Mīlestība ir akla. Edgars Auziņš

priecīgi vicina asti, skatoties uz savu saimnieku un mani.

      Es aizveru durvis un cenšos kontrolēt savu sirdsdarbību. Gluži kā miglā es pabeidzu darbu un pavadīju suni. Gaidāmajā telpā ieraugu saimnieci, kas izmisīgi flirtē ar Metjū, izrādot savu dekoltē. Viņa nemitīgi pieskaras savām krāsotajām blondajām cirtām un piekož savu kuplo lūpu.

      "Stulba…" – Es domāju ar aizkaitinājumu.

      Apkopoju savas domas, eju pie sievietes un pasniedzu viņai pavadiņu.

      – Ak, tik ātri, – viņa čivina, muļķīgi žestikulējot.

      Paņēmusi uz rokām savu mazo špikeri, viņa čivināja sulīgu balsiņu.

      – Foksi, tas ir Oskars un viņa saimnieks....

      Viņa apšauboši paskatās uz viņu, uzacis uzacis pacelt. Protams, Matvejs to neredz un ignorē viņas mēmo jautājumu.

      – Oskar, vai esi gatavs? Nāc, zēns.

      Oskars pieceļas no savas vietas, bet bez saimnieka pavēles nekustas.

      – Mēs esam gaidījuši. Oskars, ejam.

      Acs kaktiņā pamanu neapmierinātu klientu, kurš ir atstāts novārtā. Viņas seja ir apsārtusi, un starp uzacīm parādās dusmīga grumba. Mana sirds trīcēja kā putns būrī. Nav iespējams vārdos izteikt prieku, ko izjutu, viņu satiekot.

      Kabinetā es pateicu Matvejam, kur ir krēsls, un viņš to nekļūdīgi atrada ar savu spieķi. Oskars nepacietībā ķepu aizrāda no ķepas uz ķepu. Es ievēroju, ka viņa kažociņš ir sliktā stāvoklī, netīrs un blāvs, ar daudziem plankumiem. Suns acīmredzami ir pamests novārtā.

      – Vai varu pajautāt, kas noticis ar Oskaru?

      – Jūs domājat to, ka viņš ir tik netīrs?

      – Jā, suņa kažokam ir nepieciešama ikdienas kopšana. Pretējā gadījumā var rasties veselības problēmas.

      – Šis mums ir bijis grūts mēnesis. Bet tagad, kad esmu atpakaļ, viss būs labi.

      – Tu esi bijis prom?

      – Jā, es biju prom, lai ārstētos. Mans brālis bija kopā ar Oskaru, viņš ir tas, kurš viņu noveda šādā stāvoklī. Man ir briesmīgi kauns.

      – Tavs brālis varētu atvest Oskaru pie manis, kad tu būsi prom. Ja viņš nezina, kā rūpēties par suni.

      – Jūs vienkārši nepazīstat šo dumpinieku, viņam ir daudz domu, viņam nerūp suns.

      – Varbūt ir kāds cits, kam tu vari uzticēt Oskara aprūpi.

      – Man nav neviena cita.

      – Atvainojiet, tas droši vien nav mans bizness....

      Es ieslīgstu suņa matos, turpinot tīrīt no viņa putekļus un netīrumus.

      – Vai tas varētu būt bijis tavs…

      – Atvainojiet?

      – Mēs esam pieauguši cilvēki, Alina. Es teiktu, ka redzu, kā tev patīk. Bet diemžēl… Tāpēc es tev jautāšu tieši.....

      Ar aizrautību nometu dušu izlietnē, un ūdens sāk šļakstīties visos virzienos. Oskars no pārlieku lielām emocijām nopriecājas un satricina sevi, izšļakstot ūdeni pa visu biroju. Es stāvu slapja no galvas līdz kājām, nespēdama savaldīt smieklus.

      – Domāju, ka es jau atbildēju uz jūsu jautājumu.....

      – Labāk es to nevarētu pateikt… – Matvejs noslauka slapjo seju un smejas.– Tātad randiņš?

      – Sāksim ar pastaigu?

      Es pasniedzu Metjū papīra dvieli, un viņš noslauka seju un rokas no ūdens.

      – Tad vai tu šodien pastaigāsies ar mani? Es ieplānoju īpašu tikšanos uz vēlāku laiku.

      – Tu to izdarīji?

      – Jā, es esmu viltīgs akls vecis. Tātad jūs piekrītat?

      – Es piekrītu. Un, ja drīkstu, lietosim "jūs".

      – Jūs lasāt manas domas.

      3. NODAĻA. NE TIKŠANAS

      Es pabeidzu darbu ar Oskaru un, pavadījusi klientus uz reģistratūru, sakārtoju biroju. Cenšos saglabāt vēsu un nepiespiestu uzvedību, tomēr joprojām izjūtu uztraukumu un satraukumu par šo pastaigu.

      Pārģērbjos ikdienišķās drēbēs, ievietojot savu uniformu mugursomā. Nostiprinājusi grimu un izķemmējusi matus, es pēkšņi atceros, ka šis būs neparasts izbrauciens.

      "Esmu pieradusi, ka vīriešiem patīk mans izskats, bet ko darīt, ja es bez savas čaulas neesmu nekādā ziņā interesanta…?"

      Nervozi nopūšoties, es paķeru savu mugursomu un iznāku no biroja. Oskars uzreiz pieceļas no savas vietas, nepacietīgi vicinot asti.

      – Es esmu gatavs, mazulis. Atvainojos, ka liku tev gaidīt.

      – Tas nekas, jums būs iespēja kompensēt.....

      – Es runāju ar suni!

      – Un es runāju viņa vārdā…

      Smejoties es atvados no reģistratorēm un dodos uz durvīm. Oskars iet man pakaļ, Matvejs aiz viņa, turot vadu. Ir svelmains jūnija vakars, iela ir piepildīta ar vasaras trokšņiem un smaržām.

      – Kur mums iet?

      – Kur jūs parasti ejat?

      – Visas manas pastaigas notiek apkaimes trijstūrī – dzīvoklī, suņu parkā, bārā. Pēc darba dienas jūs droši vien esat izsalcis. Mēs varētu aiziet paēst.

      – Es piekrītu, bet kā būs ar Oskaru?

      – Par viņu neuztraucieties. Iestādēm ir pienākums atļaut suņiem-pavadoņiem atrasties jebkurā sabiedrībai pieejamā vietā.

      – Lieliski, tad mēs varam doties uz manu iecienītāko kafejnīcu.

      – Es ceru, ka tā nav vegāniska!

      – Un, ja tā ir, kas jūs attur pārkāpt savas robežas?

      – Labi, bet, ja tu mani barosi ar vārītiem sparģeļiem un brokoļiem, tev būs jāēd kopā ar mani steiki.

      – Neuztraucieties, es neesmu uztura speciālists. Jūs domājat, ka tādu bohēmisku darbu kā šis var strādāt tikai gaisīgs radījums?

      – Nu, savā ziņā.

      – Neticiet visiem stereotipiem. Pēc izglītības esmu veterinārārsts, un ārsti ir ciniķi.

      – Bet jūs taču strādājat par kopēju… Ne par ārstu… Kas notika?

      – Par to nerunāsim… – Es noriju sāpīgu kunkuli kaklā, atceroties iemeslu, kāpēc pametu šo profesiju.

      – Lai nu kā, galvenais, ka tu neizskaties pēc ciniķa.

      – Bet sparģeļu ēdājs, huh?

      – Tieši tā!

      Nejauši sarunājoties, mēs nonākam līdz manai iecienītajai kafejnīcai ar mājīgu terasi un satriecošu skatu uz pilsētas biznesa centru.

      Viesmīle pavada mūs pie mūsu galdiņa, un es ar nepatiku ievēroju miesēdāju skatienus, ko viņa met Metjū virzienā. Bet, kad viņa pamana viņa nūju un suni, viņa uzreiz maina savu izteiksmi uz žēlojošu un zaudē interesi.

      "Paliktenis…" – Es nespēju savaldīt savu aizkaitinājumu.

      Mēs apsēžamies pie galdiņa, un es paņemu ēdienkarti, lai gan zinu to no galvas. Agrāk darba dienās mēs šeit pusdienojām kopā ar Maksimu, bet tagad šī vieta bija tikai mana, jo bijusī bija pārcēlusies