Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

nē, es nepazīstu šo sievieti, es nezinu, kāpēc viņa ar mani runā, viņa ir kaut ko sajaukusi, viņa nav pie pilna prāta… Hortenze mēģina pakāpties tālāk, lai varētu nozust ēnās. Galvenais, lai neviens viņas abas neierauga kopā! Viņa vairs nemūžam neatgriezīsies tajā pasākumā. Tad viņa uz visu mūžu tiks izsvītrota no preses pārstāvju sarakstiem kā jukušas večas pavadone.

      Elena šovakar ir pārspējusi pati sevi. Viņa ir apkārusies ar daudzkrāsainām pērļu virtenēm, saspraudusi matus divos plānos, rudi brūnos plācenīšos, uzmetusi plecos oranžu kažokādu un iekāpusi sārtās kurpēs ar augstām platformas zolēm. Viņas mute ir notriepta ar sarkanu lūpu krāsu, plakstiņus klāj vairāki zilie toņi, bet uz vaigu kauliem viz divi oranži plankumi.

      Hortenze labprātāk vēlētos ātrāk tikt tālāk prom no Prada salona, taču Elena Karkova uzstāj, lai viņa dodas atpakaļ pie aizžogojuma un sargiem.

      – Vai jums ir ielūgums, Hortenze? – viņa noprasa, zibinādama acis kā maza meitene, kura nolēmusi darīt blēņas.

      – Ē… nē, es to atstāju darbā.

      – Tad iesim! Nāciet kopā ar mani…

      Elena viegli iedunkā viņu un velk sev līdzi.

      – Man jādodas uz mājām. Mani gaida Gerijs un…

      – Mēs tur neuzkavēsimies ilgi. Iedzersim pa mazai glāzītei šampanieša, uzkodīsim pa lašmaizītei, uzmetīsim acis tām briesmīgajām skulptūrām un varēsim iet prom!

      – Nē, nudien, neuzstājiet, es ne…

      Es nedrīkstu viņu aizkaitināt. Šī jukusī veča ir spējīga mūs iekaustīt un izmest pa durvīm. Un tad vairs nebūs nekādas dzīves pilī, studijas, Gerija klavieru, gultas, kas ir tik milzīga kā pasažieru kuģis. Atkal būs jādzīvo kā trūcīgai studentei. Un par to nevar būt ne runas. Luksuss man ir vajadzīgs, lai es varētu elpot, radīt, izdomāt kaut ko jaunu, mīlēt, smieties. Gulēt. Tīrīt zobus.

      – Labi, es iešu jums līdzi.

      Hortenze viņai seko, cītīgi noslēpusi seju šallē, lai neviens viņu nepazītu. Kad viņas pienāk pie salona, apsargi pavirzās malā, lai Elena varētu ieiet pa durvīm. Hortenze jau grasās atkāpties, kad pamana Elenas rokās mazu, ar smalkām pērlītēm izšūtu somiņu. Viņa to atver, mazliet parakņājas, izņem divreiz pārlocītu balta kartona lapu, atloka to, pabāž zem deguna cerberiem, kuri ne vien paklanās, bet arī mudina viņu ienākt, atbalstot ar savām muskuļainajām rokām.

      – Ja drīkstētu jums palīdzēt… Mjuča Pradas kundze jūs gaida pirmajā stāvā. Vai vēlaties, lai jums parāda ceļu?

      – Es esmu kopā ar viņu! Es esmu kopā ar viņu! – Hortenze iesaucas, ieķerdamās Elenas kažokādā.

      – Mēs esam atnākušas kopā, es viņu pavadu!

      – Nevēlos, lai ar jums atgadās kaut kas nelāgs, te ir tik daudz cilvēku, – skūtais pakausis pēkšņi ir kļuvis bezgalīgi laipns.

      Hortenze cenšas saglabāt mieru, tomēr nekādi nespēj neskatīties uz Elenu, kura nomet savu oranžo kažokādu uz garderobes letes, ar pirkstu galiem sabužina plānos matus, uzklāj vēl vienu sarkanās lūpu krāsas kārtu, uzsmaida garāmejošam vīrietim, kurš pieliecas, lai viņu noskūpstītu: hi, Tom! So nice to see you, I was happy to chat with you last night. Hortenze izbola acis, redzēdama, ka vīrietis apskauj Elenu un kaut ko viņai pačukst. Atbildes vietā Elena viegli ieņurdas. Viņš, šķiet, kaut ko atzinīgi pasaka, viņa nesteidzīgi pamāj. Tad abi draugi atkāpjas viens no otra un nosolās nākamnedēļ satikties pie Izabellas. Man laikam rādās, Hortenze nodomā, man jāpamostas. Kas ir šī sieviete? Es nekad neesmu atlicinājusi laiku, lai ar viņu parunātos, es atsakos iet līdzi Gerijam, kad viņš uzkāpj pie viņas ciemos. Profesionāla kļūda.

      Elena pagriežas pret viņu.

      – Nu, vai iesim aplūkot tās sasodītās skulptūras? Es nevēlos nomirt kā muļķe… Kas jums noticis? Jūs izskatāties tā, it kā būtu ieraudzījusi spoku.

      Salonu apspīd baltu neona gaismu spožums. Garās neona spuldzes četrstūru formā ir izvietotas gar sienām. Milzīgās skulptūras ir izliktas ik pēc pieciem metriem. Tās ir vai nu dievietes bez rokām, vai apaļīgi, trīcoši aitu gani. Viesmīļi baltās žaketēs iznēsā paplātes ar šampanieša glāzēm. Ielūgtie viesi pulcējas pie skulptūrām un fotografējas. Viņi saviebj sejas smaidā, demonstrē savus šņorzābakus un apavus uz platformas zolēm, šauros džinsus un kuplos svārkus. Kāds vīrietis ir uzvilcis skotu brunčus un kailajās kājās uzstīvējis dzeltenus mokasīnus. Noskūti pakauši, izspūruši matu cekuli, bālas lūpas, ar sarkanu krāsu apvilktas acis. Viņi skaļi klaigā, cenšoties piesaistīt sev uzmanību…

      – Šie cilvēki ir tik prasti, – Elena nopūšas.

      – Paklausieties, tas vīrietis, kurš pirmīt ar jums runāja pie garderobes, – vai tas bija…

      Hortenze nepagūst pabeigt teikumu, jo viņām tuvojas kāda sieviete, briesmīgi līdzīga Annai Vintūrai;

      viņa uzliek roku Elenai uz pleca, noskūpsta viņu un klusi saka:

      – Kā jums klājas, Elena? Vai jau esat dzirdējusi jaunumus par mūsu dārgo Karlu? Pagājušajā nedēļā mēs vakariņojām pie Pjēra, viņš bija labā formā.

      Viņš tik ļoti nožēloja, ka jūs nevarējāt ierasties.

      – Biju aizlidojusi uz Kuernavaku pasildīt vecos kaulus. Manos gados, Anna, nevar iztikt bez saules, jo citādi var sabrukt!

      Šī sieviete, kura tik ļoti līdzinās Annai Vintūrai, patiešām ir Anna Vintūra, un tas vīrietis garderobē – tas ir bijis Toms Fords.

      Un es esmu galīga nejēga, Hortenze nodomā.

      – Ak, jūs esat briesmīga! Jūs nekad nezaudējat savu humora izjūtu, Elena.

      – Tas ir vienīgais līdzeklis pret krunkām, kas man vēl palicis, mana dārgā. Vai pazīstat Hortenzi Kortesu, manu mazo protežē?

      Stella izdzird modinātājpulksteņa zvanu, paver vienu aci. Mikipeles rokas rāda desmit minūtes pāri septiņiem. Viņa izstiepj vienu kāju no segas apakšas. Noliek pēdu uz grīdas. Auksti, ļoti auksti. No siltās pēdas uz grīdas paliek nospiedums, kurš ātri izgaist. Viņa ierauga savas zeķes, kas noliktas uz sildītāja. Balto sporta kreklu. Garās amerikāņu fermeru apakšbikses. Oranžo kombinezonu XXL izmērā, sārto silto jaku. Viņa sagatavojas celties. Ātri uzraut mugurā drēbes. No šī brīža viņa baidās visvairāk. Ir auksts, tumšs, ārā snieg, uz loga rūtīm un augstajām koka durvīm sasaluši ledus raksti. Vajadzēs palūgt, lai Žoržs tās nosiltina, citādi kādu dienu stikli vienkārši izbirs. Iebrēcas ēzelis. Tas noteikti ir Grizlijs, viņam ir bail no vismazākā troksnīša. Kādā naktī viņa to nozaga no klejojoša cirka. Pie mieta piesietais ēzelis bija kārns kā skelets, viņa ādu klāja lielas rētas, vietām tā bija apdedzināta ar lodlampu, un viņa labā auss nokarājās kā izbalējusi tulpe.

      Viņa strauji izlec no gultas. Metas pie sildītāja, paķer sporta kreklu, džemperi, kombinezonu, garās apakšbikses, biezās zeķes, uzrauj visu mugurā tik strauji, it kā mājās būtu izcēlies ugunsgrēks. Atgriež ūdens krānu, lai iztīrītu zobus. Uzšļaksta sev ledaini auksto ūdeni. Saviebjas. Noberžas ar dvieli. Vakar vakarā viņa kā īsta princese nomazgājās lielajā vannas istabā, ko viņš ir pārbūvējis. Ieslidināja šķēres sapinkātajos matos. Sānos apgriezt īsi, galvvidū atstāt tikai kuplu, gaišu cekulu, kas krīt lejup biezās šķipsnās. Mati galvvidū saglabā siltumu, turklāt… nekad jau nevar zināt, varbūt viņai kādreiz vajadzēs izskatīties pēc princeses. Ar gaišiem, kupliem matiem, spīdīgu kleitu, zīda kurpēm. Mazliet uzsārtinātām lūpām. Aizrautīgiem smiekliem,