Lielpilsētas lelle. Anna Mičela

section>

      Tiem, kas domā citādi.

      Reizēm tu jūties jucis, bet centies būt labākā sevis versija, jo prātu izniekot ir briesmīgi.

      Nedusmojies, esi līksms. Turpini iesākto ceļu, pat ja ciet sakāvi.

      Dari pa savam, nekad neseko citiem.

      Tu esi mērojusi tālu ceļu, mazā – izbaudi to līdz pēdējai pilītei.

      kaķu tante

      Ir tik sasodīti grūti domāt, kad pret tavu pieri notēmēts ierocis. – Rīt no paša rīta es gribu redzēt ģeniālus rezultātus, – Eliots mūs bija brīdinājis. Tam sekoja viņa iemīļotie draudi: – Neaizmirstiet, es varu jūs aizstāt piecu minūšu laikā.

      Aiziet, Keja, domā. Domā. DOMĀ!

      Man vajag tikai vienu labu kaķu barības saukli. Nav tā, ka man jāatrod zāles pret vēzi vai jāizgudro iekārta, kas ļautu dzīvot uz Marsa.

      Uzrakstu pirmo, kas ienāk prātā:

      Šurp, kaķīt draņķīt.

      Esmu visai pārliecināta, ka tas ne tuvu nav tas, ko gaida Eliots. Šurp, kaķīt draņķīt ir frāze, ko DžonDžošDžejs atkārto katru rītu, kad ierauga mani ejam starp kabīnēm, kas veido šīs reklāmas aģentūras radošo nodaļu. Šurp, kaķīt draņķīt. Šurp, kaķīt draņķīt. Puišu līgai patīk mani ķircināt, un šī pērle ir viņu mīļākais izsauciens. Jo es esmu uzņēmuma “Little Kitty1” reklāmas sastādītāja. Ha ha. Tik asprātīgi. Lai atriebtos, es viņus visus trīs saucu vienā vārdā. Nu, vismaz savā prātā. Tie ir pelnījuši tikai vienu kopīgu personību, jo visi trīs izskatās kā perfekti vienādi hipsteri: nošļukuši džinsi, dizaineru kedas, pārāk dārgi noplukuši T krekli un ačgārni uzvilktas cepures, kas, ienākot pa durvīm, tiek nomestas blakus datoram kopā ar pieskaņoto ādas pleca somu.

      Šie samākslotie pielīdēji par sevi ir tik augstās domās, jo strādā pie “Superfine” kedu un Bruklinas ielas apģērbu “Atlantis” reklāmas kampaņām. Kamēr es esmu iestrēgusi, sacerot reklāmas tekstus mincīšu barībai. Vēl viena no viņu divdomīgajām asprātībām. Bet es negrasos neko no tā ņemt galvā. Galu galā, “Little Kitty” ir mūsu lielākais klients. Īsta zelta bedre. Mūsu dienišķā maize. Viņu milzīgais budžets uztur aģentūru pie dzīvības, un, kamēr viņi ir apmierināti, mani priekšnieki ir apmierināti. Tādēļ šovakar es plānoju nākt klajā ar tik spīdošām idejām, ka “Little Kitty” vadītāji būs stāvā sajūsmā, un mēs ar Benu beidzot gūsim pelnīto atzinību.

      Starp citu, kurā Manhetenas nostūrī palicis mans uzticamais kolēģis? Es cerēju, ka viņš jau būs atgriezies no sporta zāles ar apsolīto morālo atbalstu un līdzņemamo maltīti. Vien domājot par to, cik izsalkusi esmu, vēders saraujas čokurā… un, ja runājam pavisam godīgi… domājot par viņu. Lai cik ļoti es gribētu pabeigt šo uzdevumu, Benu es tomēr gribu vairāk. Cik klišejiski. Reklāmas sastādītāja iemīlas seksīgajā mākslinieciskajā vadītājā. Iespējams, ka tā ir profesionālā pašnāvība. Taču mēs esam darbojušies komandā (vismaz darba attiecībās) jau kopš otrās mācību dienas reklāmas studiju programmā Atlantā. Turklāt mēs arī dzīvojam kopā. Protams, viņš guļ uz mana dīvāna, nevis gultā, kā man gribētos. Un, saprotams, tikai līdz brīdim, kad viņš atradīs savu dzīvokli. Bet tas nav svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka esmu galīgi ieķērusies, kā tas bieži mēdz notikt, kad lielāko daļu nomoda stundu pavadi, elpojot viņa “Axe” dezodoranta smaržu. Kā to sauca? “Axe” efekts?

      Papildus tam, ka dzīvojam kopā, mēs ar Benu arī ļoti bieži strādājam kopā. Mums ir tas gods būt radošās nodaļas jaunākās komandas darbiniekiem vienā no valsts spicākajām reklāmas aģentūrām – “Schmidt Travino Drew & Partners”. Lai šeit nokļūtu, mums noteikti nācās pārspēt desmitiem citu tikko absolvējušu reklāmas sastādītāju un māksliniecisko vadītāju. Un, tāpat kā citu aģentūru radošajās komandās, mums maksā par to, ka kopīgi radām ideju. Tad Bens izveido attēlu, bet es pierakstu tekstu. Tomēr šo aģentūru īpašu padara tas, ka laikraksts “Advertising Age” to nodēvēja par Gada Labāko Aģentūru, tādēļ mēs esam “sasodīti svarīgi”. Cilvēki būtu gatavi nogalināt, lai dabūtu mūsu darbu, un mūsu radošais direktors Eliots nevilcinās to atgādināt katru mīļu reizi, izklāstot jaunu projektu.

      Tādēļ jau minētais notēmētais ierocis.

      Es zinu, ka Benam patīku. Kādēļ gan vēl viņš pēc skolas beigšanas gribētu strādāt kopā? Bet es ceru, ka, redzot ģeniālos saukļus, ko radīšu, lai paglābtu mūsu pēcpuses, viņš beidzot gribēs mani noskūpstīt. Uz lūpām. Man tikai jāsāk rakstīt. Tagad.

      Ja vien man būtu sava mūza – kā Olīvija Ņūtona-Džona filmā “Xanadu”, zibinot apkārt ar skrituļslidām un bārstot savas lieliskās idejas. – Nāc, Keja! – es jau gandrīz dzirdu viņu sakām. – Lūk, reklāmas saukļi, kas atnesīs tev slavu. Tagad uzvelc skrituļslidas, sniedz man roku, un dosimies pretī pilsētas gaismām.

      Eh. Labas mūzas ir tik grūti atrast. It īpaši, kad esi izbadējies. Mana iepriekšējā ēdienreize sastāvēja no mazas paciņas karamelizētu Indijas riekstu, ko slepus notiesāju ap pulksten trijiem. To grūti nosaukt par pusdienām. Palūkojoties pa logu, secinu, ka, atšķirībā no manis, visi ielas uzkodu tirgoņi jau devušies mājās.

      Tā ir nomācoša doma… Bet no otras puses – es taču atrodos šeit. Pašā Ņujorkas centrā! Nu labi, birojs atrodas Ķīniešu kvartālā, tādēļ tīri tehniski tā ir pilsētas apakšdaļa. Un es esmu uzaugusi pavisam netālu. Tomēr šī vieta ir kā pilnīgi jauna pasaule. Miljoniem cilvēku. Bezgalīgas iespējas. Man patīk vērot ēkas un iedomāties, kādi cilvēki tajās atrodas un cik no tiem tāpat kā es mēģina pierādīt sevi šai pasaulei.

      Kā tajā dziesmā – ja man izdosies šeit, izdosies jebkur. Manā gadījumā – ja man izdosies šeit, nevajadzēs ar nākamo autobusu braukt atpakaļ uz Džērsiju bez graša pie dvēseles. Es mēdzu domāt, ka, kopā ar Benu pārceļoties šurp un nodemonstrējot mūsu reklāmas talantus, mēs vienā mirklī iekarosim pilsētu. Vai man, tas ir, mums tiešām izdosies kļūt atpazīstamiem, atstājot aiz muguras visus, kas par mums šaubījās? Es patiešām tā ceru. Un es ceru, ka Bens kuru katru brīdi būs klāt. Domājot par to, ka aiz šīm sienām gaida vesela pasaule, es pēkšņi jūtos nepanesami vientuļa. Un, galu galā, mēs taču esam radošā komanda.

      Mans telefons iepīkstas, signalizējot par saņemtu īsziņu, it kā pēkšņi kāda mūza būtu mani sadzirdējusi. Varbūt tā ir mana labākā draudzene Kellija, kas no kāda attāla pasaules nostūra nolēmusi veltīt man uzmundrinošu runu. Man tas šobrīd noderētu vairāk nekā Pad Thai nūdeles.

      “Hei, Keja, kā sokas ar “Little Kitty”?”

      Tātad tā tomēr nav Kela ar solījumu tūlīt piezvanīt. Tas ir Uzvalks, viens no plānošanas nodaļas vadošajiem darbiniekiem, kas neuzkrītoši atgādina par manu sūro likteni. It kā es nezinātu, ka rīt no rīta jāatskaitās Eliotam. It kā es nezinātu, ka pulkstenis ir jau 20.13. Tikpat labi viņš varētu atsūtīt man attēlu ar UZI, kas notēmēts uz maniem deniņiem.

      Bailīgi palūkojos pāri kabīnes malai, lai pārbaudītu, vai Uzvalks neložņā tuvumā, gaidot, kad pabeigšu darbu. Nē, šajā stāvā viss ir tukšs un kluss. Viņš noteikti vakariņo kādā pārspīlēti stilīgā restorānā kopā ar savu superskaisto draudzeni, to divmetrīgo modeles tipu, kas aģentūras Ziemassvētku ballītē bija ieradusies piegulošā ādas tērpā. Varu saderēt, ka viņa tiekas ar Uzvalku tikai viņa garā auguma dēļ. Tāda meitene bez augstpapēžu kurpēm laukā nerādītos. Kā parasti, es tajā vakarā ar apģērbu nošāvu pavisam greizi. Sarkanā zīda blūze šķita stilīgi retro, kad pirku to kādā Atlantas veikaliņā, taču tā izrādījās tik spilgta, ka Eliots iesauca mani par Rūdolfu. Situāciju neuzlaboja tas, ka ballītē – kā visā Manhetenā – bija pilns ar meičām kā Uzvalka draudzene, kas, šķiet, atradās tur tikai, lai atgādinātu, ka mēs pārējās nekam nederam. Ja Uzvalks šovakar būtu kopā ar savu ādās tērpto dīvu, tik banāla tēma kā kaķu barība nespētu novērst viņa uzmanību pat uz mirkli.

      Visticamāk, Uzvalks kopā ar Eliotu un pārējiem devies iemalkot pa glāzītei. Viņi noteikti ir bārā “Caurums”, mazā ieskrietuvē Soho nomalē, kur vienmēr var atrast vismaz kādu no aģentūras darbiniekiem.

1

Tulkojumā no angļu val. “Mazais kaķītis”. Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes.