Pazudušās dvēseles. Vecā muiža. Edgars Auziņš

Читать онлайн.
Название Pazudušās dvēseles. Vecā muiža
Автор произведения Edgars Auziņš
Жанр
Серия
Издательство
Год выпуска 2024
isbn



Скачать книгу

aromātu. Montijs piepildīja krūzi un gaidīja, kad īpašnieks piekritīs viņu uzrunāt. Viņš izgāja no savām domām un teica:

      – Pieņemsim, ka es tev ticēju. Tad rodas jauni jautājumi. Pirmkārt, kā viņa šeit nokļuva? Otrkārt, ko viņa vēlas? Kāpēc viņš izposta īpašumu un dara ļaunu?

      – Jā, ja es būtu zinājis, es uzreiz pateiktu. Šīs sievietes, noskaidrojiet, kas viņiem ir prātā. Un arī manējais ir miris. Viņš nevar rast mieru nākamajā pasaulē, kā man paskaidroja tēvs Jakovs. Varbūt viņa mani tik ļoti mīlēja, ka nevarēja mani palaist. Vai varbūt tāpēc, ka viņa nomira nevis kristīgā veidā. Tēvs Jakovs tā teica, viņi saka, visticamāk.

      Kungs ziņkārīgi paskatījās uz Montiju, it kā redzētu viņu pirmo reizi.

      – Bet tu nekad par to nerunāji. Tas ir kaut kas jauns. Kā tas gadījās, ka palikāt bez mīļotās sievas? Un kāpēc tu nolēmi man to pastāstīt šodien? Cik atceros, viņa vienkārši aizbēga no šejienes. Tāpat kā pārējie. Es domāju, ka viņa ir dzīva un vesela, viņa jau sen atrada sev citu vīru, bet viņa pat neatceras tevi.

      – Par ko jūs runājat, mans kungs! Jā, viņa nekad nemirs! Viņa nav tāda! Viņa mani mīlēja. Un viņš klusēja, jo baidījās sadusmot spoku ar neuzmanīgu vārdu. Un tagad sirdī jūtu, ka viņa ir aizgājusi, nomierinājusies un mūs vairs netraucēs. Tas smagi nospieda manu dvēseli, tāpēc es nolēmu jums pastāstīt. Viņa ir pašnāvniece. Nogalināja sevi. To aizliedz gan dievišķie, gan cilvēciskie likumi. Tāpēc nemierīgā dvēsele klīda, nevarēja tikt atbrīvota no šīs nastas. Un tagad svētais tēvs viņu ir licis mierā.

      Kungs šķindēdams nolika tukšo krūzi uz apakštasītes, kaut ko domādams. Tad viņš nopūtās un pagriezās pret dārznieku:

      – Kā tas notika, Montij?

      – Nu, tagad mēs varam par to runāt, tagad, iespējams, nav bail viņu sadusmot. Viņa pakārās, mans kungs. Viņa nožņaudza sevi, mana nabaga mazā sieva. Viņa nenomira kā cilvēks, ak, ne kā cilvēks. Ieraugot viņu, zilu, izspiedušām acīm, notraipītā baltā kleitā, no skumjām nokritu zemē. Un šķita, ka viņa tik pārmetoši skatījās uz mani un šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Un viņa bija visa zila, viņa tur karājās visu nakti.

      Kungs, kas tobrīd mazgāja cepumu ar smaržīgu dzērienu, riebumā saviebās. Viņš nolika krūzi uz galda un piecēlās.

      – Man jāiet, Montij. Saglabājiet cepumus, tā ir dāvana. Sakopiet šeit, – viņš norādīja uz galdu, – es tikmēr apbraukšu un paskatīšos, vai viss ir kārtībā. Un netraucē mani vairs ar saviem stāstiem par spokiem, gobliniem, laumiņām un citām blēņām.

      Nogājis piecdesmit pēdas un sasniedzis bruģēto taku, Kungs pagriezās un pamāja ar roku dārzniekam:

      "Es gandrīz aizmirsu, Montij," viņš teica stingrā tonī, "es tev teicu novilkt kurpes, kad ieiesit mājā." Īpašumā jābūt nevainojamā kārtībā un tīrībā, bet netīrumu gabali uz grīdas ir nepieņemami! Novāc to no krūtīm un neliec man par to vēlreiz atgādināt!

      Dārznieks bija pārsteigts, neizpratnē saskrāpēja pinkaino galvu un izpleta rokas, no kurām vienā bija tējkanna, bet otrā krēsls:

      – Kā pavēli, meistar, kā pasūti.

      * * *

      Dienas vilkās vienmērīgā, nesteidzīgā secībā. Īpašumā valdīja miers: netika atrasti beigti dzīvnieki vai putni, izravēti krūmi, asins peļķes vai citas “pazīmes”, kā tās sauca Montijs. Nomierinājies, Kungs sāka biežāk sūtīt dārznieku uz ciemu: papildināt krājumus un tikai uzzināt jaunumus, ja viņam paveicas.

      West Hantershire ir vieta, kas atrodas tālu no civilizētās pasaules: tikai blīvi meži, lauki un mazi ciemati, kas izkaisīti šur un tur. Tuvākā pilsēta Densforta atrodas 100 jūdzes bezceļa attālumā, zirga mugurā, un ir gandrīz neiespējami dabūt rokās pat pagājušā gada laikrakstu, nemaz nerunājot par jaunāko presi. Vīram pietrūka tie laiki, kad bijušais kungs atgriezās no saviem ceļojumiem, nesot uz savrupmāju izsmalcinātus vīnus, aizjūras ēdienus, kā arī īpašu garu, civilizācijas garu, kura obligātais atribūts bija avīzes.

      Ceļojošie tirgotāji šajos apgabalos iemaldījās reti, un, ja tas notika, tas kļuva par īstu notikumu un svētkiem Oldwidge iedzīvotājiem. Un tie tirgotāji, kas zināja par īpašumu un Kunga gaumi, mēģināja ņemt līdzi drukātus izdevumus, zinot, ka šajās vietās šāda veida preces būs pieprasītas. Parasti viņi paši ieradās pie muižas vārtiem, taču bija pagājuši vairāk nekā divi gadi, kopš neviens no viņiem šajās daļās neparādījās. Iespējams, viņus nobiedēja baumas, ko aizsāka nekaunīgi kalnu spārni. Un varbūt pats Montijs pielēja eļļu ugunij, runājot par savām blēņām ciematā. Vietējie iedzīvotāji būtu skeptiski pret visu nopietnu, kas nāk no viņa mutes, bet stāsti par spokiem no svētā muļķa, jā, tas viņiem patīk. Bet tam nevajadzēja atbaidīt tirgotājus. Dzenoties pēc sudraba, šādi cilvēki ir gatavi doties uz elli, nemaz nerunājot par manām durvīm. Tas ir dīvaini. Un tas nav kārtībā.

      * * *

      Ir pagājusi tieši nedēļa kopš pēdējā incidenta, un satraukums ir gandrīz pametis Kunga domas. Montijs joprojām bija īgns un runīgs, bet tagad tas nešķita tik slikti. Viņš turpināja kopt dārzu, un tas ar pateicību atbildēja uz viņa rūpēm: uzziedēja jaunas puķes, augļu kokiem parādījās olnīcas, glīti nopļautajā zālē čivināja sienāži, bet dīķī priecīgi plunčājas iepriekšējā saimnieka atnestās zelta zivtiņas. . Tā Kunga dvēsele visā šajā krāšņumā atrada ilgi gaidīto mieru un klusumu. Septītajā dienā, kad īpašumu apņēma tumsa un spoži spīdošās ugunspuķes-laternas izlēja apkārt siltu dzeltenu gaismu, viņš beidzot izlādēja ieroci, piekāra to pie sienas un atstāja savu posteni loga priekšā. Viņš aizvēra aizkarus, izslēdza eļļas lampu, novilka čības un devās gulēt. Es apsedos ar segu un domāju: "Varbūt tomēr jāpateicas tēvam Jakovam?"

      * * *

      Ogles kamīnā jau sen bija satumsušas un tikai reizēm uz mirkli uzliesmoja un tad atkal nodzisa. Kaut kur tālumā iespēra zibens, un pēc minūtes savrupmāju sasniedza apslāpēts pērkona klakšķis. Sāka līt: sākumā bikli, tad arvien stiprāk. Lietusgāze ar caurspīdīgiem pirkstiem klauvēja pie muižas logiem. Bet tas ne mazākajā mērā netraucēja gulēt tās vienīgajam iemītniekam.

      Kungs mierīgi atpūtās gultā, un tikai Dievs zināja, kādus sapņus viņš redz. Dzīvojamās istabas pulkstenis sita vienpadsmit, divpadsmit un pēc tam stundu pēc pusnakts. Vīrietis izdvesa skaņu, kas skanēja kā starp skaļu šņukstu un krākšanu, un apgriezās uz otru pusi. Vētra kļuva arvien spēcīgāka. Zibens iespēra ļoti tuvu, apgaismojot visu apkārtni ar spilgti baltu zibspuldzi. Pērkons bija tik spēcīgs, ka muižas logi grabēja. Kungs nodrebēja un pamodās: ar refleksīvu kustību viņš sniedzās pēc pistoles, bet neatrada. Atjēdzis, viņš atviegloti nopūtās, noslaucīja sviedrus no pieres un… dzirdēja no ārpuses nākam draudīgu suņa gaudošanu.

      Šī gaudošana lika vīrieša asinīm sastingt vēnās: viņpus kapa bija kaut kas citāds, it kā pati nāve izsauktu no atvērta kapa. Viņš noņēma ieroci no sienas un atrāva aizkaru. Uz zāliena mājas priekšā baltuma mākonī stāvēja melns suns, kura acis dega indīgi zaļā ugunī. Un, lai gan istabā bija pilnīgi tumšs, un cilvēku vienkārši nebija iespējams redzēt, suns pagrieza galvu viņa virzienā, atvēra muti un atkal auroja. Un tad viņš metās uz priekšu, lecot pāri galveno kāpņu pakāpieniem. Kungs dzirdēja spēcīgu triecienu pa durvīm, kas satricināja visu māju.

      Nokāpis lejā, apakšveļā, nespēdams neko izmest pār pleciem, trīcošām rokām pielādēja ieroci, nometot pāris patronas uz grīdas. Dzirdēju, kā zvērs gāja durvju priekšā, ar nagiem skrāpēja akmeni un rūc kā velns. Norādījis