Flirts. Ketlīna Tesaro

bet arī tāpēc, ka valoda nosaka toni tiklab viesiem, cik darba devējiem. Neviens nevēlas strādāt mājā, kur tonis ir nevērīgs. “Kundze, tāds un tāds kungs gaida viesistabā.” Tas viņiem atgādina, kas viņi ir un kāds ir viņu uzdevums. Kad jūs esat aizgājuši, viņi var vārtīties pa grīdu un rukšķēt kā sivēni, jūs tas neskar. Taču tas ir mājas tonis un darbinieku kvalitāte, kas padara apstākļus civilizētus. Pazemināt toni nozīmētu degradēt sevi, Moriartijas jaunkundz.

      Viņš tai pasniedza nelielu kaudzīti ar piezīmju lapiņām un zīmuli. – Jūsu pēdējais uzdevums būs uzrakstīt pareizos apzīmējumus visam, ko jūs redzat šajā istabā. Es atgriezīšos pēc piecpadsmit minūtēm, lai palūkotos, kā jums gājis. Un atcerieties, laba rakstītprasme arī ir vērā ņemama.

      Viņš aizvēra durvis.

      Roza palūkojās apkārt.

      Tur bija milzīgi daudz lietu.

      Viņa sāka ar galvenajām.

      “Dibāns”, viņa uzrakstīja un uzmanīgi novietoja lapiņu samta Knowle sofas vidū. “Pūks”, viņa iezīmēja pieskaņoto turku dīvānu. Abās pusēs atradās divi lieli salona krēsli ar rūpīgi veidotiem paroceņiem, uz kuriem bija uzgleznotas zeltainas lapas. Tie viņai atgādināja tos, kurus Viktorija un Deivids Bekhemi bija izmantojuši savās kāzās. “Viņa un Viņas tronis”, Roza glīti uzrakstīja.

      Tā, te kaut kur vajadzēja atrasties televizoram. Nevienam nebija dīvāna bez televizora. Viņa pārlaida skatienu istabai. Paga… tam vajadzēja būt paslēptam aiz viena no sienas paneļiem! Roza pasmaidīja. Ļoti viltīgi! Tas droši vien spētu piemuļķot daudzus. “Televizors”, viņa uzrakstīja, pacenzdamās izmantot pilno un pareizo apzīmējumu, neaprobežojoties ar ierasto TV. Nolaizījusi lapiņu, viņa to pielīmēja pie sienas.

      Uz Empire stila kumodes ar marmora virsu atradās alkohola pudeles un glāzes, tāpēc viņa uzrakstīja: “Mājas bāriņš”. Un grāmatplaukti bija pilni ar viltotām grāmatām: viņa mēģināja vienu izvilkt, taču tās visas bija salīmētas kopā. Kāpēc lai kāds nopūlētos to izdarīt? Viņiem acīmredzami bija kas slēpjams. Droši vien tas bija slepenais panelis, kuru piespiežot varēja nonākt citā istabā. “Slepenais panelis!”, Roza drosmīgi uzrakstīja, pievienodama izsaukuma zīmi, lai parādītu, ka arī viņa jutusies uzjautrināta.

      Seši Holbeina pašportreti tika apzīmēti ar nosaukumu “Daži no apustuļiem” (Roza pabrīnījās, kāpēc viņi nav papūlējušies iegādāties arī pārējos), un nepabeigta Degā skice ieguva nosaukumu “Uzzīmēta meitene bez kājām”. Atpūtas zvilnis tika nokristīts par “Salauztu dīvānu”, Mingu dinastijas vāzes par “Saldumu traukiem” un galdiņš ar ziloņu kājām par “Pamatīgi apdegušu stumbru”. (Gaumes jau mēdza būt dažādas.)

      Pēc tam Roza pievērsa uzmanību nenovērtējamajai Drēzdenes porcelāna figūriņu kolekcijai uz kamīna dzegas. Bija pāris vārdu, kurus vajadzēja izmantot, kad iznāca darīšana ar tādām lietām. Roza tos bija dzirdējusi no sava tēva, kuram piederēja lietotu preču veikals. Un viņai ļoti gribējās iespaidot Gonta kungu ar savu pieredzi.

      Nevis “kabuļi”, bet kaut kas līdzīgs… ak jā!

      “Knibuči”, viņa aši uzrakstīja.

      Un nelielu septiņpadsmitā gadsimta šņaucamo kārbiņu kolekcijai viņa piešķīra citu eksperta apzīmējumu: “Sīknieciņi”.

      Taču tad Roza sāka šaubīties.

      Ja kāds centās izlikties gudrs, tad allaž atradās iespēja, kā viņu pieķert.

      Jādomā, ka galvenā atšķirība starp “knibučiem” un “sīknieciņiem” bija lietu lielums?

      Bet kuri no tiem bija lielāki?

      Viņas pašapziņa sāka šķobīties. Bija atlikušas tikai dažas minūtes, bet bija vēl ļoti daudz apzīmējamu lietu.

      Rozas koncentrēšanās sāka zust.

      “Vecs, izbalējis grīdceliņš”, viņa uzrakstīja un nometa lapiņu uz Obisona paklāja. “Pusgalds” nonāca uz demi-lunc konsoles, bet “Atrakciju parka spieģelis” uz lielas karaļa Džordža laiku izliektās lupas virs kamīna dzegas.

      Un tomēr jautājums nedeva viņai mieru: kuri bija lielāki?

      Knibuči vai sīknieciņi?

      Kad bija atlikušas divas minūtes, Roza sāka krist panikā. “Bilžu Bībele” nonāca uz liela Les Très Riches Heures de Jean Duc de Berry izdevuma. Viņa sarauca pieri. “Neķītras bildītes”, Roza nepatikā uzkricelēja, ieraugot Helmūta Ņūtona fotogrāfiju albumu ar autora autogrāfu. (Viņi jau nu varēja būt tik pieklājīgi, lai tās noslēptu!)

      Vēl tikai viena minūte!

      Vai viņai vajadzētu samainīt lapiņas?

      Rozas rīkle sažņaudzās, sirds sāka pukstēt straujāk. Visas viņas pagātnes neveiksmes un garām palaistās izdevības saplūda šajā vienīgajā uzdevumā. Bet kāda tam bija jēga? Viņa bija izgāzusies ēdamrīku pārbaudē. Un arī sudrablietu pārbaudē. Visa viņas dzīve bija viena vienīga muļķīgu kļūdu virkne!

      Un šīs piepešās, žņaudzošās nomāktības ēnā Rozas standarti sāka šķobīties.

      “Vēl viens sasodīts krēsls” uz karalienes Viktorijas laiku lasāmkrēsla, “Divi neglīti pediņi” uz Arno vecvecvectēva un tēvoča portretiem, “Pilnīgu svešinieku bars” uz ģimenes fotogrāfijām sudraba ietvaros, kas bija izvietotas uz klavierēm. Un uz Steinway flīģeļa nonāca zīmīte, kas bija rakstīta ar lielajiem sākumburtiem – “VARU DERĒT, KA NEVIENS NEKAD NESPĒLĒ!”.

      Un tā tas turpinājās.

      Līdz brīdim, kad Saimona Greja pavadībā telpā ienāca pati Burgaltas di Kudrē kundze.

      Te, kā tas bieži gadās lielās saimniecībās, vienlaicīgi norisinājās daudzas dažādas lietas. Kamēr Gonts nodarbojās ar jaunu kandidātu pārbaudīšanu saimniecības pārziņa aizvietotāja asistenta jaunākā palīga amatam, vienu stāvu augstāk Saimons Grejs un Olīvija rīkoja drudžainas pārrunas ar potenciālajiem Rodija Praula aizstājējiem. Viņi bija izmaluši Londonas mākslas skolas, meklējot kādu drosmīgu, oriģinālu un, vēlams, uzbrūkošu mākslinieku, lai viņš varētu ieņemt Rodija vietu, un bija saņēmuši solījumu, ka vairāki kandidāti ieradīsies Česterskvēra četrdesmit piektajā numurā līdz dienas beigām. Patiešām, visā Londonā jauni mākslinieki savās pažobelēs vāca kopā darbu attēlus, drudžaini ģērbās un rija kafiju milzu apjomos, cenzdamies ātrāk atžirgt, lai atstātu iespaidu uz šo varenu duetu.

      Taču viņi varēja arī nepūlēties.

      Tāpēc ka liktenim bija padomā gluži kas cits.

      Olīvija atrāva vaļā viesistabas durvis.

      Viņas galva dunēja no raizēm un satraukuma. Viņa nekad nebija domājusi, ka piekrišana kļūt par galerijas vadītāju prasīs tik daudz praktiskas rīcības. Nu piepeši viņi atradās krīzes situācijā, un Saimons gaidīja palīdzību tieši no viņas, nevis no kāda cita. Viņi jau bija izpētījuši dučiem portfolio, no kuriem neviens neizrādījās piemērots. Cerības gaisa. Viņi nemūžam nespēs laikus atrast pienācīgu aizstājēju.

      Bija pienācis brīdis skatīties patiesībai acīs.

      – Redzi, Saimon, – viņa skaidroja, – mums ir vajadzīga oriģināla vēsma, nevis tikai cienījams kandidāts, bet kāds gluži izcils, tāds, kuram ir sakāms kas izaicinošs. Taču izredzes, ka mēs atradīsim tāda kalibra mākslinieku tik īsā laikā…

      Viņa apstājās. Olīvijas skatienu bija piesaistījis kaut kas uz kamīna dzegas.

      “Atrakciju