Muchachas. Viss meiteņu rokās. Katrīna Pankola

ūdens krāns. Putekļu slauķis. Sālstrauks. Es vairs nezinu, ko iesākt. Un vēl… man uznāk baiļu lēkmes. Es nespēju paelpot, man aizžņaudzas rīkle, es smoku. Man ir bail noslīkt.

      – Tas ir normāli, manu skaistulīt, tu šobrīd maini ādu, tu kļūsti neatkarīga. Tas atstāj zināmu iespaidu.

      Junioram ir taisnība.

      Bet kā lai kļūst par uzlecošu zvaigzni augstās modes pasaulē?

      Man ir vajadzīgas kāpnes.

      Viņai savā Ņujorkas birojā ir garlaicīgi. Viņai maksā labi, patiešām labi, un tomēr viņa žāvājas. Visi apgalvo, ka savā vecumā viņa ir sasniegusi vairāk nekā varētu cerēt.

      Viņa pati domā, ka tas ir bezcerīgi.

      Lai paturētu viņu sev līdzās, Frenks bija viņai piedāvājis divreiz gadā veidot “kapsulas kolekciju”. Četrus viņas veidotus tērpu modeļus, kas tiks parādīti visas pasaules preses pārstāvjiem. Četrus īpaši izceltus modeļus. Piecpadsmit dienu laikā šie modeļi bija jau bija nozuduši no visiem veikaliem. Vakarkleita, mētelis, bikškostīms, bikses ar paaugstinātu jostas daļu.

      – Tātad tu turpināsi tos ražot? Lai palielinātu pārdošanas apjomus? – reibdama priekā, viņa bija noprasījusi Frenkam.

      – Nē, dārgā, tā ir kapsulas kolekcija, un, kā jau liecina tās nosaukums, runa ir par īpašiem modeļiem, kas tiek ražoti ierobežotā skaitā un tiek izpirkti vienā rāvienā… ja tie gūst panākumus. Kapsulas modelis ir domāts klientu vēlmju apmierināšanai, nevis tirdzniecībai visa gada garumā. Sievietes to ierauga, iekāro un nopērk, jo zina, ka nākamajā dienā tā tur vairs nebūs. H&M dara tāpat, tev taču vajadzētu to zināt.

      Viņš bija pavicinājis roku, it kā sacītu: nieki, tie ir tīrie nieki, tāds ir mūsu liktenis, āmen.

      Šis žests Hortenzei nebija iepaticies.

      – Tu zini, ka man ir talants, un tomēr tu man nepalīdzi.

      – Tev ir talants, un es tevi izmantoju, cik spēdams. Tu dari to, ko pati gribēji, Hortenze. Ko vēl tev vajag?

      – Lai tu man palīdzētu nodibināt pašai savu, īstu modes namu. Tev tas ir tīrais nieks. Un tavai grupai tāpat.

      – Lai es kļūstu par tavu baņķieri?

      Viņa apsēdās uz galda malas un ieskatījās viņam tieši acīs.

      – Jā.

      – Un ko es par to saņemšu?

      – Manu milzīgo talantu. Un daļu no biznesa. Taču mums par to vēl jāapspriežas.

      – Un tas ir viss?

      – Vienu pakalpojumu es tev jau esmu izdarījusi.

      – Nevajag sevi maldināt, Hortenze, tādu kā tu Ņujorkā, Parīzē, Londonā un citur ir simtiem. Talantīgi puiši un meitenes, kuri vēlas gūt panākumus. Man atliek tikai uzsvilpt…

      – Bet es taču neesmu tāda kā citas. Otras tādas pasaulē nav.

      – Tu man neatbildēji… Kas man par to būs?

      – Uz tādu jautājumu es negribu atbildēt.

      – Nu… tad arī neko neprasi.

      Viņš no jauna iebāza degunu mapē, lai liktu manīt, ka pieņemšana ir beigusies.

      – Tātad, lai gūtu panākumus, man kaut kas ir jāizdara? – viņa noprasīja, paberzēdama rokassprādzes pa labās plaukstas locītavu. Kaut arī tās bija tikai rokassprādzes, mājiens bija pietiekami skaidrs.

      – Nu gan tu jau kļūsti vulgāra…

      – Es runāju vulgāri, toties tā nedomāju, un ar to mēs abi arī atšķiramies.

      – Tā nav vienīgā atšķirība: es esmu vajadzīgs tev, nevis otrādi!

      – Es gan neesmu tik pārliecināta… Padomāsim. Viss, ko esmu radījusi, tiek izķerts kā tikko ceptas maizītes. Esmu lasījusi tirdzniecības apjomu atskaites, Frenk, un tu vari man nestāstīt pasakas.

      Viņš satrūcies uzlūkoja Hortenzi. Tad pārvaicāja:

      – Tu esi lasījusi tirdzniecības apjomu atskaites? Kurš tev tās iedeva?

      – Es tās izlasīju un sapratu, kas tur rakstīts. Tev vispār vajadzētu turēt muti ciet. Pateicoties man, jūs esat nopelnījuši labu naudu. Es par saviem modeļiem neesmu dabūjusi ne grasi! Nevienu grasi! Es jums esmu vajadzīga, jūs esat veca grupa, kam sāk pietrūkt elpas, es esmu jauns talants, man ir daudz ideju, un es strādāju, nežēlodama sevi. Un kāds man no tā ir bijis labums? Nekāds. Man vienreiz pietiek.

      – Es tevi izsaucu uz Ņujorku. Es tevi pieņēmu darbā. Par ļoti labu algu.

      – Tāpēc, ka tu mani pamanīji, turklāt tā bija nevis tava, bet gan grupas nauda.

      – Es pret tevi esmu izturējies kā pret karalieni. Es tev esmu parādījis pilsētu, visur izvadājis. Tu man ne reizi neesi pateikusies!

      – Un par ko man vajadzētu tev pateikties? Ņujorka modes ziņā nav nekāds pasaules centrs. Parīze un Londona ir tūkstoškārt interesantākas, un tu to ļoti labi zini. Paliekot šeit, es neko neiegūšu. Tikai tad, ja tu nesāksi mani atbalstīt, palīdzēt, finansēt… jo citādi…

      – Jo citādi?

      – Es aiziešu. Un tie nav tukši draudi. Es vairs negribu te pelēt. Beigsies ar to, ka man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Es esmu daudz vairāk vērta.

      Viņš sāka spēlēties ar mapes vāku, atlocīja stūri, nogludināja, pārvilka tam ar nagu. Viņš svārstījās. Hortenze zināja, par ko viņš domā. Izsviest viņu ārā vai vēl mazliet pagaidīt? Man steidzīgi jāpabeidz divas kolekcijas. Šai meičai ir milzīgs talants, taču arī pamatīga godkāre. Un grupai nav tik daudz naudas.

      Kādu dienu es būšu spiests ļaut viņai aiziet.

      Viņa skatiens liecināja, ka viņš ir sakauts.

      Viņa negribēja tikt izmesta pa durvīm. Viņa spētu pārdzīvot neveiksmi, taču ne pazemojumu.

      – Es tev palīdzēšu, – viņa piebilda, – es aiziešu pati.

      – Tu to nožēlosi!

      – Gluži pretēji, tas būs solis pretī panākumiem. Es raugos nākotnē. Bez tevis man veiksies labāk.

      – Ar tevi būs cauri! Tu vēl lūgsies, lai ņemu tevi atpakaļ. Bet tad jau es par tavu lietišķo biogrāfiju nelikšos ne zinis!

      Viņa izgāja no kabineta, aizcirzdama durvis.

      Pārāk satriekta, lai spētu skaidri domāt.

      Kafija ir gandrīz auksta. Viņa paceļ roku, lai pasūtītu citu. Tas maksās veselu bagātību, taču viņu tas neuztrauc. Vispirms atkal jāatgūst labs noskaņojums.

      – Neuztraucies, – Juniors saka. – Tavi darbi ir brīnišķīgi, tu esi apdāvināta, Hortenze, ļoti apdāvināta, tu noteikti atradīsi citu darbu.

      – Jā, bet kad? Kad? Turklāt šobrīd valda krīze… Vai tu pazīsti daudz sponsoru, kas būtu ar mieru mani atbalstīt?

      – Tev nav tiesību par to šaubīties. Ik vakaru pirms iemigšanas domās iztēlojies savu pirmo modes skati. Liec defilēt savām modelēm, izvēlies skaņu ierakstus pavadījumam, atbildi uz žurnālistu jautājumiem, domās noskaties to visu kā filmu, un tu redzēsi, ka tavs sapnis piepildīsies… Tu gūsi milzīgus panākumus.

      Hortenzei patiešām gribējās viņam noticēt.

      – Nezaudē pārliecību!

      – Agrāk tas man nemaz nebija jāsaka…

      – Tu