Mani nevar aizvainot! Personīgās drošības skola. Edgars Auziņš

padarīts! – apmierināta ar rezultātu, teica Svetlana Sergejevna. – Lai gan laika trūkuma dēļ viņa neapmēģinājās tā, kā vajadzētu, bet ar visu programmu tika galā. Tagad iesim un pārģērbsimies. Viņi mūs gaida pie kluba.

      – Kādā klubā? – Ļena nesaprata.

      – Kanoe, – paskaidroja treneris. – Jūs droši vien esat redzējuši četrkājaino suņu treniņu laukumu mūsu ēkas aizmugurē.

      Meitene sastinga, pieminot suņus, un lēni pieskārās.

      – Nu, kāpēc jūs atkal esat nobijusies? – Svetlana Sergejevna uzlika roku Ļenai uz pleciem. – Es jūs iepazīstināšu nevis ar saviem pūkainajiem draugiem, bet gan ar kādu, kas zina visu par viņu audzināšanu. Šī brīnišķīgā cilvēka vārds ir Andrejs Nikolajevičs. Nāciet, skrieniet! Pēc piecām minūtēm gaidu jūs pie izejas no ģērbtuves.

      Andrejs Nikolajevičs izrādījās patiešām brīnišķīgs: ar laipnu, siltu smaidu un smaidīgām acīm. Pievienojiet bārdu, vēl nedaudz sirmu matu, un viņš izskatītos kā Ziemassvētku vecītis. Šādus radniecības trikus ar kādu slavenu tēlu Ļeņinas iztēle veica katru reizi, kad viņai kāds patika.

      – Nu, sakiet, jaunās dāmas, pēc kā jūs esat atnākušas? Ko es varu darīt jūsu labā? – Andrejs Nikolajevičs pēc apsveikuma pārgāja uzreiz pie lietas. Noklausījies visu stāstu no sākuma līdz beigām, viņš mīklaini pasmaidīja:

      – "Man ir viena versija par to, kas varētu būt noticis ar bandītiem, kuriem bija astes. Protams, man viņu žēl. Viņi nedzīvo labi, viņi rūc un ņirgst – viņi aizstāvas, kā vien var. Bet tas ir cits jautājums. Jūsu treneris ir pareizi ieteicis, kā rīkoties. Svetlana Sergejevna, vai jūs vēlētos nomainīt putekļaino sporta zāli pret dialogu ar dzīvniekiem svaigā gaisā? Man šķiet, ar jūsu pedagoģisko talantu ne tikai meitenes, bet arī suņi var kļūt par čempionēm.

      – Beidziet vilināt, Andrej Nikolajevič, – Svetlana Sergejevna smejoties atvairīja. – Katram jādara savs darbs. Jums labāk nevajadzētu pagarināt intrigu. Kāds ir jūsu minējums? Ļena – ko tur, un es arī – mēs tūlīt izplēksim no ziņkārības.

      Ļena ziņkārīgi ieskatījās labsirdīgā gandrīz Ziemassvētku vecīša sejā.

      – Un minējums ir šāds: jūsu jaunkundzi izglāba kāds noslēpumains bruņinieks. Tikai zobena vai bultas vietā viņš izmantoja ultraskaņas suņu atbaidītāju – ierīci, kas rada augstas frekvences un liela skaļuma skaņas viļņus. Cilvēki tos nedzird, bet suņa ausī šādi viļņi skan caururbinoši, radot diskomfortu.

      – Bet apkārt neviena nebija! – Ļena atcerējās, kā viņa bija apskrējusi laukumu pēc tam, kad bars bija aizbēdzis.

      – Vai tu esi pārliecināta? – Andrejs Nikolajevičs viltīgi pārmeta acis. – Vai aiz kādas kļavas jūs nevienu nepamanījāt?

      Ļena nebija pārliecināta. Tagad viņa zināja, no kā suņi bija tik ātri aizbēguši. Bet ko darīt ar noslēpumaino glābēju? Vēl viens noslēpums.

      – Tu, meitene, domā, vēro, – pārtrauca viņas pārdomas kinologs. – Tomēr es tev dotu vēl pāris padomu gadījumam, ja nedraudzīgs barvedis atkal sastapsies tavā ceļā, – un Andrejs Nikolajevičs pastāstīja Lenai, kā rīkoties, sastopoties ar agresīvu suni. Tā kā viņš juta, ka viņa zinātība drīz vien noderēs.

      Pa ceļam uz mājām tajā pašā vietā Ļena ieraudzīja pazīstamu trijotni. Sajutis cilvēka tuvošanos, rudmatainais lielais puisis brīdinoši nopriecājās, piecēlās no nalizenās vietas un devās uz meiteni.

      – Kāda ir šī diena? – Ļena nopūtās zem deguna. – Kāpēc tu atkal mani satiki? – Viņa uzmeta sporta somas siksnas uz pleciem kā mugursomu, lai tā netraucētu. Meitene atcerējās, ka jāstājas pretī uzbrūkošajam sunim.

      Tad tas, kas notika no ārpuses, atgādināja teātra izrādi. Ļena nedaudz pieķērās, pasmaidīja kā dzīvnieks un pēkšņi izlēca uz priekšu pretī sarkanajam sunim. Ringa līderis sastinga uz vietas, bet vēl spēcīgāk nopriecājās. Pārējie divi suņi piecēlās no vietām.

      – Fjū!!! – Ļena dzirdēja savu draudīgo balsi. Viņa paķēra no zemes pie kājām guļošo nūju un grasījās mest to bandas virzienā, kā Andrejs Nikolajevičs bija mācījis, bet tad suņi sašņācās un pazuda bulvāra pustumsā.

      "Tiešām? Tas nostrādāja!" – priecājās meitene. Taču prieku uzreiz nomainīja šaubas. Ļenas zinātkārajam prātam radās aizdomas, ka suņus biedēja nevis dzīvnieka žņaudziens, un viņai nebija laika mest nūju. Meitene pagrieza galvu, cenšoties atrast noslēpumaino glābēju, uz kuru bija mājinājis kinologs. Un tad aiz viena no resnajiem stumbriem viņa pamanīja izlūzušu elkoni.

      – Izkāp, bruņinieks! – Ļena bezrūpīgi metās. – Tu neesi pārāk labs sazvērestību teorētiķis. Kāpēc tu izpleti elkoņus kā spārnus?

      Glābējs vēl brīdi stāvēja aiz koka un tad pakāpās zem laternas gaismas.

      – Stiopka! – Ļena izelpoja. – Inčins, kāpēc tu taisi cirku ar slēptuvēm?

      – Kāpēc cirks? – Stjepa aizvainots nopriecājās. – Es vienkārši negribēju, lai suņi mani izsmaržotu pirms laika.

      – Ultraskaņas atbaidītājs? – Meitene zinoši pajautāja.

      – Tas ir tas, – apstiprināja devītklasnieks, neskatīdamies uz Lēnu.

      – Kāpēc jūs to neatvērāt dienas laikā, kad pirmo reizi glābāt viņu no suņiem? – Ļena labsirdīgi pajautāja.

      – Tātad jūs runājāt pa telefonu, un tad sākāt braukt sporta centra virzienā. Ko man vajadzēja darīt, skriet jums pakaļ?

      – Jūs varējāt skriet. Jūs mani gaidījāt no treniņa, – meitene nopriecājās.

      – Tu tevi atstāsi vienu! Es gribēju pārliecināties, vai tu droši nokļūsi mājās. Es gandrīz nosalu, – Stupa žēlojās.

      – Labi, glābēja, – samiernieciski izstiepās Lēna. – Nāc, kā pateicības zīmi tēju mājās sasildi. Mamma apsolīja šodien izcept šarloto.

      Stupa paklausīgi sekoja meitenei.

      – Un kādēļ tu tā smīnēji sunim? – Viņš pārtrauca ieilgušo klusumu.

      – Andrejs Nikolajevičs – kinologs no sporta pils mācīja. Viņš saka, ka suņiem smīkšana ir aizsardzības signāls. Tāpēc, starp citu, kontaktzoodārzos dzīvniekiem nedrīkst smaidīt ar zobiem – viņi var tev iekost vai saskrāpēt pretī. Vai jūs par to zinājāt?

      – Nē, – atzina Stjepa. – Lūk, labākā aizsardzība! – Zēns izvilka no kabatas ultraskaņas atbaidītāju. – Kādreiz tādas lietas nebija, tāpēc vecmāmiņa ciemā uz auklas ap kaklu karināja parastu svilpaunieku un drošības labad visu laiku staigāja ar to. Svilpes skaņa suņiem bija nepatīkama, un tie bēga prom. Lai nu kā, es tev to iedošu! – Viņš pasniedza Lenai dzelzs pīpi, kas izskatījās pēc mazas flautas. – Kas zina, kad un kur tev tā noderēs, ja tev veiksies piedzīvojumos.

      Meitene no visa spēka iepūta caurulē – skaņas nebija, bet visi suņi, kas pastaigājās netālu pa bulvāri, uzreiz aizbēga.

      – Vau! Kāds efekts! – Ļena nespēja noslēpt apbrīnu.

      Mājās pirmā lieta, ko viņa izdarīja, bija pajautāt mammai, vai viņa var pieņemt dāvanu no devītās klases skolnieces. Viņu ģimenē bija noteikums: ja kaut ko piedāvā pazīstams, bet ne tuvākais cilvēks ("dzeltenais"), ir jākonsultējas ar tuvu cilvēku ("zaļais"). Mamma