Lielpilsētas lelle. Anna Mičela

no rīta es gribu jūs redzēt atpakaļ kabinetā ar reklāmu, kas liks mūsu klientam no laimes mest kūleņus.

      – Kaut gan… viņš ir 70 gadus vecs, – piebilst Uzvalks ar pavisam nopietnu sejas izteiksmi.

      Es nespēju noturēties un tik skaļi iespurdzos, ka pat paģirainais Bens velta man skatienu, kas nepārprotami nozīmē: aizveries, mēs jau gandrīz esam drošos ūdeņos.

      – Vai man divreiz jāsaka, lai pazūdat? – Eliots piedraud.

      Nav gan. Mēs ar Benu gandrīz skriešus pametam kabinetu. Uzvalks noteikti tūlīt izstāstīs Eliotam, ka strādāju stundām ilgi, lai uzrakstītu tās pāris muļķīgās frāzes, ko prezentēju. Nav svarīgi. Mums ir diennakts, lai izdomātu jaunus “Little Kitty” saukļus, un es to paveikšu! Tagad man tikai vajag paciņu riekstu, nedaudz Bena palīdzības, un par ļaunu nenāktu arī emocionāls gandarījums, redzot, kā Peitone biroja vidū paklūp ar saviem desmit centimetru augstajiem papēžiem un piezemējas uz sejas. Bens saļimst vienā no mūsu kabīnes krēsliem. Es tā vietā atbalstos pret sienu. Patiesībā pat jūtos labi, līdz Bens atgāž galvu un aizver acis tā, it kā tūlīt grasītos aizmigt.

      – Esmu pārsteigts, ka tev nebija neviena labāka saukļa, – viņš beidzot saka. – Parasti tev ir simtiem noderīgu frāžu. Šoreiz pat es nevarēju nomaskēt trūkumus. Vai tad tu vakar nepaliki birojā, lai strādātu?

      Paliecos uz priekšu, lai labāk saskatītu. Vai tas tiešām ir Bens? Tas pats Bens, ko pazīstu? Nevar būt. Mans Bens zina, ka komanda sastāv no diviem cilvēkiem, nevis no viena, kas padara visu darbu, kamēr otrs nodarbojas ar Mis Manhetenas mutes dobuma izpēti.

      – Nopietni? – Tas ir vienīgais, ko spēju pateikt, lai pēc iespējas kodolīgāk ietvertu savas domas, neļaujot balsij trīcēt tāpat kā manai sirdij. Jau otro reizi divu dienu laikā. Ko viņš iedomājas? Un ko es esmu iedomājusies, ja gaidu no viņa ko vairāk?

      Šķiet, Bens saprata, ka pārkāpis robežu, vai varbūt saklausīja kaut ko manā balsī, jo beidzot atver acis un palūkojas manī.

      – Es negribēju tevi aizvainot. Es tikai… es zinu, cik ļoti tev nepatīk saņemt brāzienu no Eliota.

      Tā ir taisnība, taču neliek man justies labāk.

      Tad Bens atkal aizver acis un ievaidas: – Jēziņ, kaut es vakar nekur nebūtu gājis.

      Tas gan man liek justies labāk. Vai Bens nožēlo vakardienu? Ne tikai izdzerto tekilu, bet arī notikušo ar Peitoni?

      Aizturu elpu, cerībā, ka Bens turpinās runāt. Pēc pāris sekundēm tā arī notiek.

      – Es noteikti negrasos to jebkad atkārtot.

      Cerība! Vēl ir cerība! Ja varu cerēt uz Benu, varu cerēt, ka izdosies arī “Little Kitty” reklāma.

      Gandrīz ielecu savā krēslā un piebīdu to tuvāk Benam.

      – Tātad plāns ir šāds… – sāku stāstīt. Jūtu, kā manī pamazāk atgriežas spirgtums. Varbūt, nedaudz papūloties, mums izdosies sadarboties tikpat veiksmīgi, kā skolas laikā Atlantā. Tikai es, Bens, uzkodas un mūsu idejas, ko apspriest līdz pat vēlai naktij.

      – Pateiksim, ka ejam uz veikalu izpētīt konkurentu kaķu barības piedāvājumu. Un tad mēs varam doties strādāt uz kafijas bāru. – Es runāju pieklusinātā balsī, lai dzirdētu tikai Bens. – Ja gribam izlobīt kaut ko no “Little Kitty” stratēģijas, mums vispirms jātiek laukā no šejienes.

      Bens dod priekšroku darbam birojā, jo uzskata, ka ir svarīgi būt redzamam. Ne tikai datora vai telefona ekrānā, bet arī vecmodīgajā veidā – kolēģi un priekšnieki pamana darbinieka klātbūtni un domā, ka viņš cītīgi strādā. Es savukārt uzskatu, ka birojā visi būs daudz priecīgāki, redzot mūs atgriežamies ar lieliskiem rezultātiem, nevis visu dienu skatoties uz Bena joprojām zaļgano seju.

      Es vēlos radīt ko tādu, no kā visiem aizrausies elpa. Turklāt es jau vakar paguvu pietiekami ilgi raudzīties tukšā ekrānā, klausoties biroja vecā sildītāja trokšņos. Vēl jo vairāk – ja man vēlreiz nāktos sastapt Peitoni, visu manu radošo enerģiju izsmeltu plāni par to, kā apgriezt viņas kaulaino sprandu.

      – Aiziet, ejam, – čukstu Benam. Brīvība ir tik tuvu. Es gribu dabūt viņu laukā no šīs ēkas, lai mēs būtu divatā. Kā agrāk. Varbūt viņš paskaidros, kas tieši notika tajā video, ko redzēju, lai gan arī tas nav nepieciešams. Ja vien es atkal sajustu, ka esam draugi, sajustu šo patīkamo tuvību, es zinātu, ka viss vēl nav zaudēts.

      Bens cieši palūkojas manī, un es visiem spēkiem pūlos neizkust viņa smaragdzaļā skatiena priekšā. Redzot tādu skatienu, aizmirstas pat vieglā vēmekļu smaka, kas pilda mūsu darba kabīni.

      Visbeidzot viņš ierunājas. – Okei. – Bet varbūt tas bija: – O, Keja. – Sava neparastā vārda dēļ es nekad nespēju atšķirt šīs divas frāzes. Bet tam nav nozīmes, jo Bens jau krauj pildspalvas un piezīmju kladi savā pleca somā. Tātad izlemts.

      Savācu savas mantas ātrāk nekā jebkad iepriekš, nedodot Benam laiku pārdomāt savu lēmumu, un pēc mirkļa jau soļoju garām administratores galdam.

      Pēdējais, ko dzirdu, pirms Bens iekāpj liftā man blakus, ir Veronikas atbilde uz telefona zvanu: – Labdien, “STD”?

      Mums izdodas nociesties, līdz lifta durvis aizveras, taču tad abi izplūstam smieklos. Zinu, ka patiesībā tas nav nemaz tik smieklīgi, taču kopā ar smiekliem atbrīvojos no vakardienas un šī rīta apspiestā stresa. Smejos visu ceļu līdz pirmajam stāvam, un, kad lifta durvis atkal atveras, no acīm slauku smieklu asaras.

      – Es priecājos, ka piekritu. – Šķiet, Bens jūtas labāk, kad ejam laukā no biroja ēkas pretī plašajai Manhetenai.

      Man nav jāmeklē pareizie vārdi, lai viņam atbildētu. Viss atkal sāk nostāties savās vietās. – Vai ne?

      Beigās Bens tomēr izstāsta par pagājušas nakts notikumiem. Acīmredzot tās bija Eliota izdomātas muļķīgas derības, kurās Peitonei vajadzēja ieliet Benam mutē tekilu un kaislīgi noskūpstīt. Viņš to pat neatceroties… tāpat, kā lielāko daļu pārējā vakara. Protams, DžejDžošDžons esot nedaudz atsvaidzinājuši viņa atmiņu ar “ShoutOut” video palīdzību.

      Maza balstiņa manī jautā: vai šāda ir sajūta, kad pajautā vīrietim, kas tās par īsziņām, ko viņš saņem nakts vidū, bet viņš izliekas neko nezinām?

      Taču es aizgaiņāju šīs domas un nolemju sekot Kelas ieteikumam. Visas dienas garumā izliekos, ka starp mani un Benu viss ir pa vecam. Aizmirstu par Peitoni. Piedāvāju Benam dezinficējošo līdzekli rokām, ko nēsāju somiņā, lai iznīcinātu mikrobus, kas varētu būt saglabājušies pēc striptīza dejotāju apčamdīšanas.

      Kā atlīdzību saņemu šos burvīgos mirkļus:

      Kad ejam garām “Victoria’s Secret” veikalam Soho rajonā, viņš ierauga, ka skatos uz manekeniem, un saka: “Ar savu augumu tu to droši vari atļauties, Keja.”

      Kad piedāvāju viņam aiziet līdz mājām un ieiet dušā, Bens atbild, ka labprātāk vēl pastaigātu pa pilsētu kopā ar mani, jo sen nebija tik labi pavadījis laiku.

      Braucot ar metro uz Centrālparku, viņš vagonā ierauga stāvam mazu meitenīti, tad paskatās uz mani un pasmaida. Bens būtu tik lielisks tētis.

      Kad izkāpjam no metro 57. ielas stacijā, es atzīstos, ka reizēm mēdzu prātot, kā būtu, ja mēs strādātu mazākā aģentūrā, kādā nelielā pilsētā… varbūt kādā no Mineapolisas aģentūrām. Viņš atbild: “Es arī par to domāju, taču mēs esam šeit un esam kopā.” Jūtos tik atvieglota un laimīga, ka varētu aizlidot līdz Aitu pļavai, Centrālparka lielākajam