Lielpilsētas lelle. Anna Mičela

ir sociālais tīkls, kurā lietotāji augšupielādē dažādus video ar savas dzīves notikumiem. Līdz pat šai dienai neesmu tajā neko ievietojusi, taču mēs ar Benu bieži skatāmies citu cilvēku video. Pāris reizes viņš ir ierosinājis nofilmēt video un ievietot mūsu aģentūras kanālā, taču es uzreiz noraidīju šo domu. Mans hroniskais kautrīgums nav apvienojams ar atrašanos kameras priekšā.

      Tiklīdz atveru lietotni, parādās astoņi jauni video. Saviebjos, jo viens ir no manas mātes. Mani brāļi izdomāja izveidot kopīgu ģimenes kanālu, lai varētu labāk iepazīt šo tehnoloģiju un tad apspriest to kā eksperti. Viņi vienmēr tā dara. Tikai es nesaprotu, kādēļ iesaistīja tajā arī māti.

      Tālāk ir divi video no maniem reklāmas studiju biedriem. Bla, bla. Garlaicīgi.

      Un nākamie pieci video ir Ēzeļa roku darbs. Visi ievietoti iepriekšējo divu stundu laikā.

      Kas gan tik aizraujošs var notikt “Caurumā” otrdienas vakarā, ka tas jāfilmē?

      Nospiežu uz jaunākā video, un uzreiz ieraugu, kas tur otrdienas vakarā ir filmēšanas vērts. Pirmkārt, viņi nemaz neatrodas “Caurumā”. Ja vien, protams, bārmenis Luijs pēkšņi nav pārvērties par Luīzi, nometis kādus desmit kilogramus (kopā ar savu kreklu) un iztērējis pāris tūkstošus dolāru par “Agent Provocateur” apakšveļu. Tie salašņas ir striptīza klubā! Kamēr es strādāju! Un – fūūūj!

      Ko tā dejotāja mēģina izdarīt ar Eliota kāju?

      Saprotams, viss filmēts ar Ēzeļa jauno minikameru, un, spriežot pēc specifiskā leņķa, tā piestiprināta pie viņa glāzes. Kadrā redzams viņa dzēriena salmiņš.

      Tad kadrā pa vienam parādās DžonDžošDžejs. Kāds pārsteigums! Un visiem sejās ir vienāda, muļķīgi priecīga dzēruma izteiksme.

      Tur ir arī Peitone, kam kājās gari, melni augstpapēžu zābaki. Jēziņ, kurš ielūdza viņu?

      Lai gan – visticamāk, viņi visi.

      Peitone, Peitone, Peitone.

      Tā maita! Joprojām dusmojos par pirmo reizi, kad viņu satiku. Pat nepasakot savu vārdu, viņa pagāja man garām, lai varētu paspiest Benam roku. Es mēģināju par to žēloties Kellijai, bet tas nebeidzās labi. Viņa pajautāja, vai vienīgais iemesls, kādēļ man nepatīk “tā maita Peitone” ir tas, ka arī viņa met acis uz Benu.

      Viņas jautājums mani pavisam aizvainoja (man ne tikai patīk Bens, viņš ir arī mans draugs, kolēģis un dzīvokļa biedrs!), tādēļ es atbildēju, ka Peitone izskatās tā, it kā 1) viņai tētuks būtu nopircis personīgo stilistu, un 2) viņa ir no Oregonas.

      Es zināju, ka Kellija nevar ciest izlutinātas bagātnieces, un viņai ir zināma nepatika pret Oregonas štatu, kam par iemeslu kļuva kāds neizdevies ģimenes brīvdienu brauciens 1999. gadā, kad nepārtraukti lija lietus un lidojuma laikā Kellijas brālis izvēmās viņai klēpī. Šos faktus zinātu un savā labā prastu izmantot tikai viņas labākā draudzene. Un tas nostrādāja. Kellija sāka neieredzēt Peitoni tikpat ļoti kā es.

      Kad viņa uzzinās, ka Peitone ir striptīza klubā kopā ar puišiem! Tas ir daudz briesmīgāk, nekā valkāt kurpes, kuras viņa pati ne vien nespēja izvēlēties, bet arī nopirkt, tādēļ par tām samaksāja viņas tētuks.

      Pēkšņi video redzamā aina mainās un…hmm…hmm… Tā zilā piedurkne izskatās pazīstama. Ja vien Eliots pabīdītu glāzi nedaudz pa kreisi… Jā, tā turpini, Eliot. Vēl nedaudz. Tā! Ļoti lab – Apžēliņ! Ne pavisam nav labi. Tā piedurkne ir pazīstama, jo pieder cilvēkam, kuram blakus pavadu gandrīz katru nomoda stundu.

      Kā tas ir iespējams?

      Kādēļ viņš man nepiezvanīja un nepateica?

      Bens ir striptīza klubā?

      Mīļo pasaulīt, man vajag ieelpot svaigu gaisu. Bet vispirms man jāredz, kas notiek tālāk.

      Bens izskatās pamatīgi iereibis. Viņš atmet atpakaļ galvu un skaļi iesmejas; Bens tā nedara. Bens smejas klusi un noliec galvu, kad ir ļoti, ļoti sasmīdināts. Bet šeit viņa galva ir atgāzta uz aizmuguri, un… paga!.. ak nē, tā padauza. Kādēļ Peitone iet pie Bena? Kādēļ apsēžas viņam klēpī, izrādot savus nepiedienīgos zābakus? Kas tas – tekilas glāzīte? Kādēļ viņa to ielej Benam mutē?

      Novēršos no ekrāna un drudžaini lūkojos apkārt, jo man vajag, lai kāds atbild, kādēļ Peitone ar savām lūpām pieskaras Bena lūpām?! Pagriežos atpakaļ pret ekrānu, lai neko nepalaistu garām… un viņi skūpstās.

      Skūpstās visas pārējās radošās nodaļas darbinieku priekšā.

      Tikai manis tur nav, jo es vēl atrodos darbā. Rakstot kaķu barības reklāmas?!

      Man vajadzētu nogaidīt un noskaidrot, kas notika tālāk. Varbūt noskatīties arī citus video. Varbūt viņi skūpstās jau visu vakaru. Varbūt viņi skūpstās jau visu mēnesi, bet es biju pārāk iegrimusi savā naivajā fantāziju pasaulē, lai to pamanītu.

      Neizsakāmi muļķīgi no manas puses – domāt, ka Bens izvēlēsies mani, nevis kādu kā Peitone.

      Kā vējjaka pret vakarkleitu.

      Meitene, kas dzīvo savā galvā, pret kādu, kas nebaidās izmantot katru izdevību.

      Es tā varētu turpināt vēl un vēl. Es būtu pārāk uztraukusies un nobijusies (pati nezinu, par ko), lai vispār atļautos spert kāju tādā iestādē. Bet ne viņa.

      Pagrozos krēslā, lai redzētu aiz muguras esošo logu. Es nemēdzu sēdēt šajā virzienā, jo tad manā redzeslokā nonāk DžošDžonDžejs. Šobrīd tam nav nozīmes. Laukā sāk snigt, un man vajadzētu justies pateicīgai par šo skaisto vakaru pilsētā, par to, ka atrodos siltā birojā, saņemu algu, man ir savs dzīvoklis un tā tālāk. Bet es nejūtos pateicīga. It nemaz. Es ilgojos pēc tā, kas nav mans. Pēc Bena.

      Nolādēts. Acīs sariešas asaras. Jūtu, kā sāk sūrstēt acis, un zinu, ka man ir aptuveni četras sekundes laika, lai tiktu laukā, pirms sākas asaru plūdi. Es neraudāšu, atrodoties birojā. Pat, ja šeit nav neviena cita. Šeit raudāt nedrīkst. Pietiek jau, ka man reizi mēnesī jāatrodas šeit menstruāciju laikā.

      Atstāju savu datoru ar to pašu vienu Ņau uz ekrāna. Man nav laika to ņemt līdzi. Tā vietā es paķeru somiņu un skrienu uz liftu. Vestibilā dzirdama ierastā, klusā fona mūzika, kas šeit skan cauru diennakti. Šķiet, ka atpazīstu kādu Coldplay dziesmu. Ja šeit būtu Bens, viņš pajokotu par to, kā pēc dažiem gadiem arī mūsu paaudzes mūzika skanēs tikai liftos.

      Bet.

      Bena.

      Šeit. Nav.

      Neatlaidīgi spaidu “lejup” pogu, taču brīdī, kad durvis atveras, es dzirdu tuvojamies soļus no otra ēkas gala. Tas noteikti ir Uzvalks, kas dodas mājup. Es noteikti nevaru braukt vienā liftā ar viņu. Man atvēlētās četras sekundes ir pagājušas, un asaras laužas laukā.

      Man pat nav kabatlakatiņa. Mana māte nebūtu sajūsmā.

      Iemūku liftā, sniedzos pēc durvju aizvēršanas pogas un sāku to spaidīt atkal un atkal. Darbojies taču!

      Beidzot durvis aizveras. Uzvalks noteikti jau bija vestibilā, bet es pat nepūlējos paskatīties, tāpat neko nevarētu redzēt. Asaras, kas pildīja acis, nu jau plūda lejup pa vaigiem un zodu. Mana sirds ir salauzta, un es vairs nevaru pagūt noslaucīt asaras, tādēļ ļauju tām plūst.

      Tiklīdz lifts sāk braukt, atspiežos pret sienu un aizveru acis.

      Man nav ne mazākās vēlēšanās atspulgā ieraudzīt to muļķīgo meiteni, kas pelna iztiku ar vārdiem, bet nepamana, kas visiem uz mēles.

      tas