Negaidītais mantojums. Džūda Devero

noticis nav, tomēr…

      Džeimijs paņēma telefonu. – Vai tu zināji, ka šajā mājā dzīvo divi spoki, divas dāmas, kas gatavo un pasniedz tēju?

      – Mīļais Dievs! – Džērids sacīja. – Biju par viņām aizmirsis. – Viņš nopūtās. – Nantaketa… – Viņš nepateica līdz galam. – Un cik nobijušies jūs abi esat?

      – Nenieka, – Džeimijs atteica. – Nu, Halija laikam mazliet, taču viņa pierunāja mani pārcelties uz otro stāvu, lai būtu viņai tuvāk, un tagad arī viņa vairs nebaidās.

      – Vai tā ir? – Džērids pārvaicāja tādā balsī, kas nelika šaubīties par viņa pārliecību, ka “pārcelšanās uz otro stāvu” nekādi nav saistīta ar diviem spokiem.

      Tobrīd Halijas seja kvēloja kauna sārtumā. Džeimijs sacīja: – Vispār jau mēs esam ieintriģēti un gribētu uzzināt kaut ko vairāk par šīm dāmām, taču tā istaba ir aizslēgta.

      Mēs iedomājāmies, ka varētu izsaukt atslēdznieku un…

      – Nē, – Džērids teica. – Es pazīstu kādu, kurš tās durvis var atvērt. Es viņam piezvanīšu un viņš, visticamāk, spēs arī atbildēt uz jūsu jautājumiem. Viņa oficiālais tituls ir doktors Keilebs Hantlijs, Nantaketas Vēstures biedrības direktors. Vai šodien jūs abi būsiet mājās?

      Džeimijs paraudzījās uz Haliju, un viņa pamāja ar galvu. – Mēs būsim tepat. – Nolicis telefonu, viņš atkal paņēma cepumu, šajā reizē tas bija ar rozes zīmējumu.

      – Būs interesanti uzzināt stāstu par “Tējas dāmām”, – Halija sacīja.

      – Kāds ir tavas pusmāsas mobilā telefona numurs? – Džeimijs lūkojās uz ēdienu, kas bija salikts uz trīspakāpju paplātēm.

      – Es paskatīšos savā telefonā un tev pateikšu. – Tu viņas telefona numuru nezini no galvas?

      – Nē.

      – Tātad tu tomēr neesi no tiem gudriniekiem, kas zina no galvas itin visu telefona numurus un adreses?

      – Protams, ka nē. Kāpēc tev vispār radās šāda doma? Ak… Breidens… Viņu es pazīstu jau visu mūžu. Un ar viņa mammu mēs esam ļoti tuvas. Viņa man palīdzēja, kad aizbrauca mani vecvecāki un es biju palikusi kopā ar Rūbiju un Šelliju. Un viņš…

      – Cik gadu ir tam Breidenam?

      Atskārtusi, ko Džeimijs pūlas noskaidrot, Halija pasmaidīja. – Trīsdesmit divi. Vai esi greizsirdīgs? – Halija ķircinājās, gluži tāpat kā Džeimijs bija darījis no rīta, taču vīrieša sejā neparādījās smaids.

      – Uz vecu advokātu? Nekādā gadījumā. – Viņš piecēlās no galda. – Man jāatbild uz dažām elektroniskā pasta vēstulēm. – To pateicis, viņš izgāja no virtuves.

      Džērids piezvanīja Keilebam Hantlijam, savas sievas patēvam; agrāk viņus bija saistījis vēl arī daudz kas cits. Viņš neapgrūtināja sevi ar liekvārdību. – Tev šodien jādodas uz Hārtliju – Bellu namu un jāizstāsa Halijai un Džeimijam par spokiem. Un esi maigs. Viņi neizprot Nantaketu.

      – Ak… – Keilebs klusā balsī novilka. – Šīs skaistās, jaunās dāmas. Es vēlētos viņas atkal ieraudzīt.

      – Izmet to no prāta. Es nevēlos, lai tu runātu par spokiem un sabiedētu cilvēkus, kas nav salinieki. Dodies turp kā doktors Hantlijs, salas Vēstures biedrības direktors, un izklāsti viņiem faktus.

      Keilebs iesmējās. – Par to, ka ikviens salas vīrietis, kam bija kaut nedaudz mazāk par septiņdesmit, rāpās pāri mūriem, lai tiktu viņām tuvāk? Vispār jau Ārnijam bija pat septiņdesmit divi, tātad varam sacīt, ka visi, kam vēl nebija astoņdesmit.

      – Man nav laika te ar tevi kopā apcerēt vecās labās dienas! Vienkārši dodies pie viņiem un pastāsti skaistu, jauku pasaciņu, kas neliktu viņiem traukties jau uz nākamo prāmi un pamest salu. Jo īpaši es vēlētos, lai Halija saglabātu vēsu prātu. Viņa nedrīkst doties projām, kamēr es neesmu nokārtojis to lietu ar viņas pusmāsu.

      – Es par to parūpēšos, – Keilebs solījās. – Tu tiec galā ar namiem, bet es tikšu galā ar spokiem. – Pēc šīs sarunas Keilebs izsauca savu asistenti. Kad viņa ienāca, Keilebs sacīja: – Ja es uzzīmētu Kingsliju nama bēniņu plānu, vai tu varētu doties turp un man kaut ko no turienes atnest?

      Kā jau vēstures entuziastei, asistentei iedzalkstījās acis par šādu iespēju. Jau kopš uzcelšanas tā māja piederēja tikai vienai ģimenei. Baumoja, ka tās bēniņi ir pilni ar dārgumiem, kuru īstā vieta būtu muzejā, ar žurnāliem, drānām, vēsturiskiem artefaktiem, ar dažādām lietām, par kurām vēsturnieki var tikai sapņot. – Jā, – viņa atsaucās.

      Keilebs steidzīgi uzskicēja bēniņu plānu. Trešajā rindā no durvīm, pašā galā zem kastēm ar porcelāna traukiem, vecā koka lādē, apakšā kreisajā pusē atrodama maza sarkana kārbiņa, kurā ielikta atslēga.

      Tieši tā bija vajadzīga Keilebam.

      Sestā nodaļa

      Ieradies Hārtliju – Bellu namā, Keilebs zināja, ka vajadzētu iet pie parādes durvīm un pieklaudzināt, tomēr viņš tā nerīkojās. Viņš apgāja apkārt, līdz nokļuva pie vārtiem mājas otrā pusē. Tie nebija tik lieli kā divvērtņu, kas veda uz viesnīcu, skatienam tos slēpa krūmi un veca vistu kūts. Lai šos vārtus atvērtu, bija nepieciešams diezgan liels spēks, taču Keilebs pēdējā gada laikā daudz stundu bija pavadījis sporta zālē. Iesākumā viņš bija iebildis pret, viņaprāt, samākslotajiem vingrinājumiem. Viņš uzskatīja, ka vīrietis muskuļus iegūst, kāpjot pa takelāžu un izceļot enkurus no ūdens. Džēridam šādi pieņēmumi šķita smieklīgi, un viņš nolīga Keilebam personīgo treneri. Keilebs gan negribēja to atzīt, taču rezultāti neizpalika.

      Pirmais, ko viņš pamanīja, bija tas, ka vistu kūts ir pārveidota par vingrošanas telpu. Laukums, kur vistas bija kašņājušās un pērušās smiltīs, tagad bija pārvērsts lapenē, kam pāri slējās skaistu vīnstīgu jumts, zem kura atradās divi krēsli.

      Viņš apsēdās vienā no tiem un paraudzījās uz dārzu. Tas izskatījās briesmīgi! Reiz tā bagātīgo krāšņumu varēja pielīdzināt īstam Ēdenes dārzam. Tagad dārzs bija gandrīz kails, puķudobes vēl bija saglabājušās, taču pilnīgi tukšas.

      Lielā lapene bija pazudusi. Kādreiz meitenes tajā bija pasniegušas tēju; Keilebs joprojām atcerējās, kā balto rožu ziedlapiņas krita uz galdauta. Viņš allaž bija domājis, ka ziedlapiņas ideāli saskanēja ar šo daiļo meiteņu nevainojamo sejas ādu.

      Iztēlē viņš atkal skatīja tās vasaras dienas, ēdienu, smieklus un pāri visam – meiteņu ideālo daili. Acīs sariesās asaras. Bija aizritējuši jau tik daudzi gadi, taču viss joprojām likās dzīvs.

      Keilebs saklausīja, kā aizcērtas durvis, un pēc tam iesmējās sieviete. Viņš saprata, ka jādodas projām. Ja viņš tagad aizietu līdz parādes durvīm, neviens nekad pat neuzzinātu, ka viņš te bijis.

      Jau grasīdamies celties kājās, Keilebs ieraudzīja viņus un palika sēžam. Viņu allaž bija interesējuši cilvēki. Jauns, skaists pāris. Halija izskatījās līdzīga Līlendam. “Cik paaudžu gan viņu šķīra no šā senča?” Keilebs iedomājās. Lai cik ilgs laiks arī būtu pagājis, līdzība bija nenoliedzama.

      Uz mirkli Keilebs aizvēra acis un ļāvās atmiņām. Viņi visi bija ļoti apskauduši Līlendu. Katrs Nantaketas vīrietis bija gribējis, lai meitenes viņā iemīlētos. Viņi veda dāvanas no saviem kuģojumiem, no tāltālām zemēm, iegreba dzejas