Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

mājasdarbus. Garā sega, kurai ir savs stāsts, stāsts par viņu pašu. Vajadzētu tai izdomāt nosaukumu.

      Viņa vērīgi palūkojas debesīs. Vienmēr viss sākas ar vēju. Vējš, lieli, melni un balti mākoņi, lietus. Skumju lietus. Kad viņa vēl bija maza, lietus laikā viņai bija bail. Bail, ka lietus varētu atgrūst vaļā durvis.

      Zīlītes, ūbeles un dadzīši trokšņo uz virtuves palodzes. Tie gaida, kad viņa uz āķa izkarinās garas speķa strēmeles. Un sabērs trauciņos saulespuķu sēklas un zemesriekstus. Sākumā tie cienīgi gaida, bet, ja viņa kavējas, putni sāk trokšņot.

      – Un kas tad vēl? – viņa sev noprasa, atslīgdama uz akmens soliņa pie ieejas durvīm. – Vai es neko neesmu aizmirsusi?

      Viņa paberzē krustus. Lejkanna ir smaga. Pirksti ir kļuvuši nejūtīgi.

      Ābolu šķēlītes melnajiem strazdiem!

      Viņa pieceļas un dodas uz virtuvi sagriezt ābolus, lai pēc tam tos noliktu dārzā uz galda.

      Nogāzē kokā tup meža vistas. Pirms divpadsmit gadiem, kad viņa apmetās Žorža un Suzonas lauku saimniecībā, iepriekšējais zemnieks bija pārstājis tās barot. Pārāk daudz darba, drausmīgi garlaicīgi un apnicīgi, stulbie lopi, tie visu aprij un piemēslo! Viņš putnus bija izspārdījis uz visām pusēm. Aizbēgušās vistas bariņos bija klīdušas pa mežu, meklējot graudus, zaļumus, sausu maizi. Tās bija sākušas strauji vairoties un drīz vien pārvērtās mežonīgos baros, kas ielauzās fermās, saplēsa vistu aploku režģu žogu, zaga mājas vistu barību un uzbruka tām. Mazās melnās, nervozās, vājās, niknās vistas savu trekno, laisko, ar tēviņu košajām krāsām lepno gaiļu ielenkumā.

      Stella bija tām ļāvusi apmesties nogāzē, nokaltušā kokā netālu no vārtiem. Pie koka viņa bija nolikusi lielas skārdenes, lai meža vistām nebūtu nekādas vajadzības darīt pāri mājas vistām. Tās gulēja, satupušās zaros un cieši saspiedušās kopā. Un koks izskatījās pavisam kails.

      Tomam patīk meža vistas. Tās izskatās pēc plēsīgiem bandītiem. Tās ir ērmīgas, to strupie un vārgie spārni drīzāk līdzinās stumbeņiem. Paklau, kā tu domā, vai tās dažreiz arī lido vai vienmēr tikai staigā? Stella apsēžas pie stūres un pagriež aizdedzes atslēgu.

      Motors noraustās, norīstās un sāk darboties. Viņa nomierinājusies nopūšas un ar elpu sāk sildīt pirkstus. Man patiešām vajadzētu nopirkt cimdus, aizvedīšu Tomu uz skolu un iegriezīšos veikalā. Jācer, ka viņš nebūs aizmirsis dienasgrāmatu. Turklāt es vakar vakarā to parakstīju!

      Viņa iemet acis atpakaļskata spogulī, lūkodamās pēc dēla, tad palūkojas pulkstenī. Pasignalizē, uzsauc: Tom, Tom! Ko tu tur dari? Mēs nokavēsim.

      Viņa pamana, ka viņš saplūcis sniegpulkstenītes. Viņa plaukstā ir vesels pušķītis balto zvaniņu. Arī Adrians mēdz tā darīt, viņš nesteidzīgi uzlasa akmeņozolu zariņus un pļavas puķes, lai pēc tam tās saudzīgi noliktu uz dārza galda.

      Toms nāk, Stiprinieka, Dukša un Saldumiņa pavadīts. Viņš nomet skolas somu uz sēdekļa, ierāpjas kabīnē un klusēdams pasniedz viņai sniegpulkstenīšu pušķīti. Tad aizcērt durvis.

      – Ja gribi, svētdien es tev nomazgāšu automašīnu.

      – Vai tev vajag kabatas naudu?

      – Tā ir briesmīgi netīra.

      Kravas auto sāk kustēties un līgodamies izbrauc pa vārtiem. Ceļš ir pilns ar pamatīgām bedrēm. Stella groza stūri, lai no tām izvairītos. Piekari nekādā gadījumā nedrīkst sabojāt, man jau tāpat gandrīz nepietiek naudas līdz mēneša beigām. Toms noslauka lūpas, izvelk mutes harmonikas un sāk spēlēt kaut ko žēlabainu.

      Viņi pabrauc garām Žorža un Suzonas mājai. Ceļa malā stāv sarkanais Kangoo ar suņa galvas uzlīmi uz sāniem. Vējstikls pārsegts ar biezu kartonu. Žoržs ir nošķūrējis sniegu un, atbalstījies uz lāpstas, gaida viņus pie vārtiem.

      Stella nolaiž logu.

      – Nevajadzēja, Žorž! Es pati būtu to izdarījusi…

      – Vai redzēji, cik ir pulkstenis? Pasteidzies! Jūs nokavēsiet… un tu, murmuli, nes man tikai labas atzīmes!

      Toms izliekas to nedzirdam. Cieši piespiedis harmonikas pie lūpām un skatīdamies taisni uz priekšu, viņš nospēlē dažus pirmos Hey Jude akordus. Stella uzmet viņam iznīcinošu skatienu.

      – Labi! – Toms izmet, neatraudamies no harmonikām.

      Stella aizver logu.

      – Tu varētu izturēties sirsnīgāk. Vai tu gribi pats šķūrēt sniegu? Atļaušos aizrādīt, ka viņš mums ir ietaupījis vismaz pusstundu laika.

      – Es neesmu nekāds murmulis… un viņš nav mans tēvs!

      Kurtuā uzņēmuma pēdējā stāvā kā ērgļa ligzda atrodas Žilī kabinets. Milzīgs, stiklots kabinets, kas līdzinās dispečeru tornim. No tā paveras skats uz celiņiem, kas pielūžņoti ar automašīnu virsbūvēm, traktoriem, dažāda lieluma metāla sijām, sarūsējušām metāla plāksnēm, vecām pannām, saliektām caurulēm, mājsaimniecības ierīcēm. Žilī runā klusi, ar plecu turēdama telefonu piespiestu pie auss. Viņa kaut ko iekricelē savā piezīmju grāmatiņā, atzīmē kādu skaitli, kaut ko saskaita, pamāj ar galvu, ar plaukstas malu pārvelk sev pār kaklu, liekot manīt, ka viņai šī lieta jau ir apnikusi, un no jauna atsāk skribelēt, laiku pa laikam uzmetot acis apsardzes sistēmas ekrāniem. Būvlaukuma teritorija tiek uzmanīta visu diennakti. Vadības pults ļauj gan aplūkot kopainu, gan pamanīt kādu slepenu kustību, aizdomīgu apspriešanos vai neuzkrītošu naudas zīmju nodošanu.

      Stella parāda viņai savus jaunos cimdus un uzsit ar tiem pa rakstāmgaldu. Tie noplīkšķ jautri kā pātaga. Žilī paceļ īkšķi, labs pirkums. Ar atlaidi, Stella paskaidro. Žilī klusi aplaudē un atsāk sarunu.

      Viņai mugurā ir kokvilnas džemperis, kuru Stella pagājušajā ceturtdienā pabeidza apstrādāt savā tekstilmozaīkas darbnīcā. Liels, gaiši pelēks kokvilnas džemperis ar daudzkrāsainiem burtiem, kas veido uzrakstu I am a candy girl un ir uzšūti uz koši sarkanas sirds. Visas meitenes bija ieradušās, lai papriecātos par zīdpapīrā ietīto Žilī pirmo tekstilmozaīkas darinājumu no filca gabaliņiem, velveta, vilnas piciņām un dzijas. Sākumā Žilī bija šaubījusies, vai to vispār vilkt mugurā. Tad viņa bija noņēmusi brilles, pārvilkusi džemperi pāri galvai. Visas bija aplaudējušas un saukušas: bravo, Žilī. Visas bija izlikušās, ka arī grib saņemt tādu dāvanu svētkos. Vai nav drusku par šauru, Žilī bija noprasījusi, pārvilkdama džemperi pār krūtīm. Metrs sešdesmit divi, septiņdesmit kilogrami, biezi, cirtaini, brūni mati, sarkani vaigi, mīļi uzrauts deguns kā pekinietim. Nē taču, viņas sauca. Un jūs domājat, ka puišiem tas patiks? Žilī trīsdesmit četru gadu vecumā tā arī vēl nav atradusi sev vīrieti. Viņas bija smējušās: protams, protams, viņiem prātā nāks visādas domas! Viņiem vajadzīgas nevis domas, bet drosme, Žilī bija nopūtusies.

      – Par tādu naudu neviens neko tādu neņems! Jūs to ļoti labi zināt. Esiet taču saprātīgs…

      Žilī aizliek roku priekšā klausulei un uzrunā Stellu:

      – Tikai nekur nepazūdi, mums piedāvā izvākt lielu lūžņu krājumu… mežā, lūžņu kaudzē, ir atrasti milzīgi vara katli. Tie ir bijuši domāti vecajai Renjē šokolādes fabrikai, cik var noprast, tad katli ir izmesti kopā ar visu dokumentāciju. Pirms desmit gadiem. Protams, zellis, kurš tos tur noglabājis un nogaidījis, lai vēlāk varētu pārdot, tā arī nav atgriezies. Par tiem var dabūt vismaz trīsdesmit tūkstošus eiro. Es patlaban runāju ar tā meža īpašnieku. Viņš ir novērtējis katlu svaru tikai aptuveni. Viņš grib dabūt skaidru naudu, lai labums būtu gan mums, gan viņam. Tieši