Sākt šajā brīdī. Debija Makombera

smieklīga. Viņš par jums nejautātu, ja viņš tā justos.

      – Tad jau droši sakiet viņam. – Libija saberzēja rokas, nespēdama noslēpt, cik nervoza jutās.

      – Viņš arī to dara, vai zinājāt? – Šerona sacīja.

      – Es atvainojos? Ko viņš dara? – Vai viņš būtu iebaidījis arī citas sievietes?

      – Laiku pa laikam dakteris Stouns nāk uz mazuļu telpu un šūpo zīdaiņus. Ne jau regulāri. Viņam gan labāk patiktu, ja es to nepieminētu. Tāds viņš ir; Stouns it kā baidās, ka slimnīcā kāds varētu uzzināt parviņa sirds maigumu, bet esmu redzējusi dakteri ar ģimenēm, kuru mazuļiem ir kāda problēma. Viņš ir pacietīgs un maigs. Pavērojiet viņu pati un redzēsiet, ko es ar to domāju. Dakteris Akmens sirds šūpo mazuļus? Vai viņas runāja par vienu un to pašu cilvēku? Tas izklausījās neticami.

      It kā justu vajadzību uzspodrināt viņa tēlu Libijas acīs, Šerona pašūpoja galvu un turpināja: – Ikviena sieviete slimnīcā būtu ar mieru daudz ziedot, lai tikai piesaistītu viņa uzmanību, un nav jau nekāds brīnums. Viņš ir velnišķīgi glīts, veiksmīgs un turklāt neticami labs ārsts un cilvēks. Tādai kombinācijai vairums sieviešu nespēj pretoties.

      Libija, iespējams, bija pārsteidzīgi kritiski novērtējusi dakteri.

      Šerona paplikšķināja viņai pa plecu. – Tā ir laba ziņa, ka viņš vaicāja par tevi.

      Libija itin nemaz nejutās iedrošināta. Ieejot telpā ar mazuļu gultiņām, viņas galva dūca. Tāpat kā iepriekš tur jau atradās māsa, kas nesa jaundzimušos mātēm un atkal atpakaļ.

      Iekārtojusies šūpuļkrēslā ar nemierīgu bērnu, Libija drīz vien aizmirsa par dakteri Stounu. Viņa ar prieku un gandarījumu vēroja, kā mazulis viņas rokās lēnām aizmieg.

      Šeronai bija taisnība: cik mierpilna bija mazulīšu šūpošana.

      Klusi dūdodama, Libija nodziedāja vēl vienu mierīgu rokdziesmu popūriju, ar roku glāstot bērna kailo galviņu. Viņa sev sacīja, ka šis mazulis reiz izaugs par spēcīgu, jaunu vīrieti, kurš lauzīs sieviešu sirdis. Dzimstot viņa garums bija divdesmit divas collas, kas liecināja, ka reiz viņš būs gara auguma. Libija domāja, ka abi viņa vecāki ir gara auguma, bet tas jau bija tikai minējums no viņas puses.

      Šūpojot mazuļus citu pēc cita, viņa nespēja neprātot, kāda gan izvērsīsies viņu dzīve. Kādu potenciālu viņa tajos iztēlojās redzam. Auklēt bērnus bija laba sajūta. Laba kādā grūti izskaidrojamā veidā. Libija dīki mēģināja iztēloties, kā jutusies viņas māte, pirmo reizi turot rokās meitu.

      Tad viņa juta kādu stāvam aiz muguras. Vispirms viņa domāja, ka tā ir māsiņa, bet, nē… Dakteris Stouns.

      – Jūs esat Libija, vai ne? – viņš vaicāja, sapratis, ka sieviete zina par viņa klātbūtni.

      – Jā. Dakteris Stouns, pareizi?

      Viņš apgāja apkārt un nostājās viņas priekšā, izskatīdamies garš un muskuļots, draudīgs kā melns negaisa mākonis. Libijai bija grūti elpot, kur nu vēl runāt normālā balsī.

      – Filips, – viņš ieteicās.

      Tātad viņi viens otru uzrunās vārdā. To bija labi zināt, un droši vien tā bija zīme, ko kāds divpadsmitgadnieks iztulkotu pareizāk nekā Libija.

      – Tā jau domāju, ka jūs stāvat man aiz muguras, – viņa sacīja, pūlēdamās izklausīties mierīga un nesatraukta. Viņa gan šaubījās, vai tas izdodas. Tomēr ļoti negribējās, lai ārsts zinātu, cik tramīgai liek viņai justies.

      – Atvainojos, ja liku jums satrūkties. Dzirdēju, ka darbojaties kā brīvprātīgā mazuļu telpā.

      – Jā… Es sapratu, ka man ir brīvs laiks, lai to darītu. – Viņa nepieminēja iemeslu un nožēloja pat to, ka pateikusi tik daudz. Viņas ego jau tā cieta no bezdarbnieces stāvokļa. Atzīt to otram cilvēkam bija vēl grūtāk. Vēl sliktāk bija tas, ka viņa nebija atradusi citu darbu jau mēnešiem ilgi.

      – Saprotu…

      – Esmu juriste, – viņa izspēra.

      – O! Lieliski.

      Libija nespēja klusēt. – Mana specializācija ir trasti un īpašumi… Šajā jomā šobrīd ir tāds kā pieklusums. Bet ārstiem jau tāds negadās, pareizi? – viņa pavaicāja, jau runājot saprazdama, ka jautājums ir smieklīgs.

      Par laimi, viņš to ignorēja.

      Mazulis viņas rokās iespiedzās. Uz mirkli Libija bija pilnīgi aizmirsusi, ka tur rokās bērnu. Viņa pateicās Dievam, ka jaundzimušais nebija izslīdējis no viņas apskāviena un noripojis uz grīdas. Viņa saķēra bērnu nedaudz stingrāk. Libija saprata, ka droši vien vajadzētu kaut ko sacīt, bet prāts bija tukšs kā izslaucīts. Patiesībā viņa nespēja pateikt ne vārda.

      – Jūs acīmredzot esat darbojusies ar mazuļiem jau agrāk, – viņš ieteicās sarunas uzturēšanai.

      – Ak…

      – Izskatās, ka jūs ar tiem jūtaties brīvi.

      Brīvi? Viņa? Ar mazuļiem? Patiesībā līdz pagājušajai nedēļai viņa neatcerējās pēdējo reizi, kad vispār būtu bijusi zīdainim tuvumā.

      Pirms sešiem gadiem. Tagad viņa to skaidri atcerējās. Džuljeta, viena no juristu palīdzēm, bija devusies dzemdību atvaļinājumā. Kad mazulis bija piedzimis, viņa bija iegriezusies birojā kopā ar meitiņu. Libijai pat nebija skaidrs, kā tas notika, bet zīdainis tika ielikts viņai rokās, un viņa to bija vairākas minūtes turējusi. Kad Džuljeta bija atkal paņēmusi meitu, Libija jutās atvieglota.

      Tomēr viņa bija kļuvusi par brīvprātīgo bērnaukli Sietlas slimnīcā. Libija īsti neizprata, kas mainījies. Vai iespējams, ka mainījusies viņa pati? Kopš tikusi atlaista – viņa sarāvās pat no domas par Burkhart, Smith & Crandall – , Libija vairs neaptvēra, kas un kāda viņa patiesībā bija.

      – Es gribētu ar jums aprunāties privāti, – Filips sacīja, pārtraukdams viņas pārdomas.

      Libija pārsteigumā stīvi blenza uz viņu, brīnīdamās, ko gan viņš tādu varētu pastāstīt.

      – Kāpēc?

      Viņš jautājumu ignorēja. – Lai gan kafetērija nav ideāla vieta, tā derēs.

      Viņa samiedza acis. – Par ko ir runa?

      – Ir kāda lieta, ko es vēlētos apspriest, – ārsts sacīja, it kā šī atbilde būtu pietiekams izskaidrojums.

      Libija saviebās. Varbūt kas kas nebija kārtībā ar brīvprātīgā pieteikuma formu, bet tas neizklausījās ticami, jo viņa jau bija pieņemta.

      – Tas prasīs tikai dažas minūtes. – Viņa vilcinājās.

      – Tas ir svarīgi.

      – Labi, – viņa nedaudz negribīgi piekrita. – Es beidzu trijos.

      – Tā jau Šerona teica.

      Libija aptvēra, ka joprojām blenž uz viņu un Stouns gaida atbildi. – Trijos, – viņa atkārtoja. – Kafetērijā.

      Vairāk neko neteicis, ārsts devās projām. Tiklīdz mazuļu telpas durvis aizvērās, Libija izpūta elpu, ko neapzināti bija aizturējusi. Filips Stouns bija strups un prasīgs. Visvairāk viņu kaitināja tas, ka bija ļāvusi sevi iebiedēt. Tikai tas vien, ka viņš bija vīzdegunīgs dakteris, nepadarīja viņu labāku par jebkuru citu. Tomēr viņa nespēja neprātot, ko gan ārsts uzskata par tik svarīgu, ka grib to apspriest privāti.

      Šerona atgriezās pēc dažām minūtēm. –