Londona. Pilna pilsētas vēsture. Edgars Auziņš

jo tas varētu veicināt separātisma tendences. Atdalīties no karaļvalsts ir iespējams, ja jūsu īpašumi ir liela vienota teritorija, bet, ja īpašumi ir sajaukti kopā kā šķēpi uz segas, par separātismu nevar būt ne runas.

      Pirms laupījumu dalīšanas ir nepieciešams skaidri zināt to apjomu, ir nepieciešams veikt inventarizāciju, un Vilhelma iekarotāja veiktās inventarizācijas – pirmās vispārējās zemes skaitīšanas viduslaiku Eiropā, kas tika veikta 1086. gadā, – rezultāts bija dokuments, ko dēvē par "Pēdējā sprieduma grāmatu" . Skaitīšanu veica pēc tā sauktajiem "simtiem" – teritorijām, kuru aramzemes platība kopā bija aptuveni simts haidu. Netika veiktas aptaujas "no galvas uz galvu", šīs modernās tehnoloģijas parādīsies daudz vēlāk. Atbildīgās personas – dižciltīgie zemes īpašnieki, tiesu kolēģiju locekļi, garīdznieki, priekšnieki un seši zemnieki no katras apdzīvotās vietas apliecināja sniegto informāciju, dodot zvērestu uz Bībeles. Nebija jēgas sagrozīt datus, un patiesībā karaļa komisijas locekļi, ja viņi to vēlējās, varēja tos vēlreiz pārbaudīt, tāpēc varam cerēt, ka informācija ir ticama.

      Tika reģistrēta tāda informācija kā muižu īpašnieku vai nomnieku vārdi, aramzemes, ganību, pļavu un mežu platība, dažādu kategoriju (brīvo un brīvo) zemnieku skaits, dzirnavu skaits un muižu vērtība. Brīvo zemnieku īpašumu lielumu noteica atsevišķi. Karalis zināja, cik vērtīga ir konkrētā zeme, tāpēc viņam bija priekšstats par to, kādu armiju viņš var pieprasīt no vasaļa, kurš šo zemi bija saņēmis kā lēņa.

      Jautājums ir, kāpēc inventārs ieguva tik biedējošu nosaukumu? Nosaukums norādīja uz tajā ietvertās informācijas nozīmīgumu, kurai vajadzēja būt tikpat izsmeļoši patiesai kā tai, kas tiks atklāta Pēdējās tiesas laikā. "Neviens bullis, govs vai cūka, kas tur bija, netika aizmirsts un ierakstīts annālēs," rakstīja viens no "Grāmatas" sastādītājiem. Jā, tika uzskaitīti arī lielie lauksaimniecības dzīvnieki, piemēram, buļļi tika uzskaitīti astoņu galvu ganāmpulkos, kas veidoja vienu aramzemes vienību.

      Karalis Vilhelms ne tikai atskaitījās par saviem īpašumiem, bet arī pieprasīja pilnvarotām personām tos palielināt. Domesday Book cita starpā sniedz aplēses par īpašumu potenciālu.

      Kāpēc Londona netika iekļauta šajā brīnišķīgajā grāmatā? Pastāv viedoklis, ka tas bija tāpēc, ka lielā pilsētā bija grūti veikt uzskaiti. Taču patiesībā saskaņā ar iepriekš aprakstīto sistēmu nebija lielas nozīmes, vai uzskaite tika veikta pilsētā vai ciematā, jo informāciju sniedza tie, kuriem bija visa informācija par reģionu. Runa ir par nepieciešamību – karalim Vilhelmam nebija nodoma Londonu, kas piederēja viņam, pārvērst par ‑svešu veļu, tāpēc nebija lielas jēgas tur veikt tautas skaitīšanu. Starp citu, arī galvaspilsētā Vinčesterā tautas skaitīšana netika veikta.

      Viljams Londonai piešķīra hartu, kas apstiprināja Edvarda Konfesora laikā spēkā esošos likumus. Harta beidzās ar vārdiem: "Un es nevienam neļaušu jums kaitēt. Lai Visvarenais jūs pasargā." Šie vārdi nav nejauši, un tie nav arī tradicionāls frāzes pavērsiens. Tos var "tulkot" kā "mans vārds tiek dots no sirds un labprātīgi". Jā – varenais iekarotājs ‑karalis savā ‑ziņā centās koķetēt ar Londonas iedzīvotājiem, jo viņu uzticība bija labāka aizsardzība nekā Tower sienas vai citi cietokšņi. Pārveidojot anglosakšu likumus un paražas pēc saviem ieskatiem, Vilhelms neveica nekādas būtiskas pārmaiņas Londonā, kuras dzīve palika tāda pati kā līdz šim. Izņemot to, ka rietumu nomalē tika būvēts karaļa cietoksnis......

      Atzīsim – bija labi, ka viņi to uzbūvēja. Mūsdienu Londonu nav iespējams iedomāties bez torņa, kas kalpoja kā cietums, karaļa zvēraudzētava (!), monētu kaltuve un karaļa dārgumu krātuve.

      Starp citu – torņa apsargi oficiāli tiek saukti par "Yeoman Warders", nevis "Beefeaters", kā daudzi cilvēki domā, jo viņi pazīst šo parasto džina zīmolu. "Gaļas ēdāji" sargus, kas parādījās Henrija VII Tjūdora laikā, iesauca par "gaļas ēdājiem", jo viņi varēja ēst gaļu no karaļa galda bez ierobežojumiem (savulaik ļoti svarīga privilēģija).

      1097. gadā Viljams Sarkanais sāka būvēt ‑Vestminsteras zāli – karalisko viesību zāli. Šī zāle kļuva par Vestminsteras pils centrālo daļu un ir saglabājusies līdz mūsdienām, savukārt mūsdienās zināmā pils tika pārbūvēta pēc 1834. gada 16. oktobrī notikušā ugunsgrēka. Papildus ‑Vestminsteras zālei no vecās Vestminsteras saglabājies (lai gan ne sākotnējā veidolā) arī Dārgakmeņu tornis, kas 1366. gadā uzcelts Edvarda III personīgo dārgumu glabāšanai.

      P. S. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc skarbajos viduslaikos daudzās Eiropas valstīs pilsētām bija pašpārvaldes privilēģija? Hanzas savienība apvienoja simt trīsdesmit pilsētas Ziemeļrietumeiropā. Londona un citas Anglijas pilsētas nebija šīs savienības dalībnieces, taču aktīvi sadarbojās ar to, un karalis Eduards III regulāri saņēma aizdevumus no Hanzas tirgotājiem. Kāpēc?

      Tam ir divi iemesli. ‑Pirmkārt, pilsētas bija ļoti sarežģītas struktūras, un reti kurš karaļa ieceltais varēja tās efektīvi pārvaldīt pats. Vislabākos lēmumus varēja pieņemt tikai tie, kas labi pārzināja pilsētas dzīvi no iekšienes, nodarbojās ar amatniecību vai tirdzniecību. ‑Otrkārt, pilsētas bija lielākie nodokļu maksātāji. Kad karalis Henrijs V teica, ka Londona nodrošina trešdaļu zelta karaliskajā kasē, viņš pārspīlēja, bet ne par daudz. Vistai, kas dēj zelta olas, nepieciešama īpaša attieksme, tāpēc karaļi labprātāk neiejaucās sarežģītajā pilsētu pārvaldības mehānismā, lai netīšām ‑kaut ko nesabojātu un nezaudētu ienākumus. Viņi aprobežojās ar to, ka iecēla pilsētās uzraugus, kas pārstāvēja monarha personu, lai nodrošinātu, ka noteiktie ieņēmumi tiek pienācīgi izpildīti.

      Vilhelma Sarkanā dēlu ķildas

      Šķita, ka Normandijas iekarošana Anglijai un Londonai atnesīs ilgi gaidīto ilgstošo mieru. Ir interesanti lasīt par kariem hronikās un vēsturiskajos romānos, bet pamēģiniet iedomāties sevi kā londonieti, kas dzīvo nebeidzamo vikingu uzbrukumu laikā. Dzīve ritēja, likvidējot iepriekšējo uzbrukumu sekas un gaidot jaunus uzbrukumus. Nekādas stabilitātes, tikai nemiers. Nav vajadzības pieminēt, kādu kaitējumu uzbrukumi nodarīja tirdzniecībai – tas ir pietiekami skaidrs. Londona atradās krustcelēs tirdzniecības ceļiem no Skandināvijas, Baltijas, Atlantijas okeāna piekrastes un Centrāleiropas. Anglijā nebija izdevīgākas ostas ārējai tirdzniecībai, jo Londona bija viegli sasniedzama Francijai un Flandrijai, un arī Dānija nebija tālu.

      Lai gūtu sirdsmieru, varat daudz ko upurēt. Piemēram, piekrītot maksāt lielākus nodokļus (iekarotājs ‑karalis, kuram ļoti vajadzēja naudu, saviem padotajiem uzlika trīs reizes lielākus nodokļus). Patiesībā londoniešiem paaugstinātie nodokļi kļuva par galvenajām nelabvēlīgajām normāņu iekarošanas sekām. Tomēr var pieņemt, ka londonieši ieguva vairāk nekā zaudēja. Jā, viņiem nācās maksāt vairāk naudas valsts kasē, bet viņiem nebija jāatjauno pilsēta ik pēc dažiem gadiem pēc kārtējā vikingu uzbrukuma. Karalis Vilhelms karoja karus ar nevaldāmajiem anglosakšiem vai frančiem ‑kaut kur tālu prom, un Londona dzīvoja mierā, un pilsētnieki vēlējās cerēt, ka tā būs vienmēr.

      Taču tas tā nav.

      1087. gada sākumā sešdesmit gadus vecais Viljams Aizkarotājs uzsāka kampaņu pret frančiem, kuri uzbruka Normandijas pierobežas apgabaliem. Viņš vēlējās nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – pakļaut savus nemierīgos kaimiņus un ieņemt savā īpašumā franču Veksēnu (šo apgabalu, kas kalpoja kā "atslēga" uz Parīzi, gan normāņu, gan franču valdnieki uzskatīja par savu. Kampaņas laikā tika ieņemta un nodedzināta Veksenas "galvaspilsēta" – franču pilsēta Mantā. Ugunsgrēka laikā Vilhelma zirgs paklupa un krita kopā ar jātnieku. Segla rags (priekšējā priekšgala izvirzījums) caurdūra karaļa vēderu.