Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

pamāja cits citam ar galvu, tagad pulcējās durvīs, smējās un klaigāja, mūzikai un dūmiem piepildot gaisu. Parādījās nelikumīgs alkohols, pudeles ceļoja no rokas rokā, pastāvīgi tika pieprasīts ledus un liekas glāzes. Stundas laikā ārpusē piebrauca automašīnas no pilsētas otras malas vai piepilsētām, pilnas ar svaigiem rekrūšiem: meitenēm, kas sēdēja viena otrai klēpī un spiedza aiz sajūsmas, un jauniem vīriešiem vakara žaketēs, itin kā viņi pastāvīgi gaidītu šādas situācijas. Mezdamies garām šveicaram, viņi sekoja troksnim gluži kā asinssuņi, kas seko smaržai, baidīdamies palaist garām “labāko”.

      Kora meitenes bija slavenas ar šīm nebeidzamajām uzdzīvēm, ko tikai brīdi pa brīdim pārtrauca skaidrības mirkļi un pa kādai komatozai snaudai. Viss kabarē dejotāju sastāvs šķita nolemts Sīzifa liktenim, mūžīgi ceļojot no istabas istabā, meklējot nākamo kokteili, nākamo deju partneri, nākamo aizrautības uzliesmojumu. Nākamajā rītā vai biežāk vēlā pēcpusdienā izdzīvojušie klīda pa gaiteņiem un vestibilu: meitenes bez kurpēm un somiņām, vīrieši ar rokā sažņaugtām mašīnas atslēgām, neatceroties, kur viņi to novietojuši, pieklājīgi apvaicādamies, kur atrodas, pirms atkal aizklīst projām.

      Uzkopšana pēc šiem pasākumiem bija mazāk spoža. Ne reizi vien gadījās konstatēt, ka kāds ir atvieglojies uz balkona, palmas podā vai ledus spainītī; noklīdušas zeķes un apakšveļa bija apsieta ap gultas stabiem, sabāzta trauku liftos un iemīcīta starp dīvāna spilveniem, vēmekļu peļķes piesaistīja mušas un tarakānus un tāpat kā asinis un lūpu krāsa prasīja īpaši uzcītīgu beršanu, lai iztīrītu no tām paklājus. Apmēram reizi nedēļā kaut kur parādījās pa kādam ķermenim, kas dažkārt atgādināja īstu līķi, taču parasti atradās ārkārtīgas saindēšanās stāvoklī: šos cilvēkus neviens nepazina un neatcerējās, un policija beigu beigās aizveda viņus uz vietējo slimnīcu.

      Tajā pašā laikā kino un Brodvejas zvaigznes mēdza uzrasties kā piepeši, žilbinoši rēgi. Duglass Fērbenkss, Vils Rodžerss, Džons Gilberts un V. K. Fīldss bieži vien apbūra jaunās sievietes bārā, kamēr Ruta Etinga, Mariona Deivisa un Fanija Braisa tikai parādījās, ietinušās kažokādās, izslīdēja cauri vestibilam un tad nozuda automašīnās ar šoferi.

      Gaiss sprakšķēja no izdevībām. Slava, aizrautība, piepeši seksuāli sakari, gan vēlami, gan nevēlami vienkārši materializējās tikpat neapturami un neparedzami kā laika apstākļi.

      Un vasarā kļuva vēl ļaunāk.

      – Vaksmana kungs atkal mēģinājis izdarīt pašnāvību, – Sisa nopūtās, kad viņas locīja dvieļus kādā smacīgā otrdienas rītā.

      – Kā tā – atkal?

      – Viņš to dara reizi pa reizei. Pārāk stipri piedzeras, sāk bļaustīties un tad nostājas uz dzegas un kādu laiku tur stāv. Viņam nāksies izvākties. Vienreiz jau viņam lūdza izvākties, taču šoreiz viņiem vajadzēs izsaukt policiju, lai to izdarītu.

      – Kāpēc viņš tā dara?

      – Jautājums ir, kāpēc viņš to nedara? Ja tu gribi lēkt, tad lec! Visa šī vilcināšanās ir neizturama. Viņam ir jāraksta kāda filma vai kas tamlīdzīgs, un katru reizi viņam vajag kāpt ārā pa logu un sacelt jezgu. “Dzīvei nav jēgas! Tās ir beigas! Dieva nav! Neviens jūs neglābs!” Pagājušajā gadā visi bija panikā. Šogad viņam vienkārši ļāva izbļaustīties, un pēc kāda laika viņš ielīda atpakaļ istabā un ielaida vannā ūdeni.

      – Vai viņš nezina, ka pašnāvība ir grēks?

      – Tāpat kā stāvēšana uz dzegas un visu satraukšana. Turklāt Vaksmana kungs ir ebrejs. Viņi var darīt, ko grib.

      – Kas lai to zina, – Eva sakārtoja tīru dvieļu kaudzīti. – Varbūt viņam ir sava taisnība.

      Sisa pablenza uz viņu. Jau tagad bija pārāk karsti, un visi kļuva vieglāk aizkaitināmi. – Kas tev lēcies?

      – Es nezinu. Es tikai saku…

      – Ak, nu patiešām! – Sisa ar karalisku vēzienu izpurināja peldu dvieli. – Dievam ir darāmas svarīgākas lietas par Vaksmana kunga lidināšanu lejā no vienpadsmitā stāva. Un es neļaušu kaut kādam trakajam mainīt manus priekšstatus par dievišķo. – Tad viņa aprāvās. – Paklau, pagāniete, kur tu ņēmi tās kurpes?

      – Vai tev tās patīk? – Eva izrādīja kurpju izsmalcināto formu, pagriezdamās deju solī. Apavi bija tikai nedaudz par lielu papēža daļā.

      – Skaidrs. Bet kur tu tās dabūji?

      – Man iedeva Džino. Teica, ka viņa māsa esot no tām izaugusi.

      – Tu runā par trauku un katlu departamentu?

      Eva pamāja. Džino bija trauku mazgātājs virtuvē.

      Sisa iespieda rokas gurnos. – Un viņš tev iedeva kurpes? Ko viņa māsa dara ar tādām kurpēm?

      – Es nezinu, – Eva paraustīja plecus. Kāpēc gan Sisa to izpūta par nezin ko? – Man likās, ka tas ir mīļi no viņa puses.

      – Hmmm, – Sisa sarauca pieri.

      – Ko tas nozīmē?

      – Neviens nekad neko nedod par brīvu.

      – Tu esi ciniska.

      – Un tu esi par jaunu, lai valkātu augstpapēžu kurpes. Viņš tev piecērt.

      Eva sarauca degunu. – Viņš ir vecs vīrs! Turklāt tās tikpat kā nav valkātas.

      Sisa pārlika Evas tikko sakārtoto dvieļu kaudzi skapja otrā pusē. – Vecs vai nē, viņš tik un tā ir vīrietis. Atdod viņam kurpes atpakaļ, citādi attapsies dzīvojam divistabu dzīvoklī Bruklinā kopā ar visu viņa ģimeni.

      – Nē, neattapšos vis.

      – Mīļā, cik zinu, viņam vispār nav māsas.

      Evas dūša sašļuka papēžos. – Nav?

      Sisa papurināja galvu. – Pasaki, ka tās nederēja, un atdod tās atpakaļ. Pasaki, ka tante tev nopirks jaunu pāri. Piesardzība nekad nenāk par ļaunu. – Sisa izslēdza gaismu un aizvēra veļas skapja durvis. – Vaksmana kungs nav vienīgais trakais šajā apkārtnē.

      Eva ar ilgošanos uzlūkoja savas kājas. Šīs kurpes neapšaubāmi bija vislieliskākie apavi, kādus viņa jebkad bija valkājusi. Tad viņa iedomājās par Džino puspliko pauri un to, kā, viņam runājot, viņa mutes kaktiņos sakrājās siekalas, izveidojot putu kabatiņu. – Laikam tev taisnība.

      – Skaidrs, ka man ir taisnība. – Sisa devās uz priekšu pa gaiteni. – Un, lai ko tu darītu, nesarunājies ar Lemberta kungu no trīssimt trīspadsmitā numura.

      – Kāpēc ne? – Eva paskrēja, lai viņu panāktu, un tas jaunajās, sarkanajās kurpēs izrādījās grūtāk, nekā viņa bija iedomājusies.

      – Viņš ir bīstams cilvēks. Vai tu pazīsti Oto, administratoru?

      – To ar rudajām ūsām?

      – To pašu. Viņš ir dzirdējis no drošiem avotiem, ka Lemberta kungs ir komunists. Vai tu zini, kas tas ir?

      – Ne gluži.

      Sisa pagriezās pret viņu. – Ak, tie ir visļaunākie! Piemēram, viņi tic, ka viss ir kopīgs. Vai zini, ko tas nozīmē? Viss manējais pieder arī tev, un otrādi. Vai nav barbarisms?

      Eva iedomājās par Sisas īru mežģīņu baķi. – Laikam gan.

      – Oto teica, ka viņš atbalsta melno laulības ar baltajiem, to, ka baltie var neprecēties vispār, ka visi var dzīvot komūnās un ka var gāzt demokrātiju.

      Eva