Negaidītais mantojums. Džūda Devero

gribētu zināt, kur viņa uzaugusi?

      – Nē. Šeit. Nu jau divas reizes es ievēroju, ka viņa iet gar māju. Vakar, kad pamodos, es piegāju paskatīties, kur ir mans brālis, jo gribēju viņam paust savas domas par to, ko viņš man nodarījis.

      – Un kas tas bija?

      Džeimijs pavicināja saldu, lipīgu rīsu bumbiņu un tad iemeta to sev mutē. – Tas ir garš stāsts. Man liekas, ka mājas tālākajā galā ir lielas divvērtņu durvis, un tās stāv aizslēgtas. Biju iedomājies, ka mans brālis varbūt paslēpies tur, tāpēc es ar spēku pūlējos durvis atvērt, taču tās nepadevās.

      Halija nolaizīja no pirkstiem kokosriekstu skaidiņas. – Pagaidi! Vai es sapratu pareizi? Tu pamodies, biji dusmīgs uz savu brāli… iemeslu tu man nevēlies atklāt… un, lai tiktu klāt viņam, pūlējies izgāzt tās divvērtņu durvis, kas pieder man?

      To dzirdot, Džeimijs teju vai aizrijās ar kubiņu, kas bija pagatavots no burkāniem un medus, taču visai drīz attapās un sacīja: – Apmēram tā. – Viņa acis smējās. – Interesanti, vai Īditai ir atslēgas? Un kas atrodas aiz…

      – Aiz tām durvīm? – Halija pabeidza teikumu viņa vietā. – Gluži manas domas. Ko tu sacītu, ja mēs pameklētu atslēgas? Kurš atradīs, saņems divus skūpstus no tā, kurš nebūs atradis.

      – Un ko tad saņems zaudētājs? – Halija vaicāja.

      – Divus skūpstus?

      Viņa iesmējās. – Ej vien un sāc meklēt! Es te visu novākšu un nomazgāšu traukus. Gadījumam, ja Īdita atgrieztos pēc tiem.

      – Es palīdzēšu, – viņš pieteicās.

      Pabeiguši uzkopšanas darbus virtuvē, abi izgāja ārā un devās pie noslēpumainajām durvīm, lai tās pārbaudītu. Kā jau Džeimijs bija sacījis, tās izrādījās cieši aizslēgtas. Viņš jau atkal bija gatavs izmēģināt savus vērā ņemamos spēkus, lai tās atvērtu, taču Halija nebija ar mieru un pārliecināja, ka tā darīt nevajag. Arī mājā visas durvis, kas veda uz slepeno telpu, bija aizslēgtas. Viņi sāka meklēt atslēgas, taču, atvēruši katru atvilktni un ieskatījušies zem katras mēbeles, viņi atrada vien brošūras un biļetes no tūkstoš deviņi simti septiņdesmitā gada līdz divus gadus senai pagātnei.

      Sakārtojuši kaudzītē savus atradumus, viņi sāka spriest par to, kāds varēja būt Henrijs Bells. Kā šķita, viņu bija ļoti interesējusi Nantaketas vēsture. Viņš pat divas reizes bija uzvarējis ikgadējā Nantaketas konkursā par dažādiem interesantiem faktiem, kas saistīti ar šo vietu. Bija arī daži raksti avīzē un fotogrāfijas, kurās viņš redzams kopā ar Netu Filbriku – lielisko Nantaketas aprakstnieku.

      Redzētais lika Halijai un Džeimijam sacīt, ka viņi vēlētos par Nantaketu uzzināt kaut ko vairāk. Un tomēr, kad Halija atkārtoja savu uzaicinājumu doties apskates izbraucienā, Džeimija seja noslēdzās. Džeimijs sacīja, ka varētu veikt dokumentālu izpēti, bet viņa savukārt izstaigāt kājām dažādas vietas un informāciju savākt tādā veidā.

      Pulkstenis tuvojās desmitiem, un Halija sāka žāvāties, taču izskatījās, ka Džeimijs par miegu pat nedomā. Viņa gribēja apvaicāties par zālēm, kādas viņš lieto, taču nolēma tomēr to nedarīt. Novēlējusi arlabunakti, Halija devās uz savu guļamistabu augšstāvā.

      Iespējams, ka vismaz kāda Halijas dvēseles daļa atradās trauksmes stāvoklī, jo viņa atkal pamodās divos naktī. Mirkli viņa gulēja un ieklausījās. Māja šķita pilnīgi klusa.

      Halija gandrīz slīga miegā no jauna, kad sadzirdēja apslāpētu skaņu. Kaut ko līdzīgu vaidam. Ja viņa neatcerētos pagājušās nakts notikumus, tad nebūtu pievērsusi tai nekādu uzmanību.

      Ilgi nedomājusi, Halija izlēca no gultas un steidzās lejup pa tumšajām kāpnēm. Viņa sasita pirkstu pret galda kāju, tomēr turpināja ceļu pie Džeimija.

      Naktslampiņa bija ieslēgta, taču šajā reizē uz galdiņa nemanīja zāļu pudelīti. Džeimijs gultā svaidījās no vieniem sāniem uz otriem un izdvesa skaņas, liecinot par paniku.

      – Es esmu tepat, – Halija čukstēja un saņēma plaukstās viņa seju. Džeimijs it kā mazliet nomierinājās, taču viņa kājas turpināja kustēties, šina sitās pret gultas malu.

      Neatlaidusi rokas no Džeimija sejas, Halija apgūlās viņam blakus. Gluži tāpat kā pagājušajā reizē, viņš piekļāva sievieti sev cieši klāt. Uz mirkli viņš atkal kļuva rāmāks, bet tad no jauna sāka svaidīties, un Halija viņu noskūpstīja kā iepriekšējā naktī.

      Šajā skūpstā, viņu otrajā skūpstā, bija vairāk kaisles nekā pirmajā. Halija attapās brīdī, kad bija ieslidinājusi kāju starp Džeimija kājām. Viņa spēji atvirzījās. – Skūpstīt aizmigušu cilvēku ir kaut kas viens, – viņa klusi sacīja, – bet pavedināt… tas jau ir kaut kas pavisam cits.

      Lai kā arī būtu, skūpsts Džeimiju bija nomierinājis, un Halija aizmiga viņa rokās, lai gan pati neapzinājās, kā tas noticis.

      Ceturtā nodaļa

      Kad Halija nākamajā rītā pamodās, pa logu telpā jau ieplūda dienas gaisma. Šaurajā gultā viņa un Džeimijs bija savijušies tik cieši kopā, it kā būtu viens vesels.

      Atbrīvoties no viņa apskāviena nemaz nebija tik viegli. Halija piecēlās. Kakls un mugura likās gluži stīvi. Šī gulta jau vienam cilvēkam bija krietni par mazu, kur nu vēl, ja tajā bija jāsaspiežas agrākajam futbolistam un viņai.

      Halija uz pirkstgaliem uzgāja pa kāpnēm, devās uz savu guļamistabu un pēc tam nomazgājās dušā. Kad viņa atkal atgriezās pirmajā stāvā, Džeimijs jau bija virtuvē. Viņa mati bija mitri. Kā jau ierasts, viņš bija cieši apģērbies – no kakla līdz pat potītēm. Halijai mugurā bija blūzīte bez piedurknēm, kājās džinsi ar apgrieztām starām un sandales.

      – Man liekas, ka šorīt es došos uz pilsētu, – viņa sacīja, izvairīdamās skatīties Džeimijam acīs, jo atmiņas par iepriekšējo nakti viņas prātā vēl bija pārāk svaigas. Viņai bija nepieciešams saglabāt kaut mazliet distances. Lai gan… vēl nezināmas pilsētas izpēte vienai pašai nesolīja lielu jautrību. – Vai gribēsi iet kopā ar mani?

      – Nē! – Džeimijs striktā balsī attrauca, it kā nevēlētos, lai viņam šādu jautājumu uzdod vēl kādu reizi. Viņš ar plaukstu parīvēja sev skaustu.

      Halija nolika viņam priekšā šķīvi ar olu kulteni. – Vai tev viss ir labi?

      – Tikai… sapņi, – viņš atteica un paņēma kafijas krūzi. – Kādi sapņi? – Halija apsēdās pie galda viņam pretī.

      Džeimijs mirkli svārstījās, tad paskatījās uz Haliju. Viņa acīs bija liesma, viņš raudzījās neatlaidīgi. – Ja nu tev obligāti tas jāzina, tie bija par tevi.

      – O… – Halija bilda, tad piecēlās un pielēja vēl kafiju jau tā visai pilnajā krūzē. – Ja divi cilvēki strādā kopā, šādas briesmas pastāv. – “Un jo īpaši tad, ja šie cilvēki kopā guļ,” viņa nodomāja. Lai kā uz to paskatītos, noteikti būtu labāk, ja kādu laiku viņi pavadītu šķirti. – Pasaki man vēlreiz, kad sāks ierasties tavi radinieki.

      – Par precīzu dienu īsti neesmu pārliecināts. Tomēr, ja vien es tos draiskuļus esmu labi iepazinis, tad sacīšu, ka viņi ieradīsies, tiklīdz prāmis piestās krastā.

      – Un kas ir šie draiskuļi?

      – Man ir brālis un māsa. Dvīņi. Septiņus gadus veci.

      – Cik brīnišķīgi! – Halija