Suņu apmācības pamati. Edgars Auziņš

ietekmes faktoriem. Tāpēc šo reakciju sauc par aizsardzības un aizstāvības reakciju. Tā ļauj sunim izvairīties no briesmām vai aktīvi cīnīties ar tām, izmantojot noteiktus signālus. Aktīvās aizsardzības reakcijas pamatā ir sarežģīti motoriski akti, kas saistīti ar ķermeņa kustību telpā, lai uzbruktu briesmu avotam vai attālinātos no tā. Pamatojoties uz iedzimtajām aizsardzības reakcijām, veidojas sarežģīti nosacīti refleksi, kas galu galā nosaka aizsardzības reakcijas raksturu un īpašības. Pieaugušam sunim tā var izpausties trijās formās: aktīvā-aizsardzības, pasīvā-aizsardzības un jauktā (ļaunā-nežēlīgā).

      Aktīvā-aizsardzības reakcija

      Tā veidojas, kad treneris izturas pret suni vienmērīgi, mierīgi un līdzsvaroti. Šīs reakcijas veidošanai nepieciešama pareiza kucēna apmācības organizācija no divu līdz sešu mēnešu vecumam. Šajā periodā kucēniem jābūt aktīviem un darboties spējīgiem visās kustību reakcijās. Nedrīkst pieļaut pasivitāti, piesardzību, bailīgumu un gļēvulību. Dienesta apmācības procesā ir nepieciešams nostiprināt un uzlabot suņa aktivitāti. Turklāt jāattīsta drosme, bezbailība, mērena ļaunprātība un neuzticēšanās svešiniekiem. Suņi ar aktīvu aizsardzības reakciju parasti labi pakļaujas apmācībai, treniņiem. Tie sniedz visefektīvākos rezultātus dienestā.

      Pasīvā aizsardzības reakcija

      Tā veidojas, ja kucēna apmācība nav pareizi organizēta. To izraisa arī rupja un cietsirdīga izturēšanās pret suni apmācību un treniņu laikā. Ja dresētājs izmanto spēcīgus sāpīgus stimulus, sunim rodas pasivitāte, letarģija, bailīgums, kas pāraug bailībā un gļēvulībā. Suns ar pasīvi-aizsardzības reakciju ir nekustīgs, baidās no spēcīgiem stimuliem, izvairās no sitieniem, bēg vai slēpjas no nelabvēlīgiem apstākļiem. Redzot palīgus, noguļas uz zemes, paklausīgi pakļaujas pat svešiniekam.

      Pasīvā reakcija

      Suņa uzvedībā aizkavē pozitīvo nosacīto refleksu veidošanos. Izveidotos nosacītos refleksus uz dresētāja komandām un žestiem viegli nomāc visu veidu ārējie stimuli. Šādiem suņiem ir zemas darba un dienesta īpašības. Ja suņa pasivitāte pāraug bailīgumā un gļēvulībā, šādi suņi nav piemēroti dienestam un ir jāizslēdz.

      Ļaunprātīga un bailīga uzvedības reakcija

      Veidojas, ja suņi nav pareizi apmācīti. Visbiežāk tā veidojas jauniem suņiem vecumā no sešiem līdz desmit mēnešiem. Tas ir laiks, kad cilvēks cenšas attīstīt dusmīgu reakciju, ja sunim nav aktīvas reakcijas un vispārējas drosmes.

      Dusmīga uzvedības reakcija

      Visbiežāk sastopama suņiem, kuriem ir spēcīgi izteikta aktīva aizsardzības reakcija, apmācības procesā bieži attīstās dusmas. Tas kavē suņu apmācību un izmantošanu dienestā, jo īpaši meklēšanas un apsardzes nolūkos. Dažkārt ir nepieciešams izbrāķēt suņus ar pārmērīgi niknu reakciju.

      Orientēšanās uzvedības reakcija

      Iedzimta reakcija uz jauniem vai neparastiem un ļoti spēcīgiem stimuliem, kas izpaužas kā orientēšanās uzvedības reflekss "Kas tas ir?" un izpētes refleksi – šņaušana, klausīšanās, laizīšana utt. Orientēšanās refleksi ir suņa jauno nosacīto refleksu veidošanās avots. Uzkrājoties lielam nosacīto refleksu skaitam, orientēšanās reakcija izpaužas mēreni. Galu galā tā apvienojas ar nosacītajiem refleksiem, kas nodrošina sunim orientēšanos sarežģītā vidē. Atkarībā no dominējošajiem apstākļiem orientēšanās reakciju var aizstāt ar citām reakcijām. Piemēram, pārtikas reakcija, aktīvā aizsardzības reakcija, pasīvā aizsardzības reakcija un visbiežāk meklēšanas reakcija.

      Meklēšanas reakcija

      Iedzimta uzvedības reakcija. Tā nodrošina suņa organisma izdzīvošanu. Suņa dzīves un apmācības gaitā šī reakcija ir nosacīta ar ļoti daudziem nosacītiem refleksiem. Tā veido arī nosacīto refleksu kompleksus ar citām uzvedības reakcijām. Suņa darbs pēc smaržas ir saistīts ar olfaktoriskās meklēšanas reakcijas izpausmēm. Uzmanīgi vērojot suņa uzķeršanos uz smaržas pēdas, ir viegli pamanīt un atšķirt olfaktoriskās meklēšanas reakcijas sastāvdaļas. Tie ir cilvēka vai dzīvnieka atstātās smakas pēdas meklēšana; cilvēka vai dzīvnieka pārvietošanās virziena noteikšana; cilvēka vai dzīvnieka vajāšana līdz tā atklāšanai un aizturēšanai.