Pazudušās dvēseles. Vecā muiža. Edgars Auziņš

paklājiem, kuriem iepriekš bija spilgti sarkana krāsa; kožu saēsti aizkari uz logiem; apzaļumoti bronzas durvju rokturi. To visu no tumsas izrāva dārznieka nestā lampas blāva gaisma.

      "Man nav pietiekami daudz spēka, lai uzturētu šeit kārtību," Kārpenters nomākts nopūtās, pamanījis priestera apmulsušo skatienu, "laiks dara savu."

      – Kas te bija agrāk? – viņš jautāja.

      – Lorda Darkfīlda biroji. Viņš bija kaislīgs cilvēks, izprata zinātni, lasīja, mācījās valodas. Šeit ir bibliotēka, – Kārpenters ar lielām grūtībām atslēdza slēdzeni un atvēra durvis, – viņš šeit pavadīja daudz laika.

      Istabas vidū stāvēja masīvs melnkoka rakstāmgalds. Tēvs Jakovs pienāca tuvāk: uz galda gulēja sabojāti dzelteni papīri, kas klāti ar mazu rokrakstu. Viņš atnesa lampu un bija pārsteigts:

      – Hmm, šķiet, latīņu valodā! Bet kaut kas neparasts! Es to nevaru saprast,” priesteris pacēla kaudzi dzeltenu palagu un tajā pašā mirklī tie pārvērtās putekļos.

      – Lordu Eliotu interesēja medicīna, – Kārpenters lietišķi atbildēja, – un viņš brīvi runāja latīņu valodā. Grāmatas bija viņa elements.

      Priesteris pamāja mājas īpašniekam un sāka lasīt lūgšanu. Viņš visu saprata bez vārdiem: viņš pievienoja lampai dažus pilienus svētās eļļas un atstāja to uz galda. Liesma sāka mirdzēt ar daudzkrāsainām nokrāsām: zaļu, zilu, tumšsarkanu. Priesteris, noskaitot lūgšanu, pacēla svētītā ūdens pudeli, lai apkaisītu plauktus, bet Kārpenters viņu piekāva. Viņš izlēca uz priekšu un, izpletījis rokas, kliedza:

      – Tas ir aizliegts! Hoz… Lords Darkfīlds aizliedza pieskarties grāmatām, vēl jo mazāk liet uz tām ūdeni! – tad turpināja mierīgākā tonī, – logs, galds, sienas, griesti, jebkas, bet ne grāmatas. Šī ir atmiņa par viņu, lūdzu, neaiztieciet tos.

      Tēvs Jakovs piekrita šim lēmumam, lai gan viņa uzacis sacēlās, ieraugot šādu reakciju. Pabeidzis rituālu, viņš iemērca krustu pudelē ar svētītā ūdens paliekām un atstāja to uz galda.

      Nākamā istaba izrādījās senlietu noliktava: daudzas kastes, lādes, figūriņas no keramikas, vara niķeļa un porcelāna, bronzas piekariņi, svečturi, smilšu pulksteņi un ūdens pulksteņi, senas grāmatas, rotaslietas, ieroči, bruņas un sen pazuduši priekšmeti. un aizmirstās civilizācijas, kuru mērķi priesteris varēju tikai nojaust, kā te pietrūka.

      “Kungs Eliots daudz ceļoja un atveda šos… to visu no saviem ceļojumiem. Un man nekad nebija pietiekami daudz laika, lai sakārtotu lietas.

      – Ziņkārīgs. Ļoti interesanti.

      Priesteris veica rituālu un, izgājis no pagaidu noliktavas, izgāja koridorā. Viņš norādīja ar roku uz tā tālāko galu:

      – Šķiet, ka tur ir vēl viena istaba.

      "Diemžēl man nav atslēgas," Kārpenters paraustīja plecus, "mēs nevarēsim tikt iekšā."

      – Kam tas ir?

      – Palika pie kādreizējā savrupmājas īpašnieka.

      – Kas ir iekšā? – jautāja tēvs Jakovs.

      – Es nekad tur neesmu bijis. Lords Darkfīlds nevienam neļāva tur ienākt.

      – Bet vai tu vispār zini, ko viņš tur darīja?

      – Noteikti. Tas nebija noslēpums. Aiz šīm durvīm ir laboratorija. Reaģenti, skābes, sārmi, instrumenti – lords Eliots parūpējās, lai neviens nejauši netiktu ievainots. Tāpēc tika veikti piesardzības pasākumi.

      Priesteris klusēdams devās uz durvīm: melns metāls, ar dažiem rakstiem un uzrakstiem uz virsmas. Nepareizajā lampas gaismā to bija grūti saprast, bet tēvs Jakovs bija gandrīz pārliecināts, ka šī ir tā pati latīņu valoda, ko viņš redzēja uz papīra lapiņām bibliotēkā. Viņš neatrada arī rokturi vai atslēgas caurumu.

      "Mums ir nepieciešams iesvētīt visas savrupmājas telpas, pretējā gadījumā Velns atradīs robu mūsu aizsardzībā," viņš spītīgi atkārtoja.

      "Es neko nevaru darīt, svētais tēvs." Šī ir stūra istaba, un tai nav logu. Nedomāju, ka radījums caur to tiks iekšā. Turklāt šīs durvis ir šeit.

      – Tu esi kā naivs bērns! – priesteris neizturēja, – tu runā par tādām lietām, saki, ka pats savām acīm redzēji spoku un domā, ka kāds metāla gabals to noturēs? Tikai Dieva spēks var viņu apturēt! Un šim nolūkam man ir nepieciešama piekļuve katrai telpai!

      "Iesvētīt durvis, iesvētīt gaiteni, tēvs Jakov," Kārpenters mierīgi atbildēja, "mēs joprojām nevarēsim tikt iekšā."

      Uzmetis vīrietim neapmierinātu skatienu, priesteris paraustīja plecus, it kā sacīdams “lai tā būtu”, un ķērās pie lietas. Montijs, kurš visu laiku bija klusējis, ar trīcošu roku pasniedza viņam vēl vienu trauku ar svēto ūdeni. Dārznieks bija nepārprotami nervozs, atrodoties pamestajā mājas spārnā.

      Baznīcas kalpotājs pie durvīm pielika krusta zīmi, un, tiklīdz no viņa lūpām izkrita pirmie lūgšanas vārdi, no ārpuses atskanēja gaudošana. Kauciens iespiedās iekšā, it kā savrupmājā nebūtu logu: ar straumi, kas atdzesēja asinis, tā izplatījās pa istabām un grīdām, izraisot stikla priekšmetu grabēšanu. Dārznieks pārsteigts nometa pudeļu maisu: atskanēja saplīsušu stikla skaņa. Priesteris pārmetoši paskatījās uz viņu, bet neko neteica, turpināja lasīt lūgšanu.

      Galdnieks satvēra viņa elkoni un ātri sacīja:

      "Viņš ir šeit, svētais tēvs, ātri ejam lejā."

      Priesteris neapmierināti paskatījās uz viņu un nokratīja viņu no rokas kā kaitinošu kukaini:

      "Man jāpabeidz rituāls, netraucējiet man, Kārpenter."

      Viņš skrēja pa koridoru, Montijs viņam sekoja. Tēvs Jakovs pabeidza lasīt lūgšanu. Mājas saimnieka atstāto lampu viņš pārvietojis uz durvīm, iepilinot tajās pāris eļļas piles. Tad viņš devās uz kāpnēm. Kaukāšana jau ir pieklususi. Tajā brīdī viesistabā pulkstenis sita stundu pēc pusnakts.

      Priesteris atrada Kārpenteru stāvam ieejas priekšā: viņš ar ieroci tēmēja uz durvīm. Montijs stāvēja viņam aiz muguras un, zobus klabēdams, bailēs trīcēdams.

      Viņš piegāja pie viņiem un izstiepa plaukstu: uz tās mirdzēja divi krūšu krusti uz stīgām:

      "Uzvelciet to un nekad nenovelciet," tēvs Jakovs teica autoritatīvā tonī. – Es pabeidzu savu darbu. Kas tev ir?

      "Viņš ir tur, aiz durvīm," Kārpenters klusi atbildēja, "paslēpies un gaida." Vai tu viņu dzirdi?

      Priesteris lēnām piegāja pie loga, paskatījās ārā un atkāpās: paklupa aiz sutanas malas, viņš nokrita atmuguriski. Logā parādījās zvērs: liesmojoši sarkanas acis šķita cauri iekšā esošo cilvēku dvēselēm; No atkailinātiem baltajiem ilkņiem pilēja indīgi zaļas siekalas. Viņš pacēla galvu un atkal auroja ar nedabisku nāvei līdzīgu gaudošanu. Tā noteikti gaudo pati Nāve, domāja priesteris, kad kādam izdodas izbēgt no viņas kaulaino roku apskāvieniem.

      "Montij, palīdzi Svētajam tēvam piecelties," Kārpenters pavēlēja. "Un tu, necilvēks," viņš pagriezās pret zvēru, "nāc!" Mēģiniet nākt iekšā, un es atkal izturēšos pret jums!

      Spoks ņurdēja, vicināja asti no vienas puses uz otru, gatavojās lēkt, taču pēkšņi mainīja nodomus un pazuda miglas mākonī, kas piepildīja zālienu. Tas bija tēvs Jakovs, kurš piegāja pie loga, satvēris rokās milzīgu sudraba krustu un lasījis lūgšanu. Kad viņš teica "Āmen", viņš pagriezās pret Kārpenteru un sacīja:

      "Viņš atkāpās, kas pierāda