VIENKĀRŠI PAR TICĪBU DIEVAM. ALINA ARHIPOVA

Tev šodien, ienāc manā dzīvē, mana sirds ir atvērta Tev. Tu – mans Pestītājs un Dievs. Es vēlos Tev sekot un pazīt Tevi tuvāk, kā savu Draugu. Palīdzi man mainīties, lai manī spīd Tava gaisma. Jēzus Kristus vārdā, Āmen.

      Neatkarīgi no tā, vai izjuti kaut ko šajā brīdī, vai nē, vari būt pārliecināts, ka Kungs Jēzus Kristus ir atnācis pie tevis.

      6. TICĒT DIEVAM UN BŪT PESTĪTAM

      Gribu nedaudz akcentēt uzmanību uz tādiem jēdzieniem, kā «tas, kurš tic, ka Dievs ir», un «tas, kurš ir pestīts Dievā». Šie divi jēdzieni – tas nav viens un tas pats.

      Ir cilvēki, kas tic, ka Dievs ir, bet dzīvo grēcīgu dzīvi. Citiem vārdiem sakot, viņu dzīvē Dieva nav. Tādi cilvēki nenonāks Debesīs.

      Tu tici, ka ir viens Dievs, tu dari labi; arī ļaunie gari tic un dreb. (Jēkaba 2:19)

      Vienkārši ticība, ka Dievs ir, cilvēkus neglābs. Arī dēmoni tic, ka Dievs ir.

      Iedomājieties, ka visi vienas pilsētas cilvēki slimoja ar kādu neārstējamu slimību. Ko tik viņi nedarīja, lai izveseļotos, bet nekas viņiem nepalīdzēja. Kādā dienā viņi uzzināja par brīnumzālēm – dzīvā klints avotu, kura ūdens spēj dziedēt jebkuru slimību.

      Daļa no viņiem nenoticēja šīm ziņām, sakot, ka tās ir blēņas un tikai nejēgas var ticēt, ka kaut kāds ūdens var viņus dziedināt. Citi noticēja, ka avota ūdens patiesi var būt ārstējošs, bet negāja pēc tā dažādu iemeslu dēļ. Gan vieni, gan otri nepieņēma zāles, un, beigu beigās, tā arī nomira no savas slimības.

      Bet bija vēl trešie, kuri noticēja avota ūdens spēkam, aizgāja pēc šī dzīvā klintsavota ūdens un dzēra to. Tikai šie cilvēki tika glābti un izveseļojās.

      Tie, kas tic Dievam, bet nedzīvo pēc savas ticības, līdzinās tiem, kas noticēja ūdens dziedinošajam spēkam, bet tomēr nedzēra to. Neesiet tādi!

      Lūk, kādēļ svarīgi ne tikai ticēt Dievam un Viņa Dēlam Jēzum Kristum, bet arī pieņemt Jēzu savā sirdī! Esiet pestīti Jēzū Kristū!

      Bet, kas dzers no tā ūdens, ko Es tam došu, tam nemūžam vairs neslāps, bet ūdens, ko Es tam došu, kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai.» (Jāņa ev. 4:14)

      7. KO NOZĪMĒ PIEDZIMT NO AUGŠIENES

      Jēzus atbildēja: «Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības.» Nikodēms saka Viņam: «Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?» Jēzus atbildēja: «Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! (Jāņa ev. 3:3—5)

      Piedzimšana no augšienes – tā ir jauna cilvēka piedzimšana Svētajā Garā. Tas notiek tad, kad, dzirdējis Dieva aicinājumu no krusta (caur dzirdēšanu vai izlasīto Dieva Vārdu, vai pieskaroties Dieva mīlestībai savā dzīvē, vai arī kāds notikums, utt.), cilvēks atsaucas uz to sirds ticībā, pieņemot Kungu Jēzu Kristu kā vienīgo savas pestīšanas Avotu.

      Līdz 17 gadu vecumam es biju ne vienkārši neticīgs cilvēks, bet dziļi pārliecināta ateiste. Es ne tikai nevēlējos zināt neko par Dievu, bet nebaidījos par to drosmīgi apliecināt citiem cilvēkiem. Būdama savam vecumam neatbilstoši nopietna, kas pārcietusi ne mazums nepatikšanu un atraidījumu savā dzīvē, es intuitīvi atšķīru cilvēkos melus un liekulību aiz šķietamā smaida. Neskatoties uz to, es turpināju ticēt labajam, mīlestībai, godīgumam un turpināju tos meklēt šajā pasaulē.

      Tikai Dievs nepavisam nebija atbilde uz maniem meklējumiem, bet tieši otrādi – es uzskatīju, ka Viņš vainīgs tajā ļaunumā, ko redzēju sev visapkārt un tādēļ negribēju ar Viņu neko kopēju.

      Reiz notika kaut kas neparasts. Un tagad es saprotu, ka tajā dienā Dievs pieskārās man Savā mīlestībā, pēc kuras es tik ļoti ilgojos. Pirmo reizi savā mūžā es devos uz dievkalpojumu baznīcā. Bet tikai tādēļ, lai mana klases biedrene, kas vairākkārt turp aicināja, vairs nemocītu mani. Es nodomāju, ja es tagad izpildīšu viņas lūgumu, tad viņa vairs neuzmāksies man ar saviem aicinājumiem. Es pati nevarēju sev izskaidrot, kādēļ vispār piekritu doties viņai līdz.

      Pie pašas ieejas uz kāpnēm mūs sagaidīja jauniete, kura plati uzsmaidīja tieši man un vienkārši teica: «Labdien. Priecājamies jūs redzēt». Tajā pat mirklī manī kaut kas sarosījās, it kā kāds būtu manī, ko es tik ilgus gadus sevī slēpu. Acīs neviļus sariesās asaras, un es tik tikko tās spēju savaldīt, lai neviens to neredzētu. Apmulsusi no negaidītajām izjūtām, es atklāju, ka tikko, pirmo reizi, sajutu patiesu uzmanību, bez viltus un samākslota smaida.

      Es nevarēju pilnībā izskaidrot, kas notika, bet agrāk savā dzīvē noteikti neko tādu nebiju piedzīvojusi. Arī pēc tam es vairs neesmu izjutusi līdzīgu pārdzīvojumu, kad vēlāk nācu uz baznīcu. Toties tagad es zinu, ka tajā pirmajā dienā Pats Dievs mani sagaidīja pie ieejas baznīcā, man nepazīstamās jaunietes izskatā.

      Dievs mani aicināja daudzus gadus, bet es ietiepīgi gāju pretējā virzienā no Viņa. Bet tajā dienā Viņš man pieskārās un, izdzirdējusi Viņa aicinājumu, es pagriezos par 180 grādiem un gāju Viņam pretī. Tas kļuva par sākumu manai piedzimšanai no augšienes.

      Nākošais mans solis bija ļaut Dievam ienākt manā dzīvē. Tādēļ es dedzīgi lūdzu grēksūdzes lūgšanu (skat. 5. nodaļu) un aicināju Kungu Jēzu Kristu ienākt manā dzīvē, atverot Viņam plaši savas sirds durvis.

      Šis solis nozīmē, ka atradies vēl viens noklīdis cilvēks un atgriezies pie Sava Radītāja. Tādos brīžos visi eņģeļi Debesīs priecājas, jo, kā Bībele saka:

      Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. (Lūkas ev. 15:7)

      Vēl vairāk! Piedzimstot no augšienes, pieņemot Kristu savā dzīvē, mēs kļūstam Dieva bērni, Debesu Ķēniņa bērni:

      Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam, kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva. (Jāņa ev.1:12—13)

      Kas tālāk jādara Dieva bērniem?

      Iepazīt Dievu – Savu Debesu Tēvu un atgriezties no grēka!

      Lai gan ticīgais Kristum glābjas caur žēlastību, tas nenozīmē, ka viņš var turpināt grēkot.

      Piedzimstot no augšienes, cilvēks piedzimst kā jauna radība Kristū. Tāds cilvēks nevēlas vairs dzīvot grēcīgu dzīvi!

      Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns (2.Korintiešiem 5:17)

      8. KRISTĪBAS ŪDENĪ

      Pēc piedzimšanas no augšienes, ticīgais cilvēks pieņem kristības ūdenī Jēzus Kristus vārdā. Pašas par sevi šīs kristības nenes pestīšanu, bet tā ir svarīga ticības rīcība, ar kuru cilvēks apzināti un brīvprātīgi apliecina Dievam savu lēmumu dzīvot pēc labākās sirdsapziņas.

      Iegremdēšanās ūdenī simbolizē vecā, grēcīgā cilvēka nāvi, kurš līdz tam mirklim dzīvoja miesā. Bet, iznākšana no dzelmes atkal ūdens virspusē, simbolizē Kristus augšāmcelšanos un jauna cilvēka piedzimšanu, kurš tagad dzīvo Garā. Šī darbība ir apliecinājums Dieva un cilvēku priekšā turpmāk dzīvot tīru un svētu dzīvi, norobežojoties no grēka.

      Jo mēs līdz ar Viņu kristībā