Burping Toothy varde. Fantāzijas komēdija. СтаВл Зосимов Премудрословски

ēdija

      StaVlе Zosimov Premudroslowski

      © StaVlе Zosimov Premudroslowski, 2019

      ISBN 978-5-0050-7506-2

      Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero

      RABUKA PIRMAIS

      apulase vispirms

      pliks zvirbulis

      Tālu tālu uz bijušās PSRS (tagad Kazahstāna) un Ķīnas robežas, Semipalatinskas apgabala dienvidaustrumos, netālu no Ayaguz pilsētas, tulkojot kā “Ak, vērš”, atradās kodolizmēģinājumu poligons ar inficētu radioaktīvu atmosfēru, kas iegūta no iereibušu zinātnieku nolaidības. Visā vidē bieži sāka veidoties dažādas mutācijas, dažādas mutācijas: tad uz vienas aitas ķermeņa piedzims divas galvas; tad divas astes – pie ķirzakas vai čūskas; tad trīs pēdas un viena roka, no vietējā iedzīvotāja Temujinas (Čingishana) pēcnācēja. Un notika, ka piedzima normāli, piemēram, Sparrow Stasyan.

      Viņa ķermenim nebija nekādu ķermeņa defektu, viss bija kā vajadzētu: aste, knābis, acis un vēl kas cits… Viss bija kā zvirbulis, bet viņam bija problēmas ar apspalvojumu. Precīzāk, spalvu vispār nebija, un viņš bija pilnīgi pliks. Un tāpēc jau kopš dzimšanas viņš, savu grūto dzīvi, bija spiests pavadīt uz zemes, sliktāk par vistu, kas vismaz nedaudz plandījās. Bet ne sliktāk kā kaut kāds sunītis vai ķirzaka, bezpajumtnieks vai pele… Īsāk sakot, nekad neceļoties debesīs, piemēram, viņu spalvu radinieki, kuri ļaunprātīgi izbiedēja viņu, zvana un pazemoja, kliedza no ligzdām, jau aizbēguši cāļi. Un pat Stasjans pat iztukšoja tieši uz viņu – pliks zvirbulis skumīgi nolaida galvu un šņukstēja dvēselē, plūstot apkārt kāda cita putnu mēsliem. Un tā katru dienu. Bet viņš patiešām gribēja lidot, ka viņš bija miega pārgājējs miegā, pat mēģināja pacelties vairāk nekā vienu reizi, tad realitāte nav sapnis un viņš, ielecis Java un būdams miega pārgājiena miegā, atkal pamāja ar plikiem spārniem, izlēca un nogāzās uz zemes..un pat notika, sitot no pieres, tad astes kaulu. Tas, ko viņš vienkārši nemēģināja, bet nekas neaizvietoja viņa spalvas.

      Reiz liktenis tomēr apžēlojās par pliku apstaroto zvirbuli, un, atkal bēgdams no klaiņojoša kaķa, kurš gribēja viņu aprīt, viņš saskrēja ar sapuvuša kraukļa līķi. Cirkšņu tārpi mirušo labi ieziedēja, un spalvas vienkārši gulēja uz skeleta uz zemes netālu no cilvēka atkritumu tvertnes. Viņš paņēma divas spalvas ar savām ķepām un vicināja tās kā spārnus, un viņš, apgāzies, pacēlās no zemes. Viņš sapņoja, ka viņš ir ērglis, kurš plaukst augstu debesīs un izseko brokastīs šo pliku kaķi, kurš tajā laikā centās noķert un apbērt nabaga līdzcilvēku – cilvēku ar invaliditāti, kurš cieta no nekvalitatīviem kodolizmēģinājumiem ar daļēju radiāciju atmosfērā. Bet, turot spalvas savās ķepās un saspiežot pirkstus, bija neērti pacelties un to neizmantoja planēt otrādi, jo īpaši tāpēc, ka nebija spalvaina astes un Stasjans nevarēja stūrēt, tāpēc, lai pagrieztos pa kreisi, pa labi, augšā un lejā, viņam nācās piezemēties, apgriezties ar knābi un plandīšanās atpakaļ debesīs. Jā, un tu tualetē neej otrādi. Man bija jāveic ārkārtas nosēšanās, kā rezultātā tika ievainoti galvaskauss un knābis, jo parasti viņi arī tos palēnināja. Protams, viņš iemācījās šādi lidot ne tik sen, līdz viņa radinieki aizņēma spalvas un viņš atkal sāka dzīvot, izdzīvot, aizbēgt un slēpties. Bet nākamajā vajāšanā viņš atkal atguva vismaz kaut ko līdzīgu zvirbuļiem līdzīgam izskatam pat otrādi un dziedināja. Bet reiz Stasjans neveiksmīgi nolaidās svaigā, cilvēciskā, bezpajumtnieku, joprojām siltā, želejā līdzīgā, skābi smirdošā kuņģa-zarnu trakta produktā. Vārdu sakot, sūdos. Sajūta nebija patīkama, un nācās mazgāties, taču trūka ūdens: galu galā stepju zona. Cilvēki ņem ūdeni no akas. Un upe izžūst līdz vasaras vidum, vēl sešus mēnešus lietus nebūs, saule ir savā zenītā. Mums būs jāgaida, kamēr sūdi izžūst un pazūd pats no sevis, – Stasjans skaļi domāja un, dodoties uz saulaino pusi, gulēja uz muguras un sāka gaidīt.

      Un tajā laikā netālu tuvojās zaļo mēslu bars, par kuru Stasjanam nebija ne mazākās nojausmas. Nē, viņš savā dzīvē redzēja mušas un pat tās ēda, bet tikai nedzīvas un sausas, piemēram, alus krekeri. Dzīvie parasti viņu aplidoja, lai nekļūtu drupatas sava putna vēderam. Galu galā putni sakošļā vēderu. Un šobrīd viltības aromāts un neatpazīstamais izskats, piemēram, zirga mēslu vienreizējs, paslēpa savu plēsīgā putna medību raksturu, milzīgu mušām. Rojs zvērēja zvirbuļa galvu virs maisa un veica pusdienu nosēšanos, uzreiz ienirstās, bet tā tur nebija. Metiens acu priekšā bija biezs, un sūdīgi mantkārīgo mušu kājas pielipināja visam ķermenim. Laiku pa laikam mušas mainījās vietā, tādējādi neļaujot ķepām beidzot pielipt ēdienam. Galvenais muša tikai vēlējās dot pavēli mainīt vietas, kad viņu apturēja Stasjana atvērta acs, kuras priekšā viņš atradās sava knābja galā.

      – — stāvi!! Stasjans iesaucās.

      – — kas tu esi?? – vadītājs no bailēm jautāja – — Es esmu tavs saimnieks, saproti?

      – — Jā.

      – — Esi saukts, mans vergs!

      – — Medus … – — Kā?

      – — Medus…

      – — Vecākais muša medus?

      – — Jūs varat vienkārši: “lidot medu.”

      – — Lidot medus … – Stasjans papurināja galvu. – kāpēc medus?

      – — Saldais, tu zini? Bites nēsā…

      – — Medus, vai kas?

      – — Pēc jūsu domām – medus, bet pēc mūsu domām – medus. Nu mēs lidojām…

      Galvenās mušas mēģināja noplēst tās ķepas, bet bija jau par vēlu, un tās uzreiz atlocīja spārnus, bet smaguma spēks zvirbuļu kustību nenoturēja, un viņš saprata, ka vajag lēkt un tvītot:

      – — Eureka!!! – un viņš atlēca muguru kā ninja. Mušas saķēra gaisa straumi un pliku cilvēku nogādāja virs zemes. No blakus esošās miskastes tas pats kaķis palūrēja ārā un lēkāja dzīva, buzzing, brūni lidojoša vienreizēja ceļa virzienā.

      – — augstāk, augstāk, lido medus!!! – Stasjans iesaucās cilvēkiem un kaķiem nesaprotamā valodā, bet mušas viņu saprata un pēc tam, kad viņu biedra piecpadsmitais bija paēdis, viņi simtprocentīgi paklausīja viņa pavēlēm. Tā viņš kļuva par spieta saimnieku, un viņu bijušais vadītājs labprātīgi pieņēma līdzpilota amatu un visu tuvinieku personā vienojās, ka, ja Herrs Stasjans viņus nepaņems, viņi būs gatavi viņam uzticīgi kalpot. Tātad pliks apstarotais zvirbulis iekļuva putnu rindās un pat turklāt viņš sāka lidot divreiz ātrāk nekā viņa radinieki un augstāk, kā īsts ērglis.

      Lepns ērglis plandījās debesīs un ieraudzīja konkurentu, kurš viņam tuvojās no zemes. Pirms ciemata neviens nevarēja un viņiem nebija tiesību pacelties Ērgļa līmenī, un tas …?!? – tikai lielība un nezināšana!! – nodomāja ērglis un satvēra Stasjanu lidojumā ar ķepu un atveda to savam briesmīgajam, spēcīgajam, lielajam knābim.

      – — kas tu tāds esi???? viņš murmināja, tāpat kā gramofons, uz visām debesīm un izpleta acis kā īsts alpīnists, spļaudīdams zvirbuļa smirdošās ikrāsas siekalu no plēsēja kā mikrofona dziedātājs un pūtīdams pielipušās mušas. Pāris simti mušu tika izpūstas uzreiz, bez ķepām.

      – — Yaa? Uh, es esmu šis… Ērglis. – satriekts drebošā balsī, – atbildēja Stasjans. – piemēram, tee, uh… arī plēsējs.

      – — turies pie īpašnieka, mēs esam ar tevi!!! – koris raustījās un čukstēja, atlikušais pusmiljons lido.

      – — Ērglis, vai kas?! Jā? – Ērglis atvēra savu knābi, lai tajā varētu ietilpt ne tikai zvirbulis, bet arī mušas, kuras pat nemaz nebaidījās, bet drīzāk: sašaurināja acis un uzreiz sadūšojās.

      – — Protams, ka esmu Oryol!! – iesaucās Stasjans un mēģināja izkļūt no zem muskuļainā debesu briesmona spīlēm. Bet Ērglis no bērnības, tāpat kā visi bērni, baidījās no kutināšanas un viņa vēlme sasmalcināt gandarītāju un krāpnieku neizdevās. Zvirbulis nodevās mušas ar visu savu spēku, spārni un proboscis kutināja papēdi, ērgļa kājas.

      – — Wah wah wah wah!!! – piespiedu