Pazudušās dvēseles. Vecā muiža. Edgars Auziņš

Читать онлайн.
Название Pazudušās dvēseles. Vecā muiža
Автор произведения Edgars Auziņš
Жанр
Серия
Издательство
Год выпуска 2024
isbn



Скачать книгу

migla noskaidrojās līdz ar pirmajiem saules stariem. Es visu nakti neesmu gulējis ne mirkli, Kārpentera kungs, man vajag atpūsties un atgūt spēkus. Pamodiniet mani pusdienlaikā," tēvs Jakovs pamāja ar galvu uz zāliena pusi, "mums vēl ir daudz darāmā."

      * * *

      Pie durvīm klusi klauvēja. Tad atkal un atkal, skaļāk un uzstājīgāk. Priesteris atvēra acis un saviebās no galvassāpēm. Spēcīgais klauvējiens to tikai pastiprināja.

      "Es tagad iznākšu," viņš kliedza, un iestājās klusums.

      Interesanti, cik ilgi es gulēju, viņš domāja. Un kāpēc tik labi smaržo?

      * * *

      Kungs lika uz šķīvjiem olas un bekonu, kad tēvs Jēkabs ienāca virtuvē. Smakas lika pēdējam mutē ūdeni.

      – Ak, svētais tēvs! Tātad Montijam tomēr izdevās tevi pamodināt. Pulkstenis jau sen sita divpadsmit. Pabrokastoju, un, kamēr es iešu, es staigāšu pa teritoriju.

      – Viens?

      – Dienas laikā nav no kā baidīties. Turklāt Montijs ir kaut kur ārā: bez viņa gādības krūmi paši neapcirps.

      * * *

      Pulkstenis bija divi pēcpusdienā, kad Kārpenters un Montijs atgriezās. Priesteris viņus gaidīja netālu no galvenajām kāpnēm, nepacietīgi staigādams no vienas puses uz otru. Tos ieraudzījis, viņš iesaucās:

      – Seko man!

      Īpašuma īpašnieks un viņa kalps apmulsuši viņam sekoja vannas istabā.

      – Piepildiet to līdz malām, – tēvs Jakovs pavēlēja, norādot uz vara fontu, – un jums vajag vairāk gaismas. Kāpēc šeit ir tik tumšs?

      “Ja tu nolēmi nomazgāties, svētais tēvs, tad tagad tam nav īstais laiks,” neapmierinātību pauda Kungs. – Turklāt tas nav paredzēts viesiem. Vai arī jūs vēlaties izspiest spoku, guļot karstā ūdenī un dzerot vīnu?

      Priesteris pārsteigts paskatījās uz vīrieti un mierīgi atbildēja:

      "Man vajag svētīto ūdeni, daudz svētūdens, lai aizstātu to, ko Montijs salauza."

      Dārznieks skumji pamāja ar galvu un asarainā balsī teica:

      – Montijs ir neuzmanīgs, Montijs ir neveikls…

      "Viss kārtībā, mans dēls," priesteris tēvišķi apskāva dārznieku. – Piepildi pilnu vannu ar ūdeni, un es to svētīšu. Ar to pietiek dārzam un joprojām paliks rezervē. Atrodi man piemērotus traukus: pudeles, spaiņus, kaut kādus podus. Mēs nevilksim vannu ārā. Un pat ja mums tas izdotos, es negribētu to sabojāt – izskatās pēc mākslas darba.

      – Nav pārsteidzoši. Lords Darkfīlds to atveda no kaut kur austrumiem. Šķiet, ka tā ir vietējā valdnieka atlīdzība.

      – Jā, interesants veids, kā izteikt pateicību.

      – Kungam ļoti patika iet vannā. Viņš pasmīnēja, sakot, ka tādā veidā nomazgā no sevis laboratorijas netīrumus.

      "Bet mēs tagad nesmejamies." Sāksim pie lietas.

      * * *

      Priesteris aizvēra durvis, uzlika lampu uz kumodes, mirkli vilcinājās, domādams, vai nevajadzētu aizdedzināt vēl vienu – to, kurā bija svētītā eļļa, bet nolēma to netērēt. No halāta krokām viņš izņēma krustu, ar kuru vakar vakarā bija izdzinājis rēgu, un, atrotījis sutanas piedurknes, uzmanīgi nolaida to ūdenī. Tad viņš nometās ceļos vara vannas priekšā un, salicis plaukstas, gandrīz klusi sāka lūgties.

      Durvis nedaudz atvērās, un iekšā ieskrēja caurvēja, kas nodzēsa lampu. Pēc melnraksta Montijs ieskrēja iekšā ar apmierinātu smaidu sejā un divus ūdens spaiņus rokās.

      "Svētais tēvs, ūdens," viņš teica.

      Tā Kunga kalps smagi nopūtās, piecēlās no ceļiem un atbildēja:

      "Es tev teicu, lai netraucē mani, kamēr neesmu pabeidzis." Teicu arī, ka ūdens jau ir gana. Noliec šurp spaiņus un, dieva dēļ, mani vairs netraucē. Un, Montij, – viņš teica pēc tam, kad aizejošais dārznieks, kura sejā bija palicis smaids, – iededziet man lampu.

      Tad viņš aizvēra durvis no iekšpuses, lai izvairītos no incidenta atkārtošanās, un atkal nometās ceļos. Dažas minūtes apkopoju savas domas un nomierināju dvēseli, un tad sāku skaļi lasīt lūgšanu.

      Viņš piecēlās, trīs reizes šķērsoja ūdeni fontā un teica: "Āmen." Tajā pašā mirklī no nekurienes nākusi caurvēja atkal nodzēsa lampu. Priesteris vēlreiz nopūtās, atrotīja piedurknes un pieliecās pie vannas, lai noņemtu krustu. Tomēr es to nevarēju atrast.

      "Kādas muļķības," skanēja no viņa lūpām.

      Viņš noliecās virs ūdens, gandrīz pieskaroties tam ar seju, atkal nobrauca ar plaukstu pa dibenu un beidzot atrada trūkstošo. Ar krustu rokā viņš maziem solīšiem devās uz durvīm, atvēra tās un izgāja gaismā. Un viņš nodrebēja, kad pamanīja, ka ap krusta augšdaļu bija aptīts tārps. Ar riebumu viņš nometa to no svētnīcas, noslaucīja relikviju sutanas malā un kliedza:

      – Montija!!!

      * * *

      Saule jau rietēja, kad tēvs Jakovs pabeidza savu dievbijīgo darbu. Šoreiz visā dārzā tika izvietotas improvizētas lampas: Montijs piekāra tās kokos, novietoja uz soliņiem, akmens žoga, vienu novietoja uz strūklakas labirintā un vēl vairākas piekāra uz žoga kaltas dzelzs stieņiem.

      "Sāk tumst, jūs varat to aizdedzināt," Kungs viņam pavēlēja, "tikai raugies, lai nesaskartos īpašums."

      Priesteris izņēma no somas vēl vienu krustu, uzlika to uz plaukstas un nolasīja pāri lūgšanu. Viņš pamanīja, ka Kungs vērīgi uz viņu skatās.

      "Šis ir pēdējais," viņš paskaidroja un piegāja pie dīķa, kurā draiskojās zivis, nepievēršot uzmanību cilvēkiem un viņu rūpēm. Tad viņš it kā negribīgi un skumji iemeta krustu ūdenī.

      Zivis šaudījās dažādos virzienos, pa ūdeni sāka plūst apļi, un no apakšas pacēlās milzīgs burbulis, kas plīsa ar nepatīkamu šļakstu.

      "Es darīju visu, kas bija manos spēkos," viņš noguris sacīja. "Ja tā ir Viņa griba, šausmas, kas moka šo vietu, atgriezīsies tur, no kurienes tā nākusi." Uz pazemi.

      Kungs klusēja, nenovērsdams acis no ūdens virsmas.

      – Galdnieka kungs!

      Viņš nodrebēja, pakratīja galvu un steidzīgi teica:

      – Jā, jā, tev taisnība. Esmu jums ļoti pateicīgs, tēv Jakov. Jūsu palīdzība ir vienkārši nenovērtējama. Es vēlos atvainoties par savu iepriekšējo uzvedību. Es vienkārši… es vienkārši neticēju tam visam.

      – Tas notiek bieži, Kārpentera kungs. Cilvēki sāk ticēt Dievam, tiklīdz viņi sastopas ar kaut ko tādu, kas Viņam pretojas. Jo Viņš vienīgais spēj mums palīdzēt. Un tad cilvēki Viņu noliedz, tiklīdz briesmas ir pārgājušas. Hmm, šķiet, ka Montijs ir pabeidzis, atgriezīsimies mājā, pirms nav pilnībā satumsis. Nekārdināsim likteni.

      * * *

      Dārznieks grauza burkānus, kas izaudzēti nelielā sakņu dārziņā aiz savas mājas. Viņam blakus, uz kāpnēm, kas veda uz otro stāvu, sēdēja priesteris, mizoja vārītu olu, ielika čaumalu bļodā un iemērca kārumu sālī. Mazliet tālāk no viņiem, ar vīna glāzi vienā rokā un ieroci otrā, stāvēja Kungs. Lēnām malkojis dārgu dzērienu, viņš paskatījās ārā pa logu: zālienu tagad apgaismoja ne tikai laternas, bet arī lampas. Tiem pievienotā eļļa piešķīra ugunij neparastas nokrāsas, padarot ārējo izskatu neparastu un zināmā mērā maģisku.