Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs. StaVl Zosimov Premudroslovsky

Ottila devās pie tantes, kas stāvēja uz ietves, un jautāja:

      – Un kur jāšanās. Kazaņas katedrāle?

      – Nē?

      – Tas ir: atrodas.

      – vai tu neesi krievs? viess vai viesstrādnieks?

      – Nē Es esmu iecirknis.

      – es redzu. Pastaigājieties pa Ņevski Pils laukuma virzienā un kreisajā pusē redzēsit katedrāli.

      – paldies. Veselība jums un jūsu bērniem … – Pirms Bedbug pateicās un devās ar Incephalopath pa ietvi.

      Lieta tika veiksmīgi pabeigta. Piemineklis tika atgriezts savā vietā un tika pakļauts trauksmei un videonovērošanai.

      Bedbugs un Incephalopath no Māršala saņēma pateicību balvas veidā un vēlmi sagaidīt jaunu biznesu.

      Bedbugs sēdēja savā kabinetā un, sarunājoties ar Incefalapat, ar sievu un bērniem, runāja par piedzīvojumiem, izlaižot sīkas ziņas par izmeklēšanas laikā notikušajiem pazemojumiem. Protams, skumjās lietas tika pazeminātas un aizstātas ar varonīgām fiktīvām darbībām… Īsāk sakot, viņi smējās ar blīkšķi…

      LIETA №2

      ASINIS OBJEKTS

      APULAZS 1

      Pagājuši pieci garlaicīgas kolhozu dzīves gadi, un Ottila sāka piedzerties ar Intsefalapatom, precīzāk, viņš tīši dzēra Klopu, lai pārņemtu sievu. Un Bug prātā, tas derēja. Jā, un Maršals nezvanīja.

      – Jā, es pats piezvanīšu. – iemeta naglu uz kreisās rokas un āmuru uz sava lakta, kur nagi ir izlīdzināti, ar labo roku pārstrādei. Viņu šokēja «zvana» zvans un sašutums … – Bet ja viņš mani sūta? – Ottila apskatīja viņa mājas pagalmu, kur viņam priekšā bija vārti priekšā, vanna pa labi ar pagalma sargu suni, kas muļķīgi skatījās uz īpašnieku no cauruma, kas piestiprināts pie sānu nojumes.

      – Polkan! – iesaucās Ottila. Suns aizvēra acis. -Kel, – suns saraustīja ausi, – Džita, Džita! – Suns aizvēra acis ar ķepu, -Kel Manda, Katyam James! – Suns uzkāpa kabīnē. – Lūk, mīzt! – Krieviski runājot, Klops bija apbēdināts. Tas bija sajukums, bet neapvainojās. Galu galā sievietes tiek aizskartas, un vīrieši ir apbēdināti, domāja viņš un viņa tēvs. Bet viņš bija sajukums un paņēma akmeni no puķu dobes žoga.

      – Polkan. – uzplaukums, paņēma otro un pārskrēja pirmais – Palkan!! – bums, bums, -Polkan!!! – strēles, strēles, strēles, – Izkāpiet no bomža!!!! – strēles, strēles, strēles, strēles, strēles utt., līdz akmeņi ziedu apmalē ir beigušies.

      – Aaaaaaaaaaaa!!!!!!!!! – suns nočukstēja sāpēs un noņurdēja. Pat kaimiņi dzirdēja vaigu kaulus. Ottila sēdēja apmierināti un izelpoja plaušas no skābekļa. Tālāk pārskats redzēja viņu aiz sētas, bet kreisajā pusē – ieeju būdiņas dzīvojamā daļā.

      – Ottila, viņi nāca pie tevis! – kliedza no Isoldes sliekšņa. Bug pagriezās. Sieva pievērsa uzmanību durvju durvīm. No zem svārkiem pēkšņi parādījās glītā Izi seja. Viņam bija jau septiņpadsmit. Un viņa saldi pasmaidīja kaukāzieša acīm.

      – ko tu tur dari? – vaicāja satriektais tētis – bioloģiskais patēvs.

      – Nu, izkāp no zem svārkiem! – Viņa uzsita ar roku uz galvas un iespieda galvu sevī. Baska pazuda.

      – Zvani viņiem šeit. Ottila atbildēja un, paņēmis naglu kreisajā rokā, sāka to iztaisnot ar āmuru.

      No tālienes būdā atskanēja dīvains, kupls skaustis. Drīz parādījās Incefalopātija, kas noziedznieku vilka pa kakla kaklu. Viņš to uzvilka uz lieveņa un iemeta saimniecības pagalma centrā. Noziedznieks kā bumba ielidoja centrā.

      – Kas tas ir? – jautāja, sauli nogalinājusi Ottila.

      – Te, lūk, kārtridžs. Ohoh! Noķerti, apchi, aktā. Ohoh. Ohoh.

      – ko viņš izdarīja? – negribīgi jautāja iecirknī.

      – He, he, apchi, kaņepju kaudzē berzē, apchi, saprot.

      – Kā ter? – Bug pacēla acis uz puisi un ar āmuru mehāniski notrieca īkšķi. – Ah, fuck!

      – Viņš melo. – Aizturētais Idots sašutis ar vārdu Kolomiyytso, Pankrata dēls, Vietējo kazaku un savvaļas dzīvnieku aizsardzības atamans.

      – Tu, Idot, neesi buzu, lauks tika uzarts. Nožēlojis, vienkārši trāpījis. Klefs iecirta.

      – Jā, es nesasmērēju! – sašņorēja Idota. – «Kiks no mana tēva būs.» – lidoja galvā domājot.

      – Nu, ko, mēs sauksim tēvu? Apchi, – jautāja elpojošais Intsephalopath.

      – Vai jūs viņu vilkāt no kaimiņu rajona? Bedbugs jautāja un ar āmuru samocīja, nolīdzinot nagu.

      «Nē, apchi,» sviedra Arutuns Karapetovičs slaucīja galvu. – viņa ir šeit, atkritumu izgāztuvē.

      – Nu, ko tad mēs darīsim? Ah, Idot?? – Blēdis sasita zobus un atkal ar āmuru brauca uz tā paša pirksta. -… celies!!! Kad es runāju ar tevi. Neuzbūvē sev tārpu, kukaiņu, ko, vai tu ej uz saviem plāniem?

      – Nē – Idots pārstāja raudāt, bet tomēr baidījās.

      – Ko tu tur izdarīji? – Ottila sarkastiski jautāja, pavelkot plakstiņus pār acu kontaktligzdām un sašaurinot tās, kā tas bija ķīnietim. – Saraustīties? – izvilka smaidu Klops. – Atbildi! – vienā mirklī atkal sauca Ottila.

      – Es, es domāju …, sūdi. – Idots atzina un paskatījās uz Arutunu, gaidot izpildes rīkojumu. Un tas, «viņš pamāja ar galvu,» es biju pie kakla skaņas, tāpēc noraizīju bikses, man nebija laika noslaucīt pakausi, tāpēc es trāpīju basa šiksā manās biksēs un saņēmu berzes uz vardēm. Tagad tas deg.

      Ottila norija.

      – Ko tu viņu atvedi? Viņš joprojām ir sūdi no kilometra no viņa.

      – Tātad viņš, apchi, taupa, berzē …!? – atbildēja Intsephalopath. – Paskaties uz plaukstām, apchi, tās ir nosmērētas ar hash..

      – un sūdi. – piebilda Idot. – Es neņēmu līdzi papīru un noslaucīju pakausi ar plaukstām.

      – Kura roka? – Klefs sarkastiski jautāja.

      – Gan. – Apmēram piecpadsmit gadus vecs bērns, pinkains panka vai šmuka stilā, pārbaudīja plaukstas un izvēlējās netīrāku. – tas ir šis.

      – Nāc, Harutun, smaržo to. – jautāja Ottila.

      – Ko? apchi. – jautāja kaprālis.

      – Nosmaržo roku un izdara sanitāro un epidemioloģisko secinājumu par uz ādas uzklājamās vielas sastāvu. Vai esi to saņēmis?

      Incefalopāts piekrītoši pamāja ar galvu un negribīgi soļoja pie kazlēna un pīkstoši pielika roku pie deguna. Es iešņaucu tvaikus, kas iztvaikoja no plaukstas, un sakratīju deguna galu, pēc tam deguna tiltu, pēc tam ar inerci vilnis pārgāja uz kakliem, pieres un lūpām, un bija skaidrs, kā viņš to visu norij. Idotas plaukstas cepure un pirksti krasi saspīlēja, satvēris Arutūna ļoti garo degunu un pievilka viņu sev klāt.

      Harutūns satvēra dūri ar abām rokām, saburzīja seju un mēģināja to saplēst no deguna, bet bērns jau iepriekš bija atslābinājis pirkstus un pēkšņi to izņēmis. Incefalopāts sarauca galvu uz pakaļas un gandrīz nokrita uz pakaļas. Viņš atguvās un iedeva slaucījumu Idotai.