Flirts. Ketlīna Tesaro

neatbildēja.

      Viņa stāvēja pie fotogrāfijām sudraba ietvaros.

      “Pilnīgu svešinieku bars”, tur bija rakstīts.

      Pilnīgu svešinieku bars!

      Kurš būtu varējis izdarīt ko tādu?

      Ko gan tas nozīmēja?

      Un tomēr Olīvija nespēja atbrīvoties no savādās sajūtas, ka pirmo reizi viņa raugās uz saviem radiem ar skaidru skatu.

      – “Vēl viens sasodīts krēsls”, – viņa nomurmināja, skaļi nolasīdama rakstīto. “Slepenais panelis”? – Viņai krūtīs aizrāvās elpa. – “Viņa un Viņas tronis”?

      Cik briesmīgi! Cik uzmācīgi!

      Cik precīzi!

      Saimonam bija taisnība: tas bija vandalisms. Taču tas bija arī kas cits.

      Telpa izskatījās tieši tāda, kādu viņa to bija atstājusi, ja neskaita noslēpumainās lapiņas. Nekas īsti nebija mainījies. Un tomēr piepeši viņas perspektīva tika neatsaucami mainīta. Tas bija uzbrukums, šokējošs un reizē izsmalcināts.

      Saimons nesekmīgi centās apspiest smieklus. – Paskaties uz šo! – Viņš norādīja uz Helmūtu Ņūtonu. – Tas ir trakoti smieklīgi!

      – Es vienmēr esmu ienīdusi šo grāmatu.

      – Tiešām? – Viņš paslepšus to pārlapoja. – Man šķiet, ka tā ir visai seksīga.

      Olīvija saķēra viņu aiz rokas. – Tas ir ārkārtīgi neparasti!

      – Jā. Pareizrakstība ir briesmīga, un tas rokraksts!

      – Tu teici, ka Mona grasījusies kādu atsūtīt?

      – Jā…

      – Kā tu domā…?

      Viņa acis iepletās. – Nē!

      – Kas cits tas varētu būt?

      – Instalācija! Mans dievs! Cik neparasti! Tik absurdi – gluži kā dadaismā!

      – Es nekad agrāk neesmu neko tādu redzējusi, – viņa piekrita.

      Stūrī bija sakņupis kāds stāvs.

      – Mans dievs, māksliniece, – Olīvija norādīja. – Viņa ir tik jauna!

      Viņi tuvojās.

      – Sveiki! – Olīvija žilbinoši pasmaidīja.

      Meitene pamāja.

      – Kā sauc šo darbu?

      – Kā, lūdzu?

      – Kāds ir šī darba nosaukums, – Saimons runāja lēni un skaidri. – Vai tam ir kāds nosaukums?

      Liela asara noritēja pār meitenes vaigu. – Es vienkārši neredzu… tas ir, kāda jēga turpināt?

      Viņas vārdi caururba Olīviju gluži kā naža asmens.

      – “Kāda jēga turpināt”, – viņa atkārtoja.

      Tikai nedaudzas reizes mūžā kaut kas viņu bija skāris tik spēcīgi. Olīviju pārņēma briesmīga caurredzamības sajūta.

      Te tas viss bija: pasaule, kuru viņa bija pūlējusies izveidot, viņas publiskā seja visā savā izmisīgajā lielmanībā un ārišķībā. Kā šī svešiniece – gandrīz vai vēl pusaudze – bija varējusi tik precīzi atminēt tukšumu, kas slēpās zem virskārtas?

      Patiešām, kāda bija jēga?

      Olīva notupās līdzās meitenei. – Nespēju jums ne izteikt, cik lielu apbrīnu manī izraisa jūsu paveiktais.

      Meitene samirkšķināja acis.

      – Saimon, palūkojies uz detaļām! Pat kostīms, kas viņai ir mugurā!

      – Jā, briesmīgi! Kā jūs sauc?

      – Roza. – Viņa pietrausās kājās. – Roza Moriartija.

      – Ak kungs. Vai jums ir kāds cits vārds? Redziet, vārds šajā jomā ir ļoti svarīgs.

      – Dažreiz cilvēki sauc mani par Redu.

      – Tas ir labi!

      – Taču man tas nepatīk, – viņa piebilda.

      – Tas nekas. Reda Moriartija! – Viņš pagriezās pret Olīviju. – Kā tas izklausās? “Apvērsumam ir jauns vārds: Reda Moriartija”!

      – Izcili!

      – Vai tas nozīmē, ka esmu pieņemta darbā? – meitene apjautājās.

      Taču Olīvija to nedzirdēja. Šī neparastā jaunā sieviete bija paņēmusi jēgas trūkumu viņas dzīvē un pacēlusi to līdz mākslas līmenim.

      Pirmo reizi pēc ilga laika viņa sajuta enerģijas pieplūdumu.

      – Neviens nedrīkst nekam pieskarties šajā telpā! Saimon, sazvani Monu Frīstailu! Es gribu, lai tas viss nekavējoties tiktu pārvests uz galeriju. Tu esi ļoti gudra meitene.

      – Tiešām?

      – Neiedomājami talantīga!

      – Kādā ziņā?

      Olīvija un Saimons pārmija skatienus.

      – Un arī asprātīga! – Saimons iesmējās. – Kur tu esi mācījusies?

      – Mācījusies? Es pametu skolu piecpadsmit gadu vecumā.

      Redziet, man ir mazs bērns.

      – Bērns? Bet tev pašai taču nevar būt vairāk par divpadsmit gadiem!

      – Man ir divdesmit divi. Nu, gandrīz. Nākammēnes būs. – Un tava biogrāfija? – Saimons noprasīja. – Kur tu esi dzimusi? Kur tu dzīvo? Kāda ir tava ģimene?

      – Esmu no Kilbērnas. Manam tēvam pieder lietotu preču veikals. Mana māte aizbēga, kad man bija desmit gadu. Es dzīvoju pašvaldības mājā rajonā netālu no Kvīnsparka.

      Saimons tik tikko spēja savaldīties. – Cik ārkārtīgi aizraujoši!

      Olīvija ar žestu norādīja, lai viņa apsēstos. – Un tava aizraušanās ar konceptuālo mākslu… no kurienes tā nāk?

      – Māksla? – Meitene paknibinājās gar neglīto kostīmu.

      – Es pat neprotu zīmēt.

      – Mūsdienās neviens vairs nezīmē! – Saimons apgalvoja. – Es nevarētu pārdot nevienu zīmējumu, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība!

      – Absolūti nenoslīpēts talants, – Olīvija apbrīnā pašūpoja galvu.

      – Tev taisnība, – Saimons pamāja. – Dievs ir atbildējis uz mūsu lūgšanām! Te ir mūsu meklētais enfant terrible! Pat vēl vairāk enfant nekā Rodijs – un nesalīdzināmi vairāk terrible!

      Tikmēr pirmajā stāvā vienu no māksliniekiem, kuru bija ieteikusi Mona Frīstaila no Sleida mākslas koledžas, izstīdzējušu jaunu vīrieti ar lielu degunu un podziņām līdzīgām acīm, kura specializācija bija cilvēku mirstīgo atlieku saglabāšana aspikā, intervēja Gonts. Puisim bija gluži labi veicies ar sudrablietu spodrināšanu, un viņš pārsteidzoši labi tika galā ar ēdamrīku nosaukšanu. (Omāra trīsžuburis viņam nebija nekāds svešinieks.)

      Diemžēl viņam neradās iespēja ķerties pie pēdējā pārbaudījuma, jo Saimons Grejs bija norobežojis viesistabu, un vēlāk pēcpusdienā viss tika pārvests uz galeriju. Tomēr Gonts nolēma tik un tā pieņemt viņu darbā. Viņa smīns bija pirmšķirīgs, un viņam piemita iedzimta pārākuma apziņa,