Mīlestība ir akla. Edgars Auziņš

Tas ir nereāli…" Es nevarēju turpināt, es atkal biju baudas virsotnē.

      Manu ķermeni satricināja spēcīgs baudas vilnis.

      "Ja tas nav orgasms, tad kas tas ir?"

      – Žēlsirdība, es vairs nevaru atturēties," vīrietis nopriecājas.

      Es nopriecājos no piedzīvotās ekstāzes, un viņš viegli apgāž mani uz vēdera. Mani sēžamvieta instinktīvi sasniedz viņu. Es jūtu, kā viņš uzrāpjas man virsū, turot savu svaru uz rokām, un slīd ar savu locekli lejup pa manām kājām, sēžamvietu un muguru. Un vairāk par visu es vēlos sajust viņu sevī.

      – Es tik ļoti vēlos tevi," es čukstu, gandrīz raudādama.

      – Es arī vēlos tevi… Bezgalīgi… Tevi… Tevi… Tu nemaz nezini, cik ļoti," viņa balss trīc, kad viņa spēcīgais ķermenis piespiež mani pie gultas.

      Es jūtu karstumu, kas nāk no viņa, elektriskās strāvas triecieni caururbj mani atkal un atkal. Viņš ieelpo manu matu smaržu un nopūšas, viņa balss vibrē kaut kur manā kaklā un izsauc pa mani zosādu vilni. Viņa ķermenis kustas lēni un saldi, ar milzīga plēsēja piesardzību. Es jūtu, kā viņš palīdz sev ar roku.

      – Sperma man uz muguras…

      Guļamistabā atbalsojas rūcošs stenējums, drebēdams un līstot uz manas liesmojošās ādas. Viņš sagrūst uz muguras man blakus, izpostīts, ar atvērtām acīm, kas raugās tukšumā, un smaidu uz lūpām.

      – Man bail iedomāties, kāds būtu īsts sekss, – viņš smejas, ar plaukstu pārvelkot man pa sviedru slapju seju.

      Viņš uz grīdas sameklē dvieli un noslauka man muguru. Man nav vēlēšanās runāt, tikai skatīties uz viņa uzbrūkošajām krūtīm, lai redzētu, kā tajās pulsē viņa sirds.

      Dziesma tikmēr ir mainījusies un pēc iespējas spēcīgāk atspoguļo manu dvēseles stāvokli.

      "…Es esmu traks par tevi, es esmu traks par tevi…" (Es esmu traks par tevi, es esmu traks par tevi.)

      "Es tiešām ārdos… Ar mani viss ir beigts…"

      Viņš, it kā sajutis manu stāvokli, pievelk mani pie sevis, noliek galvu viņam uz pleca, sajūtot pulsu.

      "…Bet ik uz soļa es domāju par tevi…" (Bet ik uz soļa es domāju par tevi.)

      "…Katrā solī tikai tu…" (Katrs solis bija domāts tev)

      Vārdi liek man kaklā sakustēties un acīs ieplūst asaras. Es neviļus nopriecājos.

      – Ak, mans Dievs, tu raudā?– Es dzirdēju paniku vīrieša balsī. Viņa lūpas maigi pieskārās manai sejai.– Kas notiek? Vai jums sāp?

      – Nē. Tas ir pārāk labi.

      – Atvainojiet, es nesaprotu.

      – Neuztraucieties par mani, tas ir tikai mans asiņainais periods… Jūs… un Stings… un viss, kas tikko notika…

      Es esmu histērijā un nekontrolējami raudāju.

      – Tu esi mana meitene, nāc pie manis," viņš piespiež mani ciešāk pie sevis.– Es esmu šeit, viss ir kārtībā. Neraudi.

      – Košs murgs… Es esmu tik stulba… Man ir tik kauns, man ir žēl.

      – Varbūt ir laiks ēst saldējumu.– Matvejs mēģina atrisināt šo jautājumu kā vīrietis ar vīru, kontrolējot situāciju.

      – Tas ir vienkārši idiotiski, es atvainojos, – es turpināju šņaukt, mēģinot noslaucīt slapju degunu.

      – Apstājies, bērniņ. Tas ir ļoti mīļi, bet man lauž sirdi, it kā es būtu sāpinājis bērnu," viņš teica, it kā būtu mežonīgi samulsis par notiekošo.

      – Man ir tik kauns.

      – Ej nomazgājies, un es aiziešu uz virtuvi pēc zālēm.

      Šņukstēdama es paklausīgi devos uz vannas istabu. No spoguļa uz mani atskatījās izstīdzējis radījums ar izsmērētu skropstu tušu uz vaigiem.

      "Kāds murgs… Nelaimīgs…"

      Es nomazgāju seju ar ziepēm un ūdeni, noskaloju kosmētiku un ieeju siltā dušā, cenšoties atgūties.

      "Labi, Alina, tas bija lielisks priekšnesums. Viņš domās, ka tu esi traka. Par ko tas viss bija? Tu esi visu sabojājusi, stulba meitene!"

      Drūmās domās es izkāpu no dušas un devos atpakaļ uz Matveja istabu. Viņa skats uzreiz sasildīja manu sirdi. Uz gultas ir izkārtoti četri saldējuma spaiņi, un no skaļruņa skan Sia uzmundrinošā balss.

      "…Visi smaida, es zinu, ko vajag, lai apmuļķotu šo pilsētu…" (Visi smaida, es zinu, ko vajag, lai apmuļķotu šo pilsētu.)

      "…Es to darīšu, līdz saule riet…" (I'll do it 'til the sun goes down.)

      "Un visu nakti, ak, jā…" (Un visu nakti, ak, jā.)

      – Vai jums ir dziesmas visiem gadījumiem?

      – Kad jūs pārstājat redzēt, jūs klausāties uzmanīgāk. Jums nav nepieciešams mani pārsteigt. Es tik un tā sapratīšu, kas tu esi.

      – Tas izklausās biedējoši.

      – Kas tevi biedē? Godīgums?

      "…Salūzt, tikai vienatnē es raudāšu tālāk…" (Ja man neizdosies, tikai vienatnē es raudāšu tālāk.)

      "…Tu nekad neredzēsi, kas tur slēpjas…" (Jūs nekad neredzēsiet, ko es slēpu sevī)

      – Tas viss izklausās brīnišķīgi, bet jūs neesat pilnīgi godīgs.

      – Man ir savas bailes," vīrieša balsī bija manāms aukstums.– Es negribēju sabojāt vakara noskaņu. Tas, ko jūs vēlaties par mani uzzināt, nav tas, ko cilvēki vēlas jums pastāstīt.

      – Es būšu ar tevi godīgs, ja tu darīsi to pašu," es cenšos runāt maigi, taču pagātnes sāpes manai balsij piešķir metāla nokrāsu.

      "…Tas ir vienīgais veids, kā veidot draudzību…" (ka emociju paušana ir vienīgais veids, kā likt draudzībai augt.)

      "…Bet tagad es pārāk baidos, jā…" (Bet es esmu pārāk nobijies, jā.)

      – Sēdi man blakus… Dod roku, man vajag tevi sajust.....

      Es trīcēju, manu stāvokli nav iespējams aprakstīt, it kā es būtu kaila visas klases priekšā. Taču viņa rokas siltums pamazām sāk mani nomierināt.

      – Nebaidies, patiesība nepadarīs mūs atšķirīgus cilvēkus. Tā padarīs mūs brīvus.

      Viņš novelk gumiju no matiem, un tie mirdzošā ūdenskritumā izplūst viņam pāri pleciem. Viņa roka ieved manu plaukstu mīkstajā viņa matu mākonī, un es pieskaršos viņa galvas ādai, viņam vadot manus pirkstus.

      – Vai tu to jūti?

      – Vai tās ir rētas?– Mana balss trīcēja, un Matvejs to uzreiz pamanīja.

      – Lūdzu, tikai nenožēlojiet mani....

      – Atvainojos, es esmu ļoti empātiska. Es tikko tev pieskāros, un man jau sāp. Kā tas notika?

      – Plīsusi aneirisma. Viņi atvēra manu galvaskausu. Mans aklums ir sekas

      – Vai es varu paskatīties?

      Viņš dziļi ievelk elpu, norij kunkuli kaklā, un, izelpojot, gandrīz čukstus saka:

      – Jā…

      Es atgrūžu viņa matus malā un ieraugu sārtas brūces, un mans pieskāriens tām liek viņam aizvērt acis, it kā viņam sāpētu. Manī viss savelkas elastīgā atsperē. Es noliecos virs viņa rētām un pieskaršos tām ar lūpām.

      Es