iztērēts!»

      Sieviete viņam atbildēja:

      – Kāda jēga bija to dedzināt bez šamaņa? Vienkārši sasildiet gaisu.

      – Kā tu nomiri? – Es atpazinu Dāru pēc viņa autoritatīvā toņa. – Vai tu viņu pabaroji?! Es tagad jums to noorganizēšu!

      – Medmāsiņa, lieliskā Dāra! – pirmā sieviete bažīgi, mājīgi runāja. «Vakar es viņu aizvedu naktī uz krūmiem, lai atvieglotu sevi, un tad viņa ar varu iedeva man kaut ko dzert un iedeva ēst. Es zvēru pie atdzimšanas, es viņai netrāpīju! No rīta viņai bija labi! Viņa rēca kā parasti… Varbūt viņa nenomira?

      Viņi rupji iegrūda man plecā. Būtu vērts mirt tikai tāpēc, lai apsargi par to saņemtu! Bet tagad es jau biju pārliecināta, ka mans nākamais upuris būs mana nākamā māsa. Ja šodien meitiņa netiek sadedzināta uz sārta, tad varam mēģināt tajā izturēt ilgāk. Viņa pacēla