Negaidītais mantojums. Džūda Devero

kārtā, mani dēvē par Haliju. – Paspiežot Džeimija roku, Halijai likās, ka vīrieša acis piedāvā vienīgi draudzību, un viņai par to bija prieks. Abi atzvila krēslos un sēdēja, raudzīdamies uz dārzu. – Vai vienu no mājas sākotnējām īpašniecēm arī sauca par Hiacinti? – Džeimijs vaicāja.

      – Jā. Manam tēvam bija vien gaužām neliela lādīte ar dokumentiem par mūsu ģimeni. Viņš par radiniekiem vispār nekad nemēdza runāt, taču mamma tos papīrus atrada bēniņos mājā, kurā es uzaugu. Viņa izlasīja vārdu “Hiacinte” un arī mani nosauca šajā vārdā.

      – Un jūsu māti sauca Rūbija, vai ne?

      – Nē, Rūbija ir Šellijas māte, – Halija strikti attrauca.

      – Es atvainojos, – Džeimijs sacīja. – Laikam jau varu sacīt, ka esmu mazliet apjucis. Nezinu, vai Džērids jums sacīja, taču es neilgu laiku sarakstījos ar sievieti, par kuru domāju, ka tā esat jūs. Viņa sacīja, ka viņas māti saukuši par Rūbiju un Rūbija nomirusi, kad Halijai… vai laikam jau Šellijai bija četri gadi.

      – Daļēji taisnība. Mana mamma nomira, kad man bija četri gadi, taču viņu sauca Lorīna.

      – Mana bioloģiskā māte nomira, kad es vēl biju pavisam maziņš, – Džeimijs klusām noteica.

      “Tas mums abiem ir kopīgs,” Halija nodomāja, taču skaļi neko nesacīja, un uz kādu brīdi pār viņiem nolaidās smags klusums. Kopīgas traģēdijas nav labs pamats jaukām sarunām, tālab Halija vēlējās mainīt tematu. – Un kurp ved tie vārti celiņa galā?

      – Man nav ne jausmas. Es šajā mājā ierados tikai vakar un šorīt ilgi gulēju. Kad pamodos, mazliet papētīju, kas un kā, bet pēc tam atnācu šurp, lai apskatītu vingrošanas telpu. Kad mani meklēt ieradās Džērids, es jau gāju atpakaļ uz māju.

      – Es jūs redzēju kopā ar kādu padzīvojušu sievieti. Izskatījās, ka esat draugi.

      – Tā bija Īdita, un mēs tikko kā iepazināmies. Viņa dzīvo viesnīcā turpat blakus, tad jau laikam jāsecina, ka tie vārti ved uz turieni. Viesnīcu vada viņas dēls un vedekla, taču man šķiet, ka viņa te ienāk visai bieži.

      – Varbūt viņa bija Bella kunga draudzene un skumst pēc viņa?

      – Tā varētu būt, taču viņa neko tamlīdzīgu neteica. Izstāstiet, ko tieši jūsu pusmāsa izdarīja!

      – Nē, – Halija sacīja, – es nevēlos tajā iedziļināties. Es patiešām tagad gribētu apskatīt jūsu ceļgalu. Turklāt pēc jūsu plecu stāvokļa man nākas secināt, ka esat ļoti sasprindzis. Piedāvāju jums apgulties uz masāžas galda, un tad jau redzēsim, ko varam darīt.

      – Lai cik kārdinoši tas arī izklausītos, man jāteic, ka es esmu izsalcis un jūs vispār laikam esat izbadējusies. Vai Montgomerijs jūs pabaroja?

      – Mēs paēdām lidmašīnā. – Halija vēroja, kā vīrietis neveikli ceļas kājās. Izskatījās, ka tajā dienā viņu uz masāžas galda dabūt neizdosies. Džeimija kāja bija iestiprināta smagā šinā, un Halija zināja, ka bez tās viņam nāktos ciest stipras sāpes.

      – Ļaujiet, es jums palīdzēšu, – viņa piedāvāja.

      – Es tikai priecāšos par to, – vīrietis atteica. Viņš stāvēja uz vienas kājas, līdz viņa atnesa kruķus un palīdzēja tos satvert, pēc tam abi sāka ceļu uz māju.

      – Pastāstiet par jūsu savainojumu!

      – Slēpoju. Izturējos muļķīgi. Nekā oriģināla. – Viņš apklusa. – Man būs nepieciešams kāds laiks, lai atcerētos visu, ko esmu izstāstījis Šellijai, bet jums tas palicis nezināms. Manai krustmātei Džilijai drīz te, Nantaketā, būs kāzas. Īdita sacīja, ka tajā nedēļā mana ģimene ir rezervējusi visas istabas viņu viesnīcā. – Džimijs apstājās uz takas. – Man ir milzīgs lērums radinieku, un viņi būs te visapkārt. Veselām ordām. – Viņš paraudzījās uz Haliju. – Ja nevēlaties viņus redzēt, tikai pasakiet, un es turēšu viņus pa gabalu.

      – Man nešķiet, ka tas varētu būt tik ļoti apgrūtinoši. Lai gan jāteic, ka man nekad nav bijusi liela ģimene, tāpēc īsti apgalvot nevaru.

      – Labi. Un tomēr, ja viņi te būs saradušies un kādā brīdī jums šķitīs, ka esat nogurusi, pasakiet man, un es viņus aizraidīšu projām. – Džeimijs paraudzījās uz dārzu. Turpat viņiem priekšā auga milzīgs ozols, un zem tā atradās vecs soliņš. – Ko jūs grasāties darīt ar šo visu?

      – Man nav bijis laika par to padomāt. Kad šorīt pamodos, pats galvenais šķita laikus nogādāt manam priekšniekam dokumentus, kamēr viņš nav devies brīvdienās. Tas bija mans pēdējais uzdevums. Nākamajā nedēļā es grasījos sākt darbu jaunā vietā. Lai nu kā… Izrādījās, ka to papīru manā somā nav, un man nācās atgriezties mājās. Pēc dažām minūtēm man tika pavēstīts, ka es esmu kļuvusi par īpašnieci mājai Nantaketā, un vēl pēc īsa laiciņa es jau atrados privātā lidmašīnā. – Halija palūkojās uz Džeimiju. – Un man bija tāda pārliecība, ka šī lidmašīna pieder jūsu ģimenei.

      – Tā patiešām ir, – viņš apstiprināja. – Tikai ne gluži man. Tētis uzskata, ka bērniem pašiem jāmaksā par visu.

      Halija saprata, ka Džeimijs vēlas radīt gluži parasta puiša iespaidu, taču nevarēja vis sacīt, ka daudziem cilvēkiem būtu iespēja nodrošināt sev privāta fizioterapeita pakalpojumus. Spriežot pēc tā, ka vīrietis izskatījās visai veselīgs, viņam palīdzēt varēja jebkurš speciālists. Viņa savainojums nebija īpaši neparasts vai sarežģīts un pilnīgi noteikti dzīvības briesmas neradīja. Halija neredzēja iemeslu, kālab viņam būtu jāatrodas nošķirtībā tikai fizioterapeita sabiedrībā. Tikpat labi Džeimijs varēja palikt savās mājās un piecas reizes nedēļā braukt uz stundu garām nodarbībām. Tas viņam dotu tikpat lielu labumu. – Kālab jūs vēlaties būt šeit? – viņa pavaicāja. – Jūsu ceļgala rehabilitācijai būtu piemērota arī jebkura cita vieta. Jums nemaz nevajag…

      – O, paskatieties! Džērids jau atgriezies, lai mani pārbaudītu! Ja jūs neraksturosiet mani kā ļoti pozitīvu personu, viņš solījās mani iekaustīt.

      – Es labāk gribētu jūs novietot uz masāžas galda, – Halija atteica un devās pretī Džēridam, kuram pastāstīja, ka Džeimijis ir izturējies kā īstens džentlmenis.

      Džērids uzmanīgi klausījās, uzmeta brīdinošu skatienu Džeimijam un, pretī saņēmis smaidu, devās projām.

      Džeimijs un Halija gāja uz virtuvi. Halija atvēra ledusskapja durvis un ieskatījās tajā. Tur bija daudzi trauki ar ēdienu; katram bija pievienota zīmīte. Bija gan augļi, gan dārzeņi, turklāt arī saldētava bija stāvgrūdām pilna.

      – Kurš tad bijis tik centīgs?

      – Mana māte kādu atsūtīja, lai to piepilda.

      – Man likās, ka jūsu māte… ir mirusi.

      – Laikam jau jāteic, ka pamāte, – Džeimijs sacīja. – Taču viņa allaž ir bijusi mana mamma, tāpēc… – Viņš aprāvās, jo pamanīja, ka Halija izskatās ļoti nogurusi, un pieveda viņu pie senatnīgā virtuves galda. – Jūs šai dienai esat gana pūlējusies, tāpēc tagad pasēdiet, bet es uzsildīšu mikroviļņu krāsnī mums maltīti.

      – Bet šī taču ir…

      – Jūsu māja un jūs te esat noteicēja? Rīt varēsiet izrādīt visu savu varu pilnībā, taču šovakar es par jums parūpēšos. Kas jums garšo?

      – Var taču redzēt, ka jebkas. – Halija runāja