Es ceļoju viena. Samuels Bjorks

Dažas bija izrakstījis viņas psihiatrs, dažas – ģimenes ārsts. Viņi visi bija tik izpalīdzīgi, tik laipni – Lūdzu nedzeriet pārāk daudz tablešu vienā reizē, esiet uzmanīga! – , taču Mīai Krīgerei nenāca pat prātā būt uzmanīgai. Viņa nebija pārcēlusies uz šejieni, lai atlabtu. Viņa bija šeit, lai aizmirstos.

      Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.

      Mīa Krīgere paņēma no ledusskapja Farris minerālūdens pudeli, saģērbās un devās lejā uz jūru. Viņa apsēdās uz akmens, savilka ciešāk jaku un bija gatava dienas pirmajai tablešu devai. Viņa iebāza roku bikšu kabatā. Dažādu krāsu spektrs. Viņas galva joprojām bija kā vatē, un viņa nekādi nespēja atcerēties, kuras tabletes bija jādzer šodien, bet tas nebija svarīgi. Viņa tās norija ar malku minerālūdens no pudeles, šūpodama kājas virs ūdens virsmas. Viņa nemirkšķinādama skatījās uz saviem zābakiem. Tas bija tik nesaprotami; likās, ka tās nemaz nebūtu viņas kājas, bet kāda cita, un tās atradās tālu, tālu prom. Viņa novērsās no kājām un pievērsās jūrai. Arī tas bija pilnīgi nesaprotami, bet viņa piespieda sevi skatīties pāri jūrai tur, kur tālu pie horizonta bija maza saliņa, vieta, kuras nosaukumu viņa nezināja.

      Viņa šo vietu izvēlējās nejauši. Hitra. Neliela sala Trondelāgā, tālu no Norvēģijas rietumu centrālā krasta. Vietai nebija nozīmes, galvenais, lai viņu neviens netraucē. Viņa ļāva nekustamā īpašuma aģentam pieņemt lēmumu. Pārdod manu dzīvokli un atrodi man ko citu. Viņš paskatījās uz viņu un pielieca galvu, it kā viņa būtu jukusi vai muļķe, bet viņš gribēja savu komisiju, tāpēc viņam bija nospļauties. Draudzīgais baltzobu smaids, kas turpināja runāt, Jā, protams, es varu, vai jūs esat ar mieru pārdot to pa lēto? Vai jums ir kas konkrēts padomā? Profesionāla laipnība, tomēr viņa redzēja aģenta patieso seju. Viņai kļuva slikti, pat atceroties. Melīgas, pretīgas acis. Viņa vienmēr redzēja cilvēku patieso būtību. Šajā gadījumā tas bija aģents, glums zutis uzvalkā un ar kaklasaiti, un viņai galīgi nepatika tas, ko viņa redzēja.

      Tev jāliek lietā savs talants, vai tad tu nesaproti? Tas ir kaut kur jāizmanto. Un tas ir tieši tā paredzēts.

      Nē, pie velna. Viņa to vairs nedarīs. Vairs nekad. Šī doma viņu dīvainā kārtā nomierināja. Ja tā padomā, viņa bija ārkārtīgi mierīga kopš ievākšanās brīža. Šeit, Hitrā. Aģents bija labi pastrādājis. Viņa jutās gandrīz viņam pateicīga.

      Mīa Krīgere piecēlās no akmens un pa taku gāja atpakaļ uz mājām. Bija laiks dienas pirmajam dzērienam. Viņa nezināja, cik bija pulkstenis, bet nu noteikti bija laiks. Viņa bija iegādājusies dārgu alkoholu, bija to īpaši pasūtījusi; iespējams, ka tur bija pretruna, bet, kāpēc gan šajā īsajā laika periodā, kas viņai vēl atlicis, nebaudīt kaut ko izmeklētu? Kāpēc to? Kāpēc ne to? Viņa jau sen vairs neuztraucās par tādiem sīkumiem. Viņa atvēra pudeli Armagnac Domaine de Pantagnan 1965 Labeyrie un piepildīja trīs ceturtdaļas netīrās tējas krūzes, kas stāvēja uz virtuves letes. 800 kronu vērts armanjaks netīrā tējas krūzē. Man ir vienalga. Skaties, man ir pilnīgi vienalga. Viņa tikko redzami pasmaidīja pie sevis, atrada bikšu kabatā vēl dažas tabletes un devās atpakaļ pie akmeņiem.

      Viņa atkal sajutās gandrīz pateicīga aģentam ar pārāk baltajiem zobiem. Ja viņai būtu kaut kur jādzīvo, tad kāpēc gan ne šeit? Svaigs gaiss, skats uz jūru, miers zem baltiem mākoņiem. Viņa Trondelāgā nepazina nevienu cilvēku, bet šī sala viņai bija uzreiz iepatikusies. Šeit dzīvoja brieži, neskaitāmi briežu bari, un viņai tas likās saistoši: brieži dzīvoja citur, Aļaskā, filmās. Šie skaistie dzīvnieki, ko cilvēki nevarēja vien beigt medīt. Šaut Mīa Krīgere iemācījās Policijas koledžā, taču viņai nekad nebija patikuši ieroči. Tie nebija domāti spēlēm; ieroči bija tikai tiem brīžiem, kad vairs nebija citu iespēju, un pat tad nē. Briežu medību sezona Hitrā ilga no septembra līdz novembrim. Vienu dienu, kad viņa devās uz aptieku, viņa pabrauca garām jaunu cilvēku bariņam, kas pie savas autopiekabes grīdas sēja briedi. Tas bija februārī, kad medību sezona ir galā, un uz brīdi viņa bija apsvērusi iespēju apstāties, pierakstīt viņu vārdus un uzvārdus un ziņot par viņiem, lai viņi saņem pelnīto sodu, bet viņa apspieda šo vēlmi un ļāva visam ritēt savu gaitu.

      Kas reiz kļuvis par policistu, tas ir policists līdz mūža galam?

      Vairs ne. Nē, nekādā gadījumā.

      Vēl divpadsmit dienas. 18. aprīlis.

      Viņa izdzēra savu armanjaku, nolika galvu uz akmens un aizvēra acis.

      3. nodaļa

      Holgers Munks svīzdams gaidīja iznomāto automašīnu Vērnēses lidostas ielidojumu zālē. Lidojums, kā ierasts, bija aizkavējies Gardermūenes lidostā miglas dēļ, un kārtējo reizi Holgers atcerējās stāstu par civilinženieri Janu Fredriku Viborgu, kurš bija kritizējis Oslo galvenās lidostas paplašināšanas plānus, kā iemeslu minot nepiemērotus laikapstākļus, un pēc tam bija izdarījis pašnāvību Kopenhāgenā. Munks pat tagad – astoņpadsmit gadus vēlāk – nespēja aizmirst, kā īsi pirms lidostas likumprojekta izskatīšanas Stortingā, Norvēģijas parlamentā, zem viesnīcas loga tika atrasts pieauguša vīrieša ķermenis. Logs bija tik mazs, ka vīrietis tam nekādi nebūtu varējis izlīst cauri. Un kāpēc Dānijas un Norvēģijas policija atteicās pienācīgi izmeklēt viņa nāvi?

      Holgers Munks ļāva domām aizklīst savu ceļu, kad blondā meitene aiz Europcar letes ieklepojās, tādējādi paziņojot, ka pienākusi viņa kārta.

      “Munks,” viņš strupi noteica. “Uz mana vārda vajadzētu būt rezervētai automašīnai.”

      “Ak tā, tad jūs esat tas cilvēks, kuram par godu Oslo atvērs jaunu muzeju?” Zaļajā formastērpā ģērbtā meitene piemiedza viņam ar aci.

      Munks ne uzreiz saprata joku.

      “Vai jūs esat tas mākslinieks?” Viņa pasmaidīja, mundri vālējot pa tastatūru sev priekšā.

      “Ko? Nē, es neesmu tas mākslinieks, nē,” Munks sausi iebilda. “Neesam pat rados.”

      Citādi taču es te nestāvētu, ja būtu saņēmis tādu mantojumu, pilnīgi izslēgts, Munks nodomāja, kamēr meitene viņam iedeva parakstīt veidlapu.

      Holgers Munks nevarēja ciest lidošanu, tāpēc arī viņam bija tik slikts garastāvoklis.

      Tas nebija tāpēc, ka viņš baidījās no iespējamas aviokatastrofas – Holgers Munks bija matemātiķis amatieris un zināja, ka iespējamība, ka lidmašīna cietīs avārijā, bija mazāka par iespēju, ka zibens varētu vienam cilvēkam iespert divas reizes vienas dienas laikā – , nē, Holgers Munks nevarēja ciest lidošanu, jo tik tikko spēja satilpt lidmašīnas sēdeklī.

      “Lūdzu,” meitene zaļajā formastērpā viņam laipni uzsmaidīja un pasniedza atslēgas. “Pilnībā nomaksāts labs un ietilpīgs Volvo V70, neierobežots izīrēšanas laika periods un nobraukums, jūs varat atdot atpakaļ, kad un kur vien vēlaties, lai jums labs brauciens!”

      Ietilpīgs? Vai tas atkal bija kāds no viņas jociņiem, vai viņa vienkārši mēģināja Holgeru nomierināt? Lūk, jums labs un ietilpīgs auto, jo jūs esat kļuvis tik resns, ka ar pūlēm spējat pāri vēderam saskatīt savas pēdas?

      Iedams uz daudzstāvu autostāvvietu, Holgers Munks lielā logā ārpus ielidojumu zāles pamanīja savu atspīdumu. Varbūt arī bija laiks. Sākt sportot. Ēst nedaudz veselīgāk. Zaudēt nedaudz svara. Pēdējā laikā viņš pieķēra sevi pie tādām domām. Vairs nevajadzēja skriet pa ielām un ķert noziedzniekus; tagad viņš bija priekšnieks un viņam bija cilvēki, kas skrēja viņa vietā, tāpēc tas nebija īstais iemesls – nē, Holgers Munks pēdējo pāris nedēļu laikā bija kļuvis pavisam patmīlīgs.

      Ūūū,