Sākt šajā brīdī. Debija Makombera

nesasprāga gabalos. Skatoties uz pasākuma programmu, ko bija saņēmusi pie ieejas, viņai trīcēja rokas. Vārdi skanēja neskaidri, mēģinot slēpt satraukumu.

      – Labvakar, padomniec, – Rojs sacīja, apstādamies viņai blakus. Viņš turēja sarkanvīna glāzi. Pinot Noir, ja viņas minējums bija pareizs. Arī Robina labprāt baudīja vīnu, un vislabāk viņai garšoja Oregonas tuvumā esošās Villametas ielejas Pinot Noir.

      – Sveicināti, tiesnesi Bolinger, – viņa sacīja, pūlēdamās izklausīties ikdienišķi. Viņš nebija satriecoši pievilcīgs vīrietis. Viņi bija līdzīga auguma, aptuveni piecas pēdas astoņas collas. Viņa mati bija pilnīgi sirmi un jau atkāpušies no pieres. Viņš bija saglabājis staltu stāju un, lai gan bija desmit gadus par viņu vecāks, izskatījās dzīvesspēka pilns un veselīgs. Robinai viņš šķita ļoti pievilcīgs.

      Viņa nekad nebija bijusi tiesā, ko Rojs vadītu. Viņš neiztiesāja krimināllietas, lai gan viņu tiesas zāles bija vienā un tajā pašā Kingskauntijas tiesas spārnā. Viņi reizēm redzējās starp tiesas sēdēm.

      – Neatceros, ka būtu agrāk jūs redzējis kādā no šiem pasākumiem, – Rojs sacīja, apstājies, lai patērzētu.

      – Es… es nepiedalos bieži, lai gan atbalstu labdarību. – Robina nekad nebija bijusi čakla saviesīgu pasākumu apmeklētāja. Gluži tāpat kā draudzene Libija viņa bija salaulāta ar darbu tik stipri, ka ārpus tiesas ēkas viņai nebija īstas dzīves. Ģimene un draugi bija brīdinājuši, ka iztiesātās krimināllietas mainīs viņas personību. Kā gan citādi? Darbs ar noziedzniekiem neglābjami ietekmēja arī viņu. Viņa jutās bezspēcīga mainīt domāšanas veidu, un tomēr viņai bija nepieciešama kāda pārmaiņa… kaut kas vai kāds, kam pievērst uzmanību. Kāds, kas novērstu domas no nejaucībām, ar kurām katru dienu nācās saskarties tiesā. Kāds, kurš palīdzētu atcerēties, ka pasaulē pastāv arī labais, skaistais un mīlestība. Viņa atcerējās, kā savulaik bija smējusies kopā ar tiesnesi Bolingeru un cik pacilāta jutās pēc kopā pavadītā laika.

      – Jauki jūs satikt.

      – Jūs tāpat. – Viņa iedomājās pieminēt viņa sievu, pateikt, cik apbēdināta jutās, kad uzzināja par Bolingeras kundzes aiziešanu. Paldies Dievam, viņa sevi apturēja. Tas bija noticis pirms diviem gadiem, un līdzjūtības izteikšanai piemērotais laiks bija sen garām.

      Rojs virpināja rokā vīna glāzes kājiņu. Robina vēroja viņa rokas. Labas rokas, viņa domāja. Ne lielas vai masīvas. Vienkārši vidusmēra, glītas rokas. Rojs nekad nebija viņai pieskāries, un Robina domāja par sajūtu, kāda būtu, ja viņa pirksti slīdētu pār viņas kailo ādu. Viņai nu gan ir bagāta iztēle! Tomēr doma šķita intriģējoša, un viņa nespēja to tik vienkārši izmest no prāta. Viņš sāka gatavoties promiešanai, un Robina izmisīgi meklēja kādu iemeslu, lai viņu atturētu. Tad viņai kas ienāca prātā.

      – Tiesnesi Bolinger?

      – Rojs.

      – Roj, – viņa izlaboja. Tieši tā viņa domās teica, bet būtu bijis nepiedienīgi uzrunāt viņu bez tiesneša titula. – Man ir draudzene, ļoti laba draudzene, kura meklē darbu saistībā ar trasta fondiem un īpašumiem. Varbūt jūs zināt kādu firmu, kas meklē šādu darbinieku?

      – Kur jūsu draudzene strādāja agrāk?

      – Burkhart, Smith & Crandall.

      – Ak jā, dzirdēju, ka viņiem nācies atlaist dažus lieliskus juristus. Cik žēl.

      – Ļoti, – Robina piekrita. – Manu draudzeni sauc Libija Morgana. – Viņš sarauca uzacis, cenšoties atminēties šo vārdu.

      – Elizabete Morgana, – Robina izlaboja, lai gan gandrīz visi sauca viņu par Libiju.

      – Esmu dzirdējis par viņu. Viņai ir laba reputācija. Centīga darbiniece.

      – Viņa ir vislabākā.

      Viņš palocīja galvu un pacēla roku pie sejas, paradums, kuru viņa jau bija ievērojusi. Viņš tā rīkojās, kad domāja un apsvēra faktus. – Ļaujiet man ievākt informāciju, un es došu ziņu.

      – Nespēju izteikt, cik ļoti viņa to novērtētu… Un es arī, protams.

      – Jauki, ka jūs tā rūpējaties par draudzeni.

      – Paldies. – Robina jutās vainīga. Vienīgais iemesls viņas jautājumam bija vēlme vīrieti aizkavēt.

      Bija klāt viņas kārta pasūtīt dzērienu, un viņa izvēlējās Pinot Noir.

      Rojs gatavojās aiziet, bet tad saminstinājās. – Jums garšo vīns?

      – Ļoti garšo, īpaši no Villametes ielejas.

      Viņš piešķieba galvu uz sāniem. – Man arī. – Izskatījās, ka viņš tūlīt apvaicāsies, vai viņa ir nogaršojusi kādas noteiktas darītavas ražojumu, kad kāds tiesnesi pasauca.

      Rojs atvainojās. Viņa samaksāja par dzērienu un devās projām, bet sajūta bija tāda, it kā viņa soļotu pa mākoņiem.

      Pusdienas šķita velkamies stundām ilgi. Runātāji bubināja bezgalīgi. Robina zināja, ka nespētu atcerēties nevienu vārdu. Rojam garšoja vīns, viņai arī. Robina prātoja, vai viņam patika sudoku mīklas, vai interesēja šahs. Īsās sarunas satraukta, viņa pat nespēja ēst. Blakus sēdošā sieviete, pavirši pazīstama advokāta sieva, mēģināja uzturēt sarunu, bet drīz atmeta šo mēģinājumu. Robinas prātu nodarbināja īsā saruna ar Roju. Viņa turpināja domāt par visu to, ko būtu varējusi pasacīt…

      Robina devās projām no pusdienām, cik ātri vien varēja, un izsteidzās ārā. Joprojām bija gaišs, un, steidzoties uz automašīnu stāvlaukumu, viņa paņēma mobilo tālruni un kontaktu sarakstā atrada Libijas numuru.

      – Sveika, kā iet? – Libija nebija no tiem, kam patīk runāt pa tālruni. Arī Robina ar pļāpāšanu neaizrāvās, bet abas runājās biežāk, kopš viņa bija pierakstījusies sporta zālē.

      – Es ierunājos par to, ka tu meklē darbu, – Robina sacīja.

      – Patiešām? – Draudzenes balss izklausījās cerīga.

      Robinai nebija ne jausmas, vai no tā kaut kas iznāks. – Es runāju ar tiesnesi Bolingeru.

      – Esmu dzirdējusi par viņu, – Libija sacīja.

      Draudzenes priecīgais satraukums lika Libijai justies vairāk nekā mazliet vainīgai. – Vai tu pazīsti tiesnesi Bolingeru?

      – Jā… domāju, ka pazīstu. – Libija vilcinājās, šķita, ka viņa skaita divi plus divi. – Kā tu viņu zini?

      – Tiesā… mūsu tiesas zālēm ir kopīgs vestibils.

      – Tu nodarbojies ar krimināllietām.

      Tā bija fakta konstatācija, nevis jautājums.

      – Vai vēlies, lai atsaucu savu lūgumu? – Robina iedzēla. Tagad viņa nožēloja, ka kaut ko pastāstījusi Libijai. Tā bija kļūda, bet viņa nespēja sevi apturēt. Patiesībā viņa bija gribējusi pateikt Libijai, ka beidzot ir runājusi ar vīrieti, par kuru slepenībā sapņojusi visus šos mēnešus.

      – Tu aizgāji uz ziedojumu vākšanas pasākumu?

      Robina to bija no rīta pieminējusi sporta zālē. Libija bija šķitusi pārsteigta, ka viņa nolēmusi piedalīties. Tāpat kā Robina Libija parasti pa pastu nosūtīja ziedojumu, un ar to arī pietika.

      – Es tur biju, – Robina nomurmināja, vēlēdamās, kaut nebūtu atvērusi muti.

      – Kā gāja?

      – Kā