Negaidītais mantojums. Džūda Devero

kaut uz īsu laiku pamestu šo vietu. Viņš nekad nenāk man līdzi uz pilsētu. Un arī tas, kālab viņš atrodas šeit, man ir liela mīkla. Ja reiz viņa ģimene var atļauties privātu lidmašīnu, tad kālab nesūtīja dēlu uz Šveici vai kādu citu ekskluzīvu vietu? Kāpēc uz šejieni? Pie manis, pie faktiski pilnīgi sveša cilvēka.

      – Vērojot jūs abus kopā, ir skaidrs, ka tas bijis vieds lēmums, lai kāda iemesla diktēts.

      Halija pavicināja roku. – Nav tā, kā tas izskatās. Mēs smejamies un ķircināmies, un… – Viņa apklusa un savilka seju grimasē. – Lai nu kā, bet viņš ir iemīlējies kādā Valērijā, kura esot viņa dzīves lielā mīlestība.

      Keilebs paskatījās uz vingrošanas telpu. Džeimijs joprojām runāja pa telefonu. – Raugoties uz viņu, varu sacīt, ka jūs esat paveikusi lielisku darbu.

      – Es ceru, ka tā. Patiesību sakot, tas nemaz nešķiet kā darbs. Džeimijs teica, ka pēc dažām dienām ieradīsies viņa ģimene. Vai esat viņus saticis?

      – Ne pārāk daudzus no viņiem. Nē. – Keilebs pieliecās tuvāk Halijai. – Kad Džeimijs būs beidzis runāt pa telefonu, jūs varētu kādu mirkli atstāt viņu manā uzraudzībā, labi? Varbūt es kaut ko uzzināšu. Apakšsvārku kvartāla maiznīcā pārdod lieliskas smalkmaizītes. Es labprāt šeit, šajā dārzā, iedzertu tēju.

      – Es tā arī darīšu, – Halija atteica. – Un paldies! – Kad Džeimijs bija beidzis runāt pa telefonu, viņa piegāja klāt un pateica, ka dosies uz pilsētu, jo doktors Hantlijs sacījis, ka labprāt iedzertu tēju.

      – Varbūt Īdita mums kaut ko sagādās, – Džeimijs pauda cerību.

      – Nē, es domāju, ka šodien mēs izmēģināsim kaut ko citu. Es atgriezīšos apmēram pēc stundas. – Kādu sekundi Halija vēl vilcinājās, un likās, ka Džeimija skatiens lūdz, lai viņa paliek. Lai Dievs palīdz, bet Halija gandrīz bija gatava viņu noskūpstīt mierinājumam. Tieši tā, kā viņa to darīja naktī. “Man jātiek projām,” viņa nodomāja, pamāja ar roku abiem vīriešiem un aizsoļoja.

      Džeimijs apsēdās krēslā blakus doktoram Hantlijam, un kādu brīdi abi klusēja, raudzīdamies uz postā aizlaisto dārzu.

      – Viņai nav ne mazākās nojausmas, ko īsti tu esi pārcietis, vai ne? – Keilebs klusi vaicāja.

      Šķita, ka Džeimijs brīdi svārstās, nespēdams izlemt, vai stāstīt šim cilvēkam patiesību. – Ne mazākās.

      Keilebs pamāja ar galvu. – Kā dzirdēju, tu nenovelc drēbes.

      – Šajā vecajā miesā ir pārāk daudz rētu un ievainojumu, – viņš atbildēja. – Kad cilvēki to visu ierauga, man nākas klausīties par “Nabaga Džeimiju”. Un pēc tam viņi sāk uzdot jautājumus par to, kā es jūtos. Turklāt es esmu sapratis, ka vispār jau viņi vēlas dzirdēt tikai to, ka man viss ir kārtībā.

      Keilebs labi saprata, ko Džeimijs vēlējies pateikt. – Un kas ir Valērija?

      – Armijas biedre, kareive. – Džeimijs dziļi ieelpoja. – Mēs visi daļēji bijām viņā iemīlējušies un bijām greizsirdīgi uz viņas vīru, kurš gaidīja mājās. Viņa uzturēja možu mūsu garu, smīdināja mūs, neļāva iegrimt stindzinošās bailēs, kas atņem spēju kustēties. – Viņš mirkli klusēja. – Viņa bija HMMWV visurgājējā, kad tas uzsprāga. Arī es biju tajā, un man vienīgajam no izdzīvojušajiem joprojām ir visi locekļi.

      – Un Valērija?

      Džeimija acīs sariesās asaras, viņš pūlējās norīt kamolu, kas spiedās kaklā. – Viņa neizdzīvoja.

      – Kaut kas tāds liek vīrietim justies vainīgam, vai ne?

      – Pat vairāk nekā jūs spējat iztēloties.

      – Vispār jau es domāju, ka varu gan, – Keilebs klusi noteica, bet tad mainīja sarunas tematu. – Kad tu grasies jaunajai Hiacintei izstāstīt to visu?

      – Nekad! – Džeimijs strikti noteica. – Kopš manas atgriešanās viņa ir vienīgā, kas neskatās uz mani ar žēlumu acīs. Mana ģimene uz pirkstgaliem staigā man apkārt. Viņi klusina bērnus, aizrāda, lai nemet zemē lietas, lai nekliedz, jo tēvocis Džeimijs ir… ir tāds puscilvēks. – Aizvēris acis, Džeimijs pūlējās apvaldīt emocijas. – Taču visvairāk sāp, ka man tas viss ir nepieciešams.

      – Kā tu nokļuvi te Nantaketā pie Halijas?

      Pagāja mirklis, līdz Džeimijs nolēma atbildēt. – Kad padzirdējām, ka šo māju mantojusi fizioterapeite, tas likās labs risinājums. Tā bija iespēja dabūt mani tālāk projām no ģimenes. Dot man mazliet miera. Un man tas šķita ļoti piemēroti. Es elektroniskajā pastā pat mazliet sarakstījos ar meiteni, kas, pēc manām domām, bija Halija. Taču, kad man nākamajā dienā vajadzēja doties projām, es vairs nemaz nevēlējos to darīt. Es negribēju uzgāzt savas bailes un šausmas kādai sievietei, kura vispār ne pie kā nebija vainojama. Jūs taču pamanījāt, ka es nespēju paciest pat skaļāku vārtu aizciršanos un metos aizsardzības pozīcijā! Kurš gan ir kaut ko tādu pelnījis? Kurš…

      Džeimss bija tik cieši pieķēries krēsla paroceņiem, ka pirkstu kauliņi kļuva gluži balti. – Mans brālis sazāļoja mani. Mammai un tētim par to nekas nebija zināms. Es aizgāju gulēt mājās, bet pamodos šeit un sastapu Haliju. – Pieminējis viņas vārdu, Džeimijs sāka nomierināties. – Viņa ir man pats labākais, ko vien var iedomāties. Viņa mani nežēlo. Viņa vienkārši domā, ka es esmu nedaudz dīvains. – Viņš tikko jaušami pasmaidīja. – Bet viņai tas netraucē. Man liekas, ka viņai vispār ir nācies diezgan daudz sastapt cilvēkus, kuri nav īsti normāli.

      – Tu nevēlies riskēt un to visu pazaudēt, – Keilebs sacīja. Viņam daudz bija zināms par bailēm kaut ko zaudēt. Pirms daudziem, daudziem gadiem viņu bija mākušas bailes, ka zaudēs savu mīļoto sievieti, ja nekļūs par patiešām turīgu cilvēku. Un debesis viņam sūtīja sodu par šādu attieksmi. – Vajadzētu viņai izstāstīt, – Keilebs ierosināja. – Nomet savas drēbes un parādi viņai, kā ir patiesībā.