Smaržu kolekcionāre. Ketlīna Tesaro

neuzticējās. Viņas māte bija kļuvusi grūta ārlaulībā un mirusi no tuberkulozes. Eva neapšaubāmi bija tēsta no tā paša materiāla un nozīmēja nevēlamu viņa laika un līdzekļu šķiešanu.

      Ronaldas kundze sarauca uzaci. – Redzu, ka tu esi strādājusi par istabeni pie kundzes. Tas varētu noderēt. – Viņa pasniedza vēstuli meitenei atpakaļ. – Mums ir vairākas sievieškārtas viešņas, kuras uzskata sevi par dāmām, lai gan nekas nevarētu būt tālāks no patiesības. Nāc, – viņa pavēlēja. – Apskatīšu tavus matus.

      Eva pielieca galvu, kamēr Ronaldas kundze pārmeklēja viņas galvas ādu. – Gnīdas nav redzamas. Labi. Parādi savas rokas.

      Eva paklausīja.

      – Viņa ir tīra, – Antuāns apgalvoja. – Mana sieva ir ļoti stingra šajā ziņā. Un pie labas veselības.

      Ronaldas kundze sakrustoja rokas virs krūtīm. – Un tomēr tas ir smags darbs. Neesmu pārliecināta, ka tu spēsi tikt ar to galā. – Viņai nepatika pārāk viegli piekāpties. – Vai vari kaut ko pateikt savā labā?

      Eva klusēja, lūkodamās te uz vienu, to otru. – Domāju, kundze, ka jūs zināsiet labāk. Tomēr es būtu pateicīga par iespēju pamēģināt.

      Meitene bija gudra un pieklājīga. Un viņa zināja, kā uzrunāt augstāk stāvošos.

      Ronaldas kundze pamāja. – Es novērtēju tavu uzticēšanos maniem spriedumiem.

      Antuāns atslābinājās.

      – Es viņu pieņemšu uz pārbaudes laiku, – Ronaldas kundze izlēma, palūkodamās uz viņu. – Vairāk neko citu nevaru apsolīt. Un tagad, – viņa aši kaut ko piezīmēja žurnālā, kas atradās viņas priekšā, – ir šis tas, kas jums jāzina par strādāšanu šeit. Esiet informēta, Dorsijas jaunkundz. Vārvika viesnīca atšķiras no visām citām viesnīcām Ņujorkā. Un tam ir iemesls. Hērsta kungs uzcēla šo viesnīcu un tajā pašā laikā uzcēla Zīgfelda teātri. Kabarē zvaigznes ir atkarīgas no mums: galu galā viņi grib kādu ērtu un diskrētu apmešanās vietu. Mēs esam viņu mājas prom no mājām. Viss, ko jūs redzat, viss, ko jūs novērojat, paliek šeit, šajās sienās. Vai saprotat?

      Eva pamāja.

      – Daudzi no šiem cilvēkiem ir dejotāji, izpildītāji, un dažkārt viņi uzvedas kā lopi, varat man ticēt. Un tomēr viņi ir Hērsta kunga viesi. Ja klients ko vēlas, viņš to saņem. Un mēs te strādājam tāpat kā agrāk: jūsu klātbūtni var sajust, nevis ieraudzīt. Jums jāsaplūst ar sienām. Tas nozīmē: nekāda pūdera, nekādu rotaslietu, nekādas lūpu krāsas, visu laiku jāvalkā cepurīte. Ja viesis jūs ievēro, jo īpaši vīrieškārtas viesis, jūs nespējat labi veikt savus pienākumus.

      Viņa piecēlās, izņēma no kabatas pamatīgu atslēgu saišķi un atslēdza skapi kabineta tālākajā malā, kur bija sakārti rezerves formastērpi. – Sagaidu, ka jūs drīzāk ieradīsieties par ātru nekā nokavēsiet, drīzāk nolasīsiet viesu vēlēšanos viņiem no lūpām nekā gaidīsiet, kad jūs pasauks, un, pats galvenais, jums jābūt pieklājīgām. – Viņa pārcilāja formastērpus, meklēdama īsto izmēru, un turpināja runāt. – Mums ir ļoti nopietna attieksme pret zagšanu. Visi vienmēr tiek sodīti. Izņēmumi netiek pieļauti. – Viņa paņēma pelēku kokvilnas formastērpu. – Tas būs par lielu, taču baidos, ka ar to vajadzēs iztikt. Vai tu proti šūt?

      – Jā, kundze.

      – Nu tad ieņem to ciešāk. Tikai ne par ciešu. – Viņa atkal aizslēdza skapi. – Un, ja es padzirdēšu, ka esi runājusi ar presi vai tenku slejas autoru, tev tūlīt pat vajadzēs kravāt mantiņas. Vai saprati?

      Eva pamāja.

      – Ikviena istabene ir atbildīga par piecpadsmit numuru tīrīšanu un uzturēšanu. Tomēr darba laikā jūs pilnībā esat klientu rīcībā. Nevienu lūgumu nedrīkst noraidīt, ja tas ir izpildāms. Mums te ir standarti, kas ir daudz augstāki un pretimnākošāki nekā citos iestādījumos.

      Viņa pagriezās pret Antuānu. – Jādomā, ka viņai vajadzēs istabu.

      – Nu, ja tas nav par daudz…

      – Viņai nāksies dzīvot vienā istabā ar citu meiteni, – Ronaldas kundze viņu pārtrauca. – Un es gribu uzsvērt, ka šajā viesnīcā nav pieļaujami nekādi ciemiņi, ne vīrieši, ne sievietes, nekādā laikā. Vai es izteicos skaidri?

      Eva atkal pamāja.

      – Ja gribi savākt savas mantas, vari sākt pēcpusdien.

      – Šīs ir manas mantas, kundze.

      Ronaldas kundze palūkojās lejup. Meitenei pie kājām atradās neliels brūnā papīrā ievīstīts sainītis.

      – Ak tā. Tādā gadījumā pasaukšu kādu no meitenēm, lai nonāk lejā un parāda tev tavu istabu. Kreinas kundze ierādīs tev darbu. Tas būs viss.

      – Pateicos, kundze.

      Viņa izgāja no kabineta.

      Antuāns brītiņu uzkavējās pie durvīm.

      – Esmu ļoti pateicīgs, – viņš noteica.

      – Nujā, – Ronaldas kundze atkal atgriezās savā vietā aiz rakstāmgalda, – lūkojiet, lai varat ar viņu lepoties, Dorsija kungs. Man nebūs nekāda prieka viņu atlaist, taču tas nenāksies grūti.

      Viņš izgāja gaitenī, kur gaidīja Eva.

      Viņa noskatījās, kā Antuāns izņem no krekla kabatas ar roku uztītu cigareti un to aizdedzina. Viņš stingri palūkojās uz meiteni, it kā viņa būtu izdarījusi ko nepareizu.

      Eva nodūra acis, nolūkodamās uz grīdu. Tur, kur citi cilvēki redzēja dažādas krāsas flīzes, viņa saskatīja mierinošus rakstus un vienādojumus. Uz katrām astoņdesmit septiņām baltajām flīzēm bija divdesmit deviņas melnās. Trīs baltās uz katru melno. Vesela slēpta kārtības un simetrijas pasaule, kas atklājās, ciešāk ieskatoties.

      – Ja iekulsies kādā ķibelē, tev nāksies tikt galā pašai. Vai saproti? Tu esi pietiekoši liela, lai turpmāk atbildētu pati par sevi.

      – Jā, ser.

      Tad viņš apgriezās un devās projām uz virtuves pusi, nozuzdams garajos gaiteņu labirintos, kas vijās zem viesnīcas galvenās daļas.

      Eva izelpoja, šķiet, pirmo reizi vairāku stundu laikā.

      Smagums, kas bija visu rītu gūlies viņai uz krūtīm, beidzot sāka atslābt. Viņa salocīja savu formastērpu, uzlika to uz saiņa ar savu iedzīvi un gaidīja, piespiedusi muguru sienai.

      Vienīgais, ko viņa no rīta bija baudījusi, bija kafija, melna un stipra. Tēvocis ēda darbā, un tagad, pēc tantes aizbraukšanas, viņaprāt, nebija nekādas jēgas turēt dzīvoklī ēdienu vai rūpēties par pašu dzīvokli. Evas kuņģis rāvās čokurā.

      Viņa negribēja dzīvot vienā istabā ar svešinieci. Viņa pat nebija droša, vai grib strādāt par istabeni. Taču viņas vēlmes neko nenozīmēja.

      Eva aizvēra plakstiņus.

      Ronaldas kundzes kabinetā uz grīdas bija septiņsimt septiņdesmit astoņas flīzes. Četrsimt divdesmit sešas pelēkas un trīssimt piecdesmit divas baltas. Sareizinot sanāca simt četrdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt piecdesmit divi. Atņemot trīssimt piecdesmit divus no četrsimt divdesmit sešiem sanāca septiņdesmit četri, un saskaitot četri ar divi un seši, sanāca divpadsmit, un saskaitot trīs ar pieci un divi, sanāca desmit, un dalot septiņsimt septiņdesmit astoņi ar divpadsmit…

      – Jau esi aizmigusi darba laikā, ko?

      Eva atvēra acis un ieraudzīja gaišmatainu meiteni, kas stāvēja viņas priekšā, arī istabenes formastērpā,