Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

piepeši sajutās nedroša, izsista no sliedēm. – Piedodiet. Es kļūdījos.

      Lemberta kungs piegāja pie naktsgaldiņa un aizkūpināja cigareti. – Tu domā, ka gribu nodarīt tev pāri vai iegrūst nepatikšanās?

      – Jūs uzdodat daudz jautājumu.

      Lemberta kungs pasmaidīja. – Man ir garlaicīgi. Tas taču nav noziegums, vai ne?

      Viņa papurināja galvu.

      – Tā, – viņš apsēdās uz gultas malas, – tu man atbildēsi vai nē?

      – Agrāk es strādāju pie kādas ģimenes Bruklinā. Vīrs bija profesors. Viņš risināja uzdevumus augām dienām savā kabinetā un dažreiz atstāja pa kādai mīklai uz tāfeles.

      – Kāda veida mīklas?

      – Es īsti nezinu, kā jūs tās saucat. Skaitļu mīklas. Tām ir kombinācijas un modeļi. Daži skaitļi jau bija uzrakstīti, un es mēģināju aizpildīt tukšās vietas.

      – Kāpēc viņš domāja, ka kalpone to spēj? Man arī ir bijuši kalpotāji, un vari man ticēt, ka vairums no viņiem tik tikko spēja saskaitīt sīknaudu.

      – Ak nē, ser! Es tās nerisināju uz tāfeles, – Eva viņu izlaboja. – Es to darīju prātā. Redziet, kādu dienu es nejauši kaut ko nodzēsu tīrot. Noslaucīju problēmu, pie kuras viņš strādāja. Tikai tobrīd es to nezināju. Viņa sieva kļuva nikna. Tomēr es atkal spēju to uzrakstīt no jauna, tieši tāpat. Tādēļ es saglabāju savu darbu. Taču viņš to nekad neuzzināja. Tas palika starp viņa sievu un mani.

      – Tiešām? – Lemberta kungs ieinteresējās. – Vai tu to vēl atceries?

      – Nu… varbūt.

      Piegājis pie rakstāmgalda, viņš pasniedza Evai pildspalvu un papīru. – Nu tad aiziet.

      Eva sarauca pieri un koncentrējās. Tad viņa sāka rakstīt, pārklājot visu lapu.

      Lemberta kungs to uzlūkoja. – Kā tu varēji atcerēties tik sarežģītu vienādojumu? Vai tu esi studējusi matemātiku?

      – Man nav jāatceras vienādojums, ser. Es to redzu. Tas ir kā attēls manās smadzenēs. Man atliek tikai ieskatīties, un tad es varu pierakstīt to, ko redzu.

      Viņš kādu brīdi padomāja, cenzdamies to aptvert. Tad pajautāja: – Kāpēc tu aizgāji?

      – Kā, lūdzu?

      – Kāpēc tu pie viņiem nestrādā arī tagad?

      – Viņi pārcēlās. Atgriezās Austrijā. Taču viņa sieva, nu, es viņai tik un tā īpaši nepatiku.

      – Domāju gan, ka nē. Nu, – viņš ievilka dūmu, sakrustodams kājas, – vai tas nav noderīgs talants?

      – Tikai ne meitenei, ser.

      – Un kā tu atrisināji mīklas, kuras viņš atstāja uz tāfeles?

      Eva apdomājās. – Domāju, ka man labi veicās, ser. Dažreiz es tās atrisināju pirms viņa.

      Lemberta kungs atkal norādīja uz kārtīm uz galda. – Kuru tu tagad izspēlētu?

      Eva juta, kā viņas sirds iepukstas straujāk. Viņa norādīja uz kreici. – Šo, ser.

      – Labi. Un pēc tam?

      – Tad es pārvietotu devītnieku uz šejieni.

      – Kāpēc?

      – Tā ir lielākā no atlikušajām kārtīm.

      – Kā tu to zini?

      Viņai tas likās acīmredzami. – Nu, spriežot pēc tā, kas atrodas uz galda. Te ir tikai piecdesmit divas kārtis. Vai tad nav pareizi?

      – Cik ilgi tu te biji?

      – Neilgi, ser.

      – Vai tu kaut kam pieskāries?

      Eva papurināja galvu.

      – Taču tu redzi, cik daudzas kārtis ir izspēlētas un cik palikušas, lai arī nepārzini šo spēli?

      Viņa pamāja.

      – Nu labi, paskatīsimies… – Pārgājis pāri istabai, viņš apsēdās un sāka apvērst kārtis. Kad Lemberta kungs bija apvērsis tās visas, viņš pacēla galvu un pasmaidīja. – Izskatās, ka tev bijusi taisnība. Taču tu nespēlē kārtis.

      – Nē, ser. Mans tēvocis spēlēja kārtis, taču tad pazaudēja lielu naudu, kas nepiederēja viņam. Pēc tam mūsu mājā kārtis tika aizliegtas.

      – Nu, tā gadās. Taču tu nespēlē?

      – Jūs man to jau jautājāt.

      – Jā, es jau jautāju. – Atbalstījies pret galdu, viņš sakrustoja rokas uz krūtīm. – Tev piemīt interesantas spējas.

      Pagāja kāda minūte.

      Lemberta kungs piešķieba galvu uz sāniem. Bija grūti noteikt, vai viņš smaida vai nē. Viņa lūpas savilkās, taču acīs nebija siltuma.

      – Vai jūs esat komunists? – Eva beidzot izgrūda, vairs nespēdama paciest klusumu.

      – Kāpēc? Vai tu esi?

      – Es? Es neticu nekam.

      – Nu, tātad mēs esam divi tādi.

      Tas nebija gluži tas, ko Eva bija domājusi.

      – Vai jūs… Tas ir, – viņa jutās gandrīz vai pārāk samulsusi, lai jautātu, – vai tiesa, ka jums pieder tituls, ser?

      Viņš saviebās. – Kur tu to dzirdēji?

      – Man stāstīja draudzene. Viņa teica, ka Anglijā jūs esot lords Lemberts, taču jums nepatīkot lietot titulu.

      – Viņai ir taisnība. Man labāk patīk Lemberta kungs. Turklāt, starp mums runājot, man nav līdzekļu, lai uzturētu titulu. – Viņš pasmaidīja. – Pēdējā laikā es prātoju, vai nevajadzētu mainīt vārdu uz Mutona kungu… kā tu domā?

      Eva apspieda smieklus.

      – Ja cilvēkam ir pseidonīms, tam vajadzētu būt jautram.

      – Bet kāpēc jums vajadzīgs pseidonīms?

      Viņš paraustīja plecus. – Lai arī man ir vienalga, ko citi par mani domā, es tomēr vēlos samazināt apkaunojumu, ko nākas izjust manai ģimenei. Man nepatīk daudzi no viņiem, taču tie, kas man patīk, man patīk ļoti. Vai zini, kas es esmu? – Viņš pasmaidīja. – Tādus kā es mēdz dēvēt par neliešiem, mana dārgā. Vai, mazliet izpušķojot, par kuņas bērniem.

      – Ak, ser! Kāpēc jums tā jārunā par savu māti?

      Viņš iebirdināja pelnus pelnu traukā. – Ja vien tu viņu pazītu. Viņa atņēma man mantojumu. Taču tas ir gluži cits stāsts. – Viņš norādīja uz Evu ar cigareti. – Man neveicas. Man bija dotas visas iespējas, un es tās visas esmu izniekojis. Man trūkst paškontroles, morālās izturības, rakstura. “Kāds gars ir kaunā izpostīts!” – Viņš paraudzījās uz Evu, kura nolūkojās uz viņu ar platām acīm. – Šekspīrs, mans bērns. Ja gribēsi sūroties, dari to jamba pantmērā. Kas vainas?

      – Lūdzu, ser… – Tā nebija viņas daļa, bet tomēr viņa turpināja. – Lūdzu, nerunājiet tā par sevi.

      Lemberta kungs sarauca pieri, un viņa acis atmaiga. – Kā tevi sauc?

      – Eva, ser.

      Viņš viegli pielieca galvu. – Ļoti priecājos iepazīties, Eva. – Atvēris atvilktni, viņš izņēma jaunu kāršu kavu un pasniedza to viņai. – Tā. Domāju, ka tev vajadzētu