Madame Tiso. Slavas cena. Mišela Morena

grāfs – karaļa Luija XVI brālis

      Maksimiljēns Robespjērs – jurists no Arasas, revolucionārs

      Žans Žaks Ruso – filozofs un rakstnieks

      marķīzs de Sads – noziedznieks un rakstnieks

      Anrī Šarls – izgudrotājs, gaisa balonu izmēģinātājs, izstāžu organizētājs

      Žaks Šarls – matemātiķis, izgudrotājs, gaisa balonu izmēģinātājs

      princese Marija Terēze – karaļa Luija XVI un Marijas Antuanetes meita

      Autores piezīme

      Ir tūkstoš septiņsimt astoņdesmit astotais gads, un karalienes Marijas Antuanetes popularitāte strauji krītas. Karaļvalsts iedzīvotāji cieš badu, ko izraisījuši nepieredzēti laika apstākļi un neraža. Francijai nekas cits neatliek – jāmeklē citu valstu palīdzība. Tiek piedzīvota aukstākā ziema daudzu gadu desmitu laikā. Ja steidzīgi netiks sagādāta pārtika, tūkstošiem cilvēku ies bojā.

      Citāti daudzu nodaļu sākumā ņemti no skandālu lapām, avīzēm un laikabiedru teiktajām runām, bet par personāžiem izvēlēti reāli cilvēki, kas dzīvojuši – un itin bieži arī miruši – Franču revolūcijas gaitā. Lielākā daļa notikumu, kas aprakstīti šajā romānā, ir reāli vēsturiski.

      Prologs

LONDONA, 1812

      Kad viņa ienāk pa manas izstādes durvīm, viss it kā pazūd – lietus bungošana pa loga rūti, vaska figūras, klienti, pat bērni. Šo sievieti es neesmu redzējusi divdesmit vienu gadu. Es tūdaļ atkāpjos un prātoju, vai esmu uzbūrusi viņu no savas pagātnes.

      – Kas noticis? – Anrī vaicā. Viņš ir pamanījis, ka es ieplešu acis, un sekojis manam skatienam. Tā ir aptuveni sešdesmit gadus veca sieviete, taču kaut kas, varbūt apģērbs, gaita, francūzietes vaibsti, izceļ viņu citu vidū. – Vai tu viņu pazīsti?

      – Īsti… nezinu, – es atbildu, taču tie ir meli. Pat pēc tik daudziem gadiem es neesmu aizmirsusi šīs rokas. Tās veidoja karalienes likteni un sadusmoja tautu. Jau nākamajā brīdī es atsaucu atmiņā dienas, ko pavadīju Versaļā, un šķiet, ka viss noticis vien vakar. Es it kā nevis stāvu savā Londonas izstādē, bet atrodos lielajā, spoguļotajā zālē un vēroju galminiekus zīda kilotos un briljantu egretēs. Es saožu jasmīnu no karalienes privātajiem dārziem un dzirdu smieklus karaļa istabās.

      – Kas viņa ir? – Anrī jautā.

      Šoreiz es nočukstu: – Manuprāt, tā ir Roza Bertēna.

      Anrī izbrīnīts lūkojas uz mani.

      – Marijas Antuanetes šuvēja?

      Es pamāju ar galvu.

      – Jā.

      Sieviete šķērso telpu, un tikai brīdī, kad viņa nostājas mūsu priekšā, es jūtos pārliecināta, ka viņu pazīstu. Viņa ģērbusies kažokādas apmetnī, kādu iecienījušas daudz jaunākas dāmas, un spalva pie cepures ir neparastā zilā tonī. Ārā pie karietes viņu gaida jauneklis. Garāmgājēji nodomās, ka tas ir viņas dēls, taču tie, kas pazīst šo sievieti, noteikti uzminēs patiesību.

      – Vai atceraties mani, Marij? – viņa jautā.

      Vilcinādamās es mirkli ļauju mums abām gremdēties pagātnē. Tad atbildu: – Jūs taču zināt, ka jūsu seju, Roza, es nemūžam neaizmirsīšu!

      – Mon Dieu. Jūs vispār neesat mainījusies! Jūsu balss, jūsu acis… – Viņa paraugās uz manu melno kokvilnas tērpu.

      – Jūsu stila izjūta.

      – Un jūsu neticamā pretenciozitāte.

      Roza dobji iesmejas.

      – Kā, lūdzu? Vai jūs domājāt, ka es to zaudēšu līdz ar pievilcību?

      Es pasmaidu, jo Roza nekad nav bijusi skaistule.

      – Un šis…

      – Anrī Šarls.

      – Anrī, – Roza kaismīgi atkārto. Varbūt viņa atceras abu pirmo satikšanos Vaska figūru salonā. – Vai Marija ir jums stāstījusi, kā viņai izdevās pārdzīvot revolūciju pēc tam, kad mēs ar jums aizbraucām? Es divdesmit gadus esmu gaidījusi brīdi, kad varēšu to uzzināt…

      Man paātrinās elpa, un krūtīs žņaudz. “Kurš gan gribētu to visu atcerēties? Mēs esam Londonā, tālu prom no Versaļas.” Es palūkojos uz Anrī, kurš godīgi nosaka:

      – Šaubos, vai kāds ir dzirdējis kaut pusi no šī stāsta, kundze.

      Pirmā nodaļa

PARĪZE1788. GADA 12. DECEMBRIS

      Lai gan ir decembra vidus un katrs ar veselo saprātu apveltīts cilvēks spiežas tuvāk ugunij, vairāk nekā divi duči sieviešu pulcējas Rozas Bertēnas veikalā “Lielais mogols”. Viņas sildās pie glītām bronzas lampām, bet es iekšā neeju. Šīs sievietes nēsā augstas, pūderētas parūkas un sermuļādas apmetņus, bet es varu atļauties vien lentes un vilnu. Tā nu es gaidu uz ielas, kamēr viņas iepērkas mūsu karalienes iemīļotajā veikalā, un vēroju, kā viena meitene paņem koši sārtu cepuri. Tā ir par bālu viņas ādai, taču viņas māte pamāj ar galvu un Roza Bertēna dedzīgi sasit plaukstas. Kad ieraudzīs mani, viņa vairs nebūs tik dedzīga, jo es šurp nāku ik mēnesi – jau gadu – ar vienu un to pašu lūgumu. Bet šoreiz es esmu pārliecināta, ka Roza piekritīs, jo es grasos viņai piedāvāt kaut ko tādu, kas pieder tikai valdniekiem un slepkavām. Pat grūti saprast, kādēļ agrāk es par to neiedomājos.

      Es mīņājos uz slidenajiem Svētā Onorē ielas bruģakmeņiem. Aukstajā rīta gaisā mana elpa veido baltu miglas mākonīti. Šī ir bargākā ziema, kādu vien spēju atcerēties, turklāt tā sekoja neražas vasarai. Tūkstošiem parīziešu mirs – no aukstuma vai no bada. Karalis un karaliene dāvāja pilsētai tik daudz malkas, cik varēja atlicināt no Versaļas krājumiem, un cilvēki pateicībā uzbūvēja sniega obelisku – tas ir vienīgais piemineklis, ko viņi var atļauties. Es palūkojos prom pa ielu, lai ieraudzītu zivju tirgotājus ar ratiņiem, bet arī viņi aizbēguši no aukstuma un atstājuši aiz sevis vien jūras smārdu.

      Kad pēdējā kliente iziet no “Lielā mogola”, es steidzos iekšā, nopurinu lietus lāses no sava apmetņa un ieelpoju silto kanēļa smaržu, kas plūst no kamīna puses. Kā vienmēr es apbrīnoju visu, ko Roza Bertēna izdarījusi šajā nelielajā vietā. Plati, apzeltīti spoguļi rada iespaidu, ka veikals ir krietni lielāks nekā patiesībā, un sveces apmirdz eļļas gleznas un nelielus izšūtus dīvānus. Tā vien šķiet, ka esmu ienākusi grāfienes salonā; mēs šādu efektu cenšamies panākt arī mana tēvoča muzejā. Intīmas telpas, kurās muižniecības pārstāvji nejutīsies neveikli. Kaut arī es nekad nevarēšu atļauties cepurītes, kas atrodas šajos plauktos, un kur nu vēl sarkanrīklītes olu zila vai ābolu zaļa zīda tērpus, es šurp nāku, lai nopētītu jaunos modeļus un vēlāk varētu tos atdarināt. Galu galā tas ir mūsu izstādes lielākais valdzinājums – nabadzīgas sievietes, kas nevar tikt līdz Versaļai, var apskatīt no vaska taisītu karalisko ģimeni modernos apģērbos.

      – Kundze? – es bilstu, kad esmu aiztaisījusi durvis.

      Roza Bertēna pagriežas, un spalgā tonī izteiktais sveiciens pierāda, ka viņa gaida vēl kādu sermuļādas īpašnieci. Kad no ēnām iznāku es savā vilnas apmetnī, viņas balss mainās.

      – Grosholcas jaunkundze, – viņa vīlusies novelk. – Atbildi es jums devu jau pirms mēneša. – Viņa sakrusto rokas uz krūtīm.