Trakais detektīvs. Smieklīgs detektīvs. StaVl Zosimov Premudroslovsky

forši! Es esmu «kārtridžs», un jūs esat «piedurkne». Un kārtridžu iebāž piedurknē. Hahaha Ir smieklīgi

      – Nē Viņi ielika lodi kārtridžā.

      – Ko, gudri? Un jūs zināt, ka mūsu valstī visi ir gudri – nabadzīgi un nabadzīgi. Vai vēlaties kaut ko mainīt? Tad klausieties, es divreiz nepaskaidrošu. Svēta vieta nekad nav tukša. Un jūsu vieta, ne tikai svētā. Vai jūs zināt, cik daudz bezdarbnieku mūsu ciematā vēlas jūs izdrāzt, lai ieņemtu savu brīvo vietu?

      Harutūns no bailēm izdalīja acis un sašutuma par asarību asaras.

      – Atvainojiet, kārtridžā, apvalkā nav ievietota lode, bet gan kārtridžs.

      – Nu, tad dzird, cik, es īsumā paskaidrošu: Eeee… vai tu lasīji Gogolu?

      – Viņš izdzēra magnātu.

      – vai tu mani vicini?

      – Tas bija humors. Es skatījos filmas ar viņa piedalīšanos.

      – Tas ir labi. Vai jūs noskatījāties filmu par NOS?

      – Par kuru degunu?

      – Nu, ne jau par tavu? … – Ottila nolēca no galda, – atkal humors?

      – Mnn, jā! – vecais vīrs piecēlās pie uzmanības. Ottila paskatījās uz kaprāļa cirksni un ar izliektām acīm pacēla galvu, metot galvu līdz galam un redzēja tikai miegainu pinumu.

      – Sēdies jāšanās!! viņš kliedza. Kaprālis sēdēja sākuma stāvoklī.

      – es atcerējos. Patrona… lūk, vīrietis zaudēja degunu…

      – atcerējās?

      – Tieši tā!!

      – Tātad mēs viņu meklēsim. Pats … – Un Ottila piesēja pirkstu pie griestiem. – man prasīja pus dienu. Viņš ļoti lūdza, lai es pats personīgi ņemtu vērā šo lietu. Tā sakot, pārņēma personīgo kontroli.

      – Dievs?

      – Nē, tu muļķis, maršals. Nuuu, mūsu dievs. Viņš teica, ka nav neviena vērtīgāka … – Ottila uzlēca uz ceļiem, stāvēja padotā un pārņēma situācijas kontroli.

      – Un kā mēs viņu meklēsim. Šis ir stāsts?! Turklāt viņi nomira.

      – Kas viņi tādi?

      – Nu šie, galvenie varoņi jau sen nomira… un Gogols ir galvenais liecinieks, tas pats… nu, miris.?! Tas nav humors.. Ahhh?

      – Muļķis. – Bug izlēca no Incephalopath klēpja. -Mēs meklēsim pieminekli uz nozagta vara dēļa. Vai nu bezpajumtnieki, vai kropļi. Tas pats, piemineklis NOSU un varbūt… senlietas.!?

      – Un kurš te paliks?

      – Isolde un Izzy galvenajam.

      – Vai viņš joprojām ir mazs?

      – Nekas nav mazs, es jau pazīstu sievieti viņa gados.

      – Šim nolūkam daudz prāta nav vajadzīgs: ielieciet, izspļaut un aizgāja…

      – Kā zināt, kā zināt…

      – Nē, patrone, es varētu palikt, mana sirds ir vāja…

      – Nekas, šeit, Sanktpēterburgā, jūs elpojat gāzes un atvieglosit.

      Harutūns arī gribētu kaut ko pateikt, lai paliktu Klopa sieva, taču viņš kļuva pārdomāts un paskatījās uz rāpojošo divu asti uz viņa ceļa un ar īkšķi iespieda kukaini viņa bikšu materiālā.

      – Ko tu gribēji izpļāpāt? – sarkastiski, acis iepletdams, jautāju Ottila.

      – Man nav ne naudas, ne zāļu.

      – Nu, tas ir atrisināms. Viss maksā budžetu. Ja mēs atrodam degunu.

      – Un ja mēs to neatrodam?

      – Un, ja mēs to neatradīsim, visi izdevumi tiks atskaitīti… no jums.

      – kā tā?

      – Un tā. Ja jūs joprojām uzdodat muļķīgus jautājumus, varat zaudēt darbu. Vai esi to saņēmis?

      – Tieši tā, saprati. Kad mēs ejam?

      – Stulbs jautājums. Mums tur jau vajadzētu būt. Iesim tagad!

      – Un kas ir tik drīz? Es nebiju iesaiņojis savu čemodānu?

      – Mums tas vienmēr jāsaglabā gatavībā. Jūs zinājāt, kur jūs saņemat darbu… Starp citu, tas pats…

      – Ko?

      – es neiepakoju savu čemodānu. Jā, mums tie nav vajadzīgi. Pēc ierašanās iegādājieties nepieciešamo. Man ir bankas karte.

      – Un ja nepietiek naudas?

      – Viņš iemetīs. – un atkal iecirkņa policists ar pirkstu piesprauda pie griestiem un pogmijiskā stilā, izmantojot rotājumus, uzlēca uz galda, vicinot kāju kolēģa deguna priekšā. Viņš piecēlās kājās un ar kājām šķērsoja galdu virzienā no Arutūna uz savu krēslu. Asaras un devās uz izeju.

      – ko tu sēdi? iesim! – un pamāja ar roku, – un it kā gar Sanktpēterburgu pārlidoja virs Zemes…

      Viņi atstāja cietoksni, uz durvīm atstājot tikai piezīmi krītā:

      «Neuztraucieties. Mēs devāmies steidzamā komandējumā uz Sanktpēterburgu. Jūs paliekat Incephalāta vietā, bet Izija – manis vietā.. Es!»

      Un apakšā ir papildinājums citā rokrakstā:

      «Atvainojiet, Pupsik, es atgriezīšos, kā man vajag! Kamēr jūsu blusa staigā augšā. Gaidiet mani un es atgriezīšos. Varbūt viens…»

      Izija izlasīja piezīmi un, uzrakstot uz lapas ar tēva un Intsefalopāta rokrakstu, paslēpa to kabatā un noslaucīja uzrakstu no durvīm.

      – Nu, vecā kaza, tu to dabūji. – Paņēmu mobilo tālruni un nosūtīju īsziņu tēvam. Tad viņš iegāja mājā un nodeva piezīmi mātei. Viņa lasīja un paraustīja plecus.

      Ļaujiet viņam braukt. Mēs to nomainīsim. Un ne vārda par tēva turpināšanu. Vai esi to saņēmis?

      – Protams, māte, es saprotu… Un ņemsim cūku no direktora, ah? viņš ieteica.

      – ko tu? Mums viss jādara saskaņā ar hartu un taisnīgumu.

      – Un viņš man taisnīgi kliedz?

      – Viņš ir režisors. Viņš zina labāk. Un viņš pats tiks taisnots Dieva priekšā.

      – Vai tas ir tas, kas karājas pie sienas birojā?

      – Gandrīz. Tur karājas viņa vietnieks Dzelzs Fēlikss. Labi, dodieties izpildīt mājas darbus.

      – es izdarīju. Mammu, vai es varu iet pastaigāties pa upi?

      – Ej, bet atceries, kucēnu: noslīcini, nenāc mājās. Es tevi nogalināšu…

      – Jā. – Izzijs iekliedzās un pazuda aiz durvīm…

      APULAZS 3

      – Nē, patrone, es varētu palikt, mana sirds ir vāja…

      – Nekas, šeit, Sanktpēterburgā, jūs elpojat gāzes un atvieglosit.

      Harutūns arī gribētu kaut ko pateikt, lai paliktu Klopa sieva, taču viņš kļuva pārdomāts un paskatījās uz rāpojošo divu asti uz viņa ceļa un ar īkšķi iespieda kukaini viņa bikšu materiālā.

      – Ko tu gribēji izpļāpāt? – sarkastiski, acis iepletdams, jautāju Ottila.

      – Man nav ne naudas, ne zāļu.

      – Nu,