Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

guļamistabai. Es izmantoju Palērojālā iegādātu gleznu, un mākslinieks dievojās, ka attēlojums ir precīzs. Pie griestiem karājas apzeltīts kandelabrs, un karaļa tapešu ražotājs, vārdā Revejons, pārdeva mums tapetes ar sārtiem ziediņiem. Kamēr Roza pēta priekšmetus, es vēroju viņas seju. – Lieliski, – viņa beidzot noteic un riņķo ap karalienes figūru gluži kā plēsoņa. – Esat izvēlējusies pareizo toni viņas acīm.

      – Paldies, – es saku, bet viņa neklausās.

      – Kas tad tas? – Viņa rāda uz krēslu, kurā sēž karalienes pirmā kompanjone. – Krēslam jābūt bez roku balstiem. Tādi atļauti vien karaļa un karalienes krēsliem. Pat karaļa brālim nav šādas privilēģijas! – Roza šausmās lūkojas uz mani. – Tie jānomaina. Un tagad es gribu redzēt arī pārējās karaliskās figūras, – viņa paziņo.

      Mēs ejam no zāles uz zāli, un es esmu spiesta sūtīt pēc tintes un papīra, lai pierakstītu visas mūsu kļūdas. Un tādu ir daudz. Ģimenes pusdienu ainā karalim jāsēž pa labi no karalienes, nevis pa kreisi. Un Viņas Majestāte vairs nevalkājot baltas šemizkleitas un augstas parūkas.

      – Viņai ir trīsdesmit trīs gadi, – Roza atgādina, – tādēļ viņa ir atgriezusies pie franču tērpiem.

      – Bet viņai tie ārkārtīgi nepatika! Visas parīzietes ir pārņēmušas viņas šemizkleitu stilu.

      – Ja viņa vēl kaut reizi uzdrošināsies uzvilkt tērpu, kuru pati ieviesusi, – Roza atbild, – avīzes tūdaļ rakstīs, ka viņa diskreditē savu augsto sabiedrisko stāvokli.

      Nu mums vajadzēs pārmeklēt noliktavu, lai atrastu franču tērpus, ko pirms daudziem gadiem iegādājāmies “Lielajā mogolā”. Roza norāda arī uz citām kļūdām. Es pierakstu visu, kas labojams, jo neprecizitātes nedrīkstu pieļaut. Lai gan Rozas augstprātīgais tonis kaitina, man jābūt pateicīgai par padomu. Publika uz mūsu salonu nāk, lai redzētu karalisko ģimeni tādu, kāda tā ir, un visam jābūt kārtībā. Īpaši gadījumā, ja salonu apmeklē Viņu Majestātes.

      Kad mēs beidzot nonākam darbnīcā, es nervozēju. Esmu mērījusi Hābsburgu imperatoru un draudzīgi tērzējusi ar Bendžaminu Franklinu, bet tagad jūtu savādu satraukumu. Taču karalienes nejaukā tirgone beidzot ir apklususi. Viņas dāmas vēro, kamēr es ar bīdmēru noņemu vairāk nekā simtu mēru, piemēram, no zoda gala līdz vaigu kaulu augstākajai vietai, no uzacu galiem līdz glītajām ausīm. Pabeigusi to, es sāku veidot viņas sejas māla modeli. Tiešām brīnums, kā es spēju vien palūkoties uz cilvēku un pat bez mērīšanas zināt, cik platai jābūt pierei un cik garam degunam.

      Pēcpusdienai ejot, Roza sāk uzdot jautājumus. Viņa grib zināt, kā esmu apguvusi vaska figūru taisīšanu, un es izstāstu, ka biju sava tēvoča mācekle jau kopš brīža, kad iemācījos runāt.

      – Tad jau mēs nemaz tik ļoti neatšķiramies, – Roza secina. – Es jaunībā biju mācekle pie modistes “Galantā” un pēc tam kļuvu par līdzīpašnieci. Tagad man pieder “Lielais mogols”. Bez līdzīpašniekiem. – Viņa lepojas ar sasniegto, un pelnīti. Sievietes reti gūst panākumus bez vīriešu atbalsta. Pat man palīdzēja tēvocis. – Vai jūs zinājāt, ka es izteicu priekšlikumu par pandorām?

      Tās ir lellītes, kam mugurā mūžam mainīgajam karalienes stilam atbilstoši tērpi un ko pārdod ikvienā veikalā no Parīzes līdz Londonai.

      – Nē, – es atzīstos.

      Roza svarīgi pamāj ar galvu.

      – Tās padarīja slavenu viņas tēlu. Pat Amerikā pazīst viņas seju.

      Mana modele pļāpā par diviem, jo ir spiesta sēdēt nekustīgi, kamēr es veidoju figūru. Kad māte atnes paplāti ar siltiem dzērieniem, Roza mēģina iesaistīt viņu sarunā, taču manai mātei franču valoda nepadodas, jo mēs ģimenē lietojam vācu valodu.

      – Cik ilgi jūsu māte jau dzīvo Francijā? – Roza jautā.

      – Gandrīz trīs gadus. – Tad es kā aizstāvēdamās piebilstu: – Saprot viņa vairāk, nekā spēj pateikt.

      – Karaliene te dzīvo jau divdesmit gadus un franciski runā izcili.

      – Viņai droši vien ir lieliski skolotāji.

      – Jūs labi iejustos galmā. – Roza pasmaida. – Karalienei patīk veiklas mēles.

      – Un karalim?

      Rozas seja iegūst skarbāku izteiksmi.

      – Viņam patīk vīri, kas ceļ. Ja Dievs rīkotos pēc viņa prāta, mūsu karalis pavadītu savu dzīvi būvlaukumā, nevis pilī.

      Šo stāstu esmu jau dzirdējusi, tādēļ nebrīnos. Tad es pievēršu viņas uzmanību Franklina figūrai.

      – Vai tādēļ Viņa Majestātei nepatīk šis kungs?

      Kad Roza paliecas uz priekšu, es nospriežu, ka tūdaļ dzirdēšu kaut ko sensacionālu.

      – Nē, – viņa atzīst. – Tā bija skaudība. – Es mitējos strādāt un klausos. – Vai atceraties notikumus pirms trīsarpus gadiem, kad Franklins bija šeit un viņa seju varēja redzēt itin visur?

      – Protams. – Tabakdozes, kaklarotas, spieķi, pogas. – Viņa attēls tiešām rotāja visdažādākos priekšmetus. Grāfiene Diāna pat vēlējās sev frizūru? la Franklin.

      – Uzzinājis, kā Parīze dievina Franklinu, karalis sabēdājās un Ziemassvētkos galminiekam, kurš sevišķi bija slavējis šo amerikāni, uzdāvināja kaut ko ļoti īpašu. – Roza uz mirkli apklust, lai atstātu lielāku iespaidu. – Tas bija naktspods ar Franklina attēlu pašā dibenā!

      Cīnoties ar smiekliem un šausmām vienlaikus, es noelšos.

      – Ir taču daudz vīru, kas ir populārāki par karali.

      – Vīru, kas ģērbjas lina uzvalkos un kažokādas cepurēs? Es atkal pievēršos skulptūrai un uz brīdi iegrimstu domās.

      – Karalim nepatika viņa necilais tērps vai sasniegumi?

      – Abi, – Roza attrauc, un es neturpinu izvaicāšanu, bet iztēlojos, kā Roza vai plīst no baumām, kas viņai tiek čukstētas ausī ikvienas uzlaikošanas gaitā. Atkal iestājas klusums, un pēc tam Roza izrīko savas kalpotājas izkravāt grozus un izklāt atnestās mantas uz otra galda. Vērojot, kā tiek atlocīta viņas kleita, Roza bungo ar pirkstiem. – Ko jūs darāt, lai pasargātu rokas no māla? – viņa pēkšņi vaicā. – Tās taču kļūst briesmīgi sausas, vai ne?

      – Man ir īpašs losjons.

      – Karalienei uz Versaļu katru dienu piegādā jaunu losjonu. Tos, kuri viņai iepatikušies, viņa glabā savā kumodē.

      – Viņai ir lāde tikai losjoniem vien?

      – Pilī it visam ir lakotas lādes! Dažām ir slepenas atsperes, kas atsprāgst vaļā, un tad var apskatīt saujām dārglietu. Es esmu redzējusi visus karalienes labākos juvelierizstrādājumus.

      Lai arī zinu, ka nevajadzētu, es tomēr pajautāju: – Taču Bemera kaklarotu nepieņēma? – Tieši tā bija izraisījusi skaļo skandālu. Nepilnu trīs tūkstošu karātu briljanti no karaļa juvelieru Karla Bemera un Pola Basanža darbnīcas.

      – Tā kaklarota, – Roza nicīgā tonī atbild, – bija paredzēta di Barī. Karaliene nemūžam nepieskarsies kaut kam tādam, kas domāts vīra vectēva padauzai. Mesjē Bemers lūdzās, lai viņa pieņem rotu pēc karaļa nāves, kad di Barī tika patriekta.

      – Un karaliene atteicās? – Es nezinu, vai spētu atteikties no dārglietām vairāk nekā miljona livru vērtībā, kaut