Londona. Pilna pilsētas vēsture. Edgars Auziņš

kura valdīšanas sākums bija tajā gadā. Precīzāk, nevis pats desmit gadus vecais karalis, bet gan viņa māte, karaliene Elfrīta, kas darbojās kā regente sava nepilngadīgā dēla vietā. "Neprātīgais" – ļoti reti sastopama iesauka karalim, biežāk var sastapt "Trakais", taču tam Etelredam, kuru mēs pazīstam no hronikām, tā lieliski piestāvēja. Viņš bija nesaprātīgs – vieglprātīgs, tuvredzīgs un vājprātīgs. Londona palika galvaspilsēta līdz brīdim, kad Anglijā sāka valdīt dāņi – karalis Knuds, kurš troni ieņēma 1016. gadā, apmetās Vinčesterā.

      Metropoles statuss ir ne tikai prestižs, bet arī spēcīgs stimuls attīstībai. Karaļa galms un ap to esošā muižniecība bija lielākie preču un pakalpojumu patērētāji (iespējams, nav nepieciešams tālāk attīstīt šo domu, jo tā jau ir skaidra).

      Tas, ko tagad sauc par Londonas pilsētu, viduslaikos bija Londonas pilsēta, kuras platība bija mazāka par trim kvadrātkilometriem. Divpadsmitā gadsimta sākumā Londonā dzīvoja aptuveni astoņpadsmit tūkstoši cilvēku, bet tagad to ir vairāk nekā deviņi miljoni! Pilnīgi nesalīdzināmi skaitļi, vai ne?

      Pilsēta tika sadalīta ‑rajonos, kurus vadīja vecākie: . Trīs reizes gadā, kā arī nepieciešamības gadījumā, pilsētā sanāca folkmot- tautas sapulce, lai lemtu svarīgus pilsētas dzīves jautājumus un pieņemtu tiesas lēmumus (taču pastāvēja arī pastāvīga tiesa, bez kuras neiztika). Tāpat kā citur, arī Londonā folkmots no vispārējas pilsoņu sapulces pakāpeniski pārtapa par muižnieku sapulci, taču jebkurā gadījumā tā klātbūtne piešķīra pilsētai republikāniskas iezīmes.

      Nemierīgie dāņi uzvar.

      Desmitā gadsimta beigās palielinājās vikingu uzbrukumu skaits. Dānijas karalis Svens Forkbārds iecerēja nevis laupīt, bet gan iekarot Angliju. Lielam mērķim bija nepieciešama liela armija, tāpēc Svens sev palīgā pieaicināja Norvēģijas karali Olafu Tryggvasonu un vairākus citus vikingu vadoņus. 994. gadā vikingiem neizdevās ieņemt Londonu, taču viņi nepalika bez peļņas – karalis Etelreds II samaksāja sešpadsmit tūkstošus mārciņu sudraba un piešķīra dāņiem tiesības dzīvot un tirgoties Anglijas pilsētās. Neprātīgais karalis uzskatīja, ka labāk ir atpirkt laupītājus, nekā tērēt to pašu naudu robežu apsardzei. Nav zināms, vai tajos laikos pastāvēja sakāmvārds: "Kad vista pārstāj dēt, viņu sūta uz katlu," bet kaut kas līdzīgs droši vien bija taisnība. Dāņu tirgotāju klātbūtne angļu pilsētās Etelredam šķita papildu miera garantija – dāņi nekaitēs saviem tautiešiem. Tādējādi angļu pilsētas tika pārpludinātas ar dāņu spiegiem, un Svens angļu lietas pārzināja labāk nekā Etelreds.

      Sapratis, ka dāņi nodara vairāk ļauna nekā laba, Etelreds veica radikālus pasākumus. 1002. gada 13. novembrī tika iznīcināti visi Anglijā dzīvojošie dāņi. Šis notikums hronikās iegāja kā "Svētā Briseja dienas slaktiņš". Protams, drīz vien Svens ieradās Anglijā un plānoja tur palikt līdz galīgajai uzvarai, taču 1005. gada briesmīgais bads (pēc hronista vārdiem, "nežēlīgākais no visiem zināmajiem") piespieda vikingus atgriezties. 1007. gadā Svens no Etelreda saņēma vēl vienu atkāpšanos trīsdesmit tūkstošu mārciņu sudraba (ar laiku viņa apetīte auga), pēc kuras viņš saņēma piecu gadu atelpu.

      1013. gadā vikingi atkal tuvojās Londonai, bet pilsēta atkal izturēja. Svens devās gājienā uz rietumiem, aiz Temzas, un tur apmetās nometnē. Spēku sadalījums acīmredzami nebija anglosakšu labā, tāpēc eldormans Etelmers un citi Anglijas rietumu provinču muižniecības pārstāvji zvērēja uzticību Svenam. "Un visa tauta atzina viņu [Svenu] par savu likumīgo valdnieku, pēc kā arī londonieši padevās viņam un deva ķīlniekus, jo baidījās no pilsētas iznīcināšanas".

      Svenam nebija lemts ilgi priecāties par savu uzvaru – 1014. gadā viņš pēkšņi nomira (un pēkšņa valdnieku nāve vienmēr rada aizdomas), pēc tam izveidojās divvaldība. Dižciltīgo un garīdznieku sapulce, ko sauca par Witenagemot, par karali ievēlēja Etelrēdu, bet dāņi par Svena mantinieku pasludināja viņa dēlu Knudu.

      Karalis Ētelreds II nomira Londonā 1016. gada 23. aprīlī. Vitenagemots par karali pasludināja Edmundu, Etelreda otro dēlu, ko iesauca par Dzelzsbārdi par viņa nelokāmo pretošanos dāņiem. "Viņš varonīgi aizstāvēja savu karalisti visu viņam atvēlēto laiku," raksta hronists. Bet Londonai jau tuvojās Knuds, kurš 7. maijā aplenca pilsētu. Londona nepadevās. Būdams spiests atcelt vienu aplenkumu, Knuds drīz vien uzsāka vēl vienu un arī neveiksmīgi. Taču galu galā Londonas liktenis tika izšķirts no viņa. Tā paša gada septembra vidū pie Ešingtonas kalna Eseksā notika kauja starp angļiem un dāņiem, kurā pēdējie guva uzvaru. "Knuds guva uzvaru un iekaroja visu Angliju," vēsta hronika.

      Taču vēl ne visu – pēc vienošanās ar Edmundu Knuds saņēma zemes uz ziemeļiem no Temzas, bet karalistes dienvidu daļa tika atstāta Edmundam. Dāņi, protams, saņēma atlīdzību ne tikai no Edmunda, bet arī tieši no Londonas. Pilsēta ne tikai samaksāja dāņiem naudu, bet arī apņēmās nodrošināt viņus ar naktsmītni ziemai. Taču 1016. gada 30. novembrī Edmunds pēkšņi nomira (iespējams, ka viņu nogalināja Knuda aģenti), pēc kā Vitenagemots apdomīgi pasludināja Knudu par karali. Tā beidzās cīņa starp angļiem un vikingiem.

      Vitenagemot

      Valdnieka padomnieku institūcija, ko sauca par vitenagemot, kas nozīmē "gudro vīru sapulce", radās 7. gadsimtā. Tajā nebija nekā pārsteidzoša, jo ģermāņu ciltīm tautas sapulču tradīcija bija raksturīga kopš neatminamiem laikiem – visus svarīgos lēmumus ar padoto piekrišanu pieņēma vadoņi. Vitenagemotu bija daudz – līdz pat simts cilvēkiem, jo tajos piedalījās visi laicīgās un garīgās muižniecības pārstāvji. Vitenagemotu vissvarīgākā funkcija bija karaļa ievēlēšana, jo anglosakšu periodā vara netika automātiski mantota – jaunā valdnieka vara bija jāapstiprina muižniecībai. Vēlēšanas varēja notikt, neievērojot tradīcijas, kā tas bija gadījumā ar Svenu Forkbārdu, kuram 1013. gadā politisku iemeslu dēļ deva priekšroku "dzimtā anglosakšu karaļa" Etelreda II vietā.

      Anglosakšu monarhs savu padomnieku ielenkumā. Miniatūra no Sešu grāmatu manuskripta. XI gadsimts

      Atšķirībā no parlamenta, kas vienmēr pulcējās Londonā, Vitenagemots varēja sanākt jebkurā vietā – lai kur atrastos karalis. Nebija skaidru laika noteikumu – Witenagemot tikās vismaz reizi gadā un parasti pēc vajadzības. Kā izteicās viens vēsturnieks, "vitenagemots varēja darīt visu, izņemot pārvērst vīrieti sievietē". Tā tas arī bija. Tika uzskatīts, ka karalis vajadzības gadījumā apspriežas ar saviem padotajiem, taču faktiski neviens svarīgs lēmums nekad netika pieņemts bez vitenagemota piekrišanas. Cita starpā dižciltīgo padome bija augstākā tiesa karaļvalstī, kurā izskatīja īpaši svarīgus strīdus. Taču nevajag iztēlē zīmēt viduslaiku parlamentārās republikas tēlu. Angļu un saksu karaliste bija autokrātiska monarhija, kurā pirmajā vietā bija karaļa griba, un visam pārējam bija otršķirīga nozīme. Katrs no Witenagemot locekļiem bija atkarīgs no karaļa un augstu vērtēja viņa labvēlību, tāpēc šī Lielā karaliskā padome kopumā bija viņam lojāla.

      Piektā nodaļa ‑Bastards iekarotājs

      Tas nav šeit man vislabāk patīk

      Prieks, kas nekad nevar izkūst,

      Par nesteidzīgu klaiņošanu pa Londonas pilsētu,

      Kur šādi pazīstami vārdi skatās lejup

      Uz klaidoņa uz ielas,

      No Cheapside, Cornhill un Fleet.

      Trokšņainais, stumdošais, burzmainais pūlis,

      Tirdzniecības un satiksmes troksnis skaļi,

      Mulsina pārāk apjucis sajūtu

      Un